Kultūra
Mūzika

Triju flīģeļu spēks. Saruna ar Sergeju, Andreju un Georgiju Osokiniem 16

Foto-Valdis Semjonovs

Pēc nedēļas, 30. jūlijā, uz Dzintaru koncertzāles skatuves sastapsies “Trīs Osokini” – tēvs Sergejs, dēli Andrejs un Georgijs.

Iepriekšējais “Trīs Osokinu” koncerts piepildīja zāli, izraisīja plašu rezonansi, un tā rezultātā par trim pianistiem tapa televīzijas filma, kura demonstrēta arī ārzemēs.

– Esat pēc temperamenta un muzikālās gaumes ļoti atšķirīgi mūziķi. Kā vienojaties par programmu?

Andrejs Osokins: – Pro­grammas izvēle mums vienmēr ir ļoti garš, intuitīvs process, jo jāspēj paredzēt, kāda būs mūsu saskarsme ar skaņdarbu, kāda būs šī komponista mūzikas pasaule. Tas vienmēr aizņem laiku, īpaši, kad esam iesaistīti visi trīs. Jāieklausās zemapziņā, tā nav racionāla izvēle. Tādēļ man ļoti patīk gatavošanās laiks, jo mums ir daudz sarunu, klausāmies mūziku, tad seko mēģinājumi, lai izvērtētu repertuāru, jo mēs visi trīs tiešām esam ļoti dažādi gan pēc temperamenta, gan tajā, kā spēlējam klavieres.

Sergejs Osokins: – Tomēr, tā kā mūsu repertuārā ir tikai ļoti kvalitatīvi, augsta līmeņa skaņdarbi, tad īpašu strīdu nav, tikai dažādi priekšlikumi, par kuriem vienojamies.

– Vai var teikt, ka “Triju Osokinu” programma ir kompromiss, vai tomēr pavisam jauna kvalitāte? Un – vai ar radiniekiem uz skatuves vieglāk panākt saskaņu nekā ar svešiem cilvēkiem?

A. O.: – Man liekas, vienmēr, kad ļoti spilgti mākslinieki saiet kopā, viņu labākās īpašības summējas, rezultātā top jauns, brīnišķīgs mākslas darbs. To nevar sastapt, ja klausās tikai vienu no trijiem, šāds efekts rodas tikai tad, kad dzird visus kopā.

Georgijs Osokins: – Varbūt dažreiz tiešām ir vieglāk atrast saskaņu ar radiniekiem – nevar teikt, ka esam uz viena viļņa, bet zinām, kā darba procesā rast harmoniju, jo jau daudzus gadus pazīstam viens otru, zinām, kā pielāgoties, un zinām arī, kur nevarēsim pielāgoties nekad. Bet nekad nevar būt komfortabli uz skatuves, ja uz tās ir vairāki mākslinieki – neatkarīgi no tā, ģimenes locekļi vai pilnīgi sveši cilvēki, eiropieši vai amerikāņi. Jūs dalāt skatuvi. Un, ja ir dalīšanās, nekad nebūs pilnīgi komfortabli.

– Sergej, dēli izauguši un sasnieguši ļoti cienījamu māksliniecisko līmeni. Vai vēl joprojām skatāties uz viņiem ar skolotāja aci?

S. O.: – Jā, bet tas notiek ļoti lielās pieredzes dēļ. Es jau no paša sākuma esmu ļoti stingri nošķīris ģimeni un profesionālo procesu. Neteikšu, ka visu laiku ir vienkārši, bet patīkams darbs tādēļ, ka ir rezultāts.

A. O.: – Vispār mēs esam ļoti ekskluzīvs, rets gadījums, jo vecākiem parasti ir tendence virzīt savus bērnus citā profesijā vai pie citiem skolotājiem. Mums ar tēvu ir viena un tā pati profesija, viens instruments, un tā sanāca ļoti organiski, jo vecāki nekad nespieda mani spēlēt, vingrināties. Man radās liela interese, sajutu diezgan strauju attīstību, sapratu – ir forši, ka varu pasēdēt pāris dienas, paspēlēt 5–7 stundas katru dienu un tad spēlēt skaņdarbu daudz labāk nekā pirms tam. Un tēva pedagoģiskā metode ir ļoti spilgta, viņš no katra studenta mēģina izlolot vislabākās īpašības, nevis veidot savu kopiju, tādēļ katrs viņa students spēlē ļoti atšķirīgi, arī mēs, divi brāļi. Neraugoties uz to, ka spēlēt klavieres ir ļoti grūti – daudz informācijas, kas jāiegaumē, ļoti plašs repertuārs – taču visas grūtības bija pārvaramas, darbs kļuva par lielu baudu, jo kopā ar tēvu tas bija ļoti patīkami, un man ar katru gadu mīlestība pret mūziku kļuva lielāka.

– Vai var jautāt, kur ir jūsu mīļākā koncertvieta?

G. O.: – Tur, kur ir labs instruments, vēl svarīgāk, – laba akustika, kur publika maz klepo. Tā ir mana mīļākā vieta – nevis konkrēta koncertzāle, bet drīzāk tāda kā alegorija, ideālais stāvoklis – gribētos, lai ir tāda situācija, kur viss atkarīgs tikai no manis, bet tas diemžēl notiek ļoti reti. Lielākoties koncerta izdošanās atkarīga no gadalaika, no publikas, no kultūras, arī no gadījuma.

A. O.: – Man varbūt mīļākā zāle atkarīga arī no gadījuma, jo viena un tā pati programma vienā un tajā pašā zālē var skanēt ļoti atšķirīgi – mainās gan akustika, gan gaisa mitrums, temperatūra, publika uztver mūziku atšķirīgi – dažreiz pēc skaņdarba ir klusums, citreiz klausītāji ļoti grib aplaudēt, celties kājās. Ļoti dažādi, tādēļ viena un tā pati vieta var vienreiz patikt un otrreiz – nepatikt. Bet, ja runā par Dzintaru koncertzāli – tai ir tik sena vēsture, te muzicējuši tik ievērojami mūziķi, ka tajā vienmēr ir patīkami atgriezties. Varbūt iespaido arī tas, ka mums pirms diviem gadiem uz pirmo kopējo koncertu šajā zālē no Vācijas atveda ļoti, ļoti labus “Yamaha” firmas instrumentus un arī augstas klases skaņotāju. Tās bija liela bauda spēlēt. Arī šoreiz būs tāpat, un varbūt tādēļ man ar šo zāli saistās tik patīkamas sajūtas.

Bet ir arī citas zāles – piemēram, Berlīnes filharmonija, kas īpaša katram mūziķim. Kopā ar Georgiju otrā slavenajā vēsturiskajā Berlīnes koncertzālē “Berliner Konzerthaus” spēlējām divus Rahmaņinova skaņdarbus. Es cenšos izjust telpu, tās auru un, protams, pašu procesu – sajust vislabākās flīģeļa īpašības un izcelt tās, paslēpt negatīvās puses – tas ir līdzīgi kā iemācīt bērnu runāt. Jo klavieres ir instruments ar fantastisku diapazonu, bet pirms katra koncerta nepieciešams atvērt to dvēseli, iemācīt instrumentu runāt manā valodā, bet tā, lai to saprot visi klausītāji.

– Jūs pieminējāt “Yamaha” klavieres. Par klavierēm runājot, kā labākās lielākoties mēdz piesaukt “Stein­way” firmas ražotās, līdzīgi kā Stradivari vijolēm…

G. O.: – Gan Stradivari, gan “Steinway” ir kā dzīva būtne. Var gadīties šausmīgs “Steinway”, un pārsvarā tā arī ir, viens no mūsdienu lielākajiem māksliniekiem – Mihails Pļetņovs – pilnībā atteicies spēlēt “Steinway” klavieres. Man personīgi patīk, ka par “Yamaha” flīģeļiem vienmēr var zināt, ko no tā gaidīt, un zini, ka rezultāts būs labvēlīgs. Tas ir prognozējamāks. “Steinway” instrumenti no dabas konstrukcijas dēļ ir sarežģītāki un neparedzamāki – dažreiz gadās ļoti labs, citreiz – ļoti slikts. Mēs esam ļoti pateicīgi “Yamaha” firmai, kura mums jau vairākkārt sagādājusi instrumentus, reizēm atvedusi tos uz koncertu pat no visai tālām zemēm. Ir bijuši gadījumi, ka atved citas firmas flīģeli – vairākus gadus pēc kārtas tieši to pašu, un ikreiz tas ir pavisam cits instruments. Nekad nevar paredzēt, kā uz klavierēm iedarbosies laikapstākļi. Kad mākslinieks – saku to pēc savas pieredzes – atbrauc uz svešu, lielu zāli, nav vērts mēģināt ilgāk par piecām minūtēm, jo atnāks publika, mainīsies gaisa mitrums, un tā būs jau pavisam cita zāle. Nav viena labākā instrumenta, tikai zīmoli, kuri pasaulē sevi pierādījuši, tāpēc arī par tiem vairāk runā.

– Ja tā padomā, patiešām – pianistam ir grūtāk nekā, piemēram, vijolniekam, kurš savu instrumentu var paņemt līdzi un skaidri zina, ko no tā kādos apstākļos gaidīt…

A. O.: – Te ļoti svarīga mūziķa attieksme. Man sākumā bija ļoti grūti, jo nekad nezini, kāda būs skatuve, kāds ir risks. Bet tad sapratu: tādi ir spēles noteikumi, ka man būs vienmēr jāspēlē kāds cits instruments, citā pilsētā, tādēļ es to uztveru kā izaicinājumu. Te var ļoti palīdzēt skaņotājs, kas ir brīnišķīga, maz novērtēta profesija, ir pat tādas nianses, kuras ne tikai klausītājs, bet arī izpildītājs nespēj novērtēt un saprast, tikai dzirdēt – jā, tagad skan labāk, dziedošāk, ir vieglāk spēlēt. Un tas ir atkarīgs tikai no meistara, skaņotāja. Tādēļ ļoti apbrīnoju šo profesiju.

– Vai mums ir labi skaņotāji?

G. O.: – Nav godīgi salīdzināt mūsu skaņotājus ar, piemēram, vācu skaņotājiem, jo diemžēl padomju laikā skaņotājiem šeit nebija labu iespēju gūt pietiekami labu izglītību. Vācijā ir pilnīgi cita izglītība, tradīcijas, arī ražošana koncentrējusies Vācijā – “Steinway” ir vācu instruments, arī “Yamaha” top Hamburgā. Mums gadās šausmīgi skaņotāji, patiesībā lielākoties, bet ir arī trīs četri cilvēki, kuri savam darbam pieiet ar lielu entuziasmu. Viņiem ir pieredze, viņi cenšas izbraukt uz ārzemēm, papildināties semināros, tādēļ, man šķiet, mums šī profesija attīstās. Viņiem varbūt nav tik lielu iespēju kā Vācijā, nav tik daudz labu instrumentu, tādēļ viņiem dažreiz ir grūti. Man tā ir ļoti smaga tēma. Bija periods dzīvē, kad es ar skaņotāju – tas bija īsts mākslinieks, burvis, cilvēks, kurš gandrīz no jebkura instrumenta var radīt lidojošu gulbi – reizēm kopā braucu uz nozīmīgākiem koncertiem, jo tad jutos drošāks par rezultātu.

Bet mums Latvijā pat svarīgāk par skaņotājiem ir kultūra, kuras dažreiz trūkst, iegādājoties jaunu instrumentu. Klavieres vajag audzināt, atvērt, tā ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, gandrīz tāpat kā audzinot bērnu. Jebkuru, pat vislabāko instrumentu ir ļoti viegli nogalināt. Nepietiek, ja to atved un instruments stāv, pie tā varbūt reizi mēnesī atnāk skaņotājs. Tas ir šausmīgi. Pēc trim gadiem šāds instruments ir beigts. Ir koncertvietas, kuru administrācija to nesaprot, domā: mums ir izcils instruments, ko vēl vajag? Un arī daži mākslinieki to nedzird – izcils instruments ir nopirkts, ar to 
pietiek.

S. O.: – Jā, tas ir grūts jautājums. Mums ir daži entuziasti, taču meistarība atkarīga arī no materiālā aprīkojuma, ne tikai no meistarības, lai būtu visi materiāli, kas palīdz uzturēt instrumenta kvalitāti ilgus gadus…

Saistītie raksti

A. O.: – Skaņotājiem ir amatnieku ģilde – tāpat kā viduslaikos. Viņiem ir diezgan daudz pieredzes ar vecajiem instrumentiem skolās un Mūzikas akadēmijā, bet diemžēl maz iespēju un līdzekļu, lai varētu apmeklēt profesionālu skaņotāju seminārus, kur būtu iespēja pastrādāt ar augstākā līmeņa flīģeļiem. Protams, pianīns “Rīga” ir pats pamats, bet skaistu mūzikas pili ar to vien uzcelt nevar. Vienīgā skaņotāju akadēmija, ko es zinu, ir “Yamaha”, bet tā ir Japānas kultūras ietekme, kur cilvēki savu specialitāti apgūst ļoti profesionāli.

– Visbeidzot: klavieres ir nemainīgi populārākais instruments, ko bērni izvēlas mūzikas skolā – man ir sajūta, ka vecākiem tas, iespējams, šķiet visvieglāk apgūstamais.

S. O.: – No vienas puses, var teikt, ka klavieres spēlēt ir ļoti vienkārši, bet labi spēlēt – ļoti grūti. Protams, klavieres ir universāls instruments, uz tām var nospēlēt jebko, pavadīt dziedāšanu, tas jau 200 gadu ir populārākais instruments. Jūs pat simfoniju varat uz klavierēm nospēlēt, protams, tas nebūs orķestris, bet kaut kas līdzīgs gan. Bet katrā specialitātē līdz profesionālam līmenim ceļš ir ļoti, ļoti garš. To var salīdzināt ar ārkārtīgi grūtu sporta veidu – sākums var šķist viegls, bet tālākais ceļš ir visai riskants, un neviens nevar neko garantēt. Taču mēs esam laimīgi, jo savā profesijā strādājam ar ģēnija darba rezultātu.

LA.lv