Mobilā versija
Brīdinājums 0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
23. jūlijs, 2017
Drukāt

Triju flīģeļu spēks. Saruna ar Sergeju, Andreju un Georgiju Osokiniem

Foto-Valdis SemjonovsFoto-Valdis Semjonovs

Pēc nedēļas, 30. jūlijā, uz Dzintaru koncertzāles skatuves sastapsies “Trīs Osokini” – tēvs Sergejs, dēli Andrejs un Georgijs.

Iepriekšējais “Trīs Osokinu” koncerts piepildīja zāli, izraisīja plašu rezonansi, un tā rezultātā par trim pianistiem tapa televīzijas filma, kura demonstrēta arī ārzemēs.

– Esat pēc temperamenta un muzikālās gaumes ļoti atšķirīgi mūziķi. Kā vienojaties par programmu?

Andrejs Osokins: – Pro­grammas izvēle mums vienmēr ir ļoti garš, intuitīvs process, jo jāspēj paredzēt, kāda būs mūsu saskarsme ar skaņdarbu, kāda būs šī komponista mūzikas pasaule. Tas vienmēr aizņem laiku, īpaši, kad esam iesaistīti visi trīs. Jāieklausās zemapziņā, tā nav racionāla izvēle. Tādēļ man ļoti patīk gatavošanās laiks, jo mums ir daudz sarunu, klausāmies mūziku, tad seko mēģinājumi, lai izvērtētu repertuāru, jo mēs visi trīs tiešām esam ļoti dažādi gan pēc temperamenta, gan tajā, kā spēlējam klavieres.

Sergejs Osokins: – Tomēr, tā kā mūsu repertuārā ir tikai ļoti kvalitatīvi, augsta līmeņa skaņdarbi, tad īpašu strīdu nav, tikai dažādi priekšlikumi, par kuriem vienojamies.

– Vai var teikt, ka “Triju Osokinu” programma ir kompromiss, vai tomēr pavisam jauna kvalitāte? Un – vai ar radiniekiem uz skatuves vieglāk panākt saskaņu nekā ar svešiem cilvēkiem?

A. O.: – Man liekas, vienmēr, kad ļoti spilgti mākslinieki saiet kopā, viņu labākās īpašības summējas, rezultātā top jauns, brīnišķīgs mākslas darbs. To nevar sastapt, ja klausās tikai vienu no trijiem, šāds efekts rodas tikai tad, kad dzird visus kopā.

Georgijs Osokins: – Varbūt dažreiz tiešām ir vieglāk atrast saskaņu ar radiniekiem – nevar teikt, ka esam uz viena viļņa, bet zinām, kā darba procesā rast harmoniju, jo jau daudzus gadus pazīstam viens otru, zinām, kā pielāgoties, un zinām arī, kur nevarēsim pielāgoties nekad. Bet nekad nevar būt komfortabli uz skatuves, ja uz tās ir vairāki mākslinieki – neatkarīgi no tā, ģimenes locekļi vai pilnīgi sveši cilvēki, eiropieši vai amerikāņi. Jūs dalāt skatuvi. Un, ja ir dalīšanās, nekad nebūs pilnīgi komfortabli.

– Sergej, dēli izauguši un sasnieguši ļoti cienījamu māksliniecisko līmeni. Vai vēl joprojām skatāties uz viņiem ar skolotāja aci?

S. O.: – Jā, bet tas notiek ļoti lielās pieredzes dēļ. Es jau no paša sākuma esmu ļoti stingri nošķīris ģimeni un profesionālo procesu. Neteikšu, ka visu laiku ir vienkārši, bet patīkams darbs tādēļ, ka ir rezultāts.

A. O.: – Vispār mēs esam ļoti ekskluzīvs, rets gadījums, jo vecākiem parasti ir tendence virzīt savus bērnus citā profesijā vai pie citiem skolotājiem. Mums ar tēvu ir viena un tā pati profesija, viens instruments, un tā sanāca ļoti organiski, jo vecāki nekad nespieda mani spēlēt, vingrināties. Man radās liela interese, sajutu diezgan strauju attīstību, sapratu – ir forši, ka varu pasēdēt pāris dienas, paspēlēt 5–7 stundas katru dienu un tad spēlēt skaņdarbu daudz labāk nekā pirms tam. Un tēva pedagoģiskā metode ir ļoti spilgta, viņš no katra studenta mēģina izlolot vislabākās īpašības, nevis veidot savu kopiju, tādēļ katrs viņa students spēlē ļoti atšķirīgi, arī mēs, divi brāļi. Neraugoties uz to, ka spēlēt klavieres ir ļoti grūti – daudz informācijas, kas jāiegaumē, ļoti plašs repertuārs – taču visas grūtības bija pārvaramas, darbs kļuva par lielu baudu, jo kopā ar tēvu tas bija ļoti patīkami, un man ar katru gadu mīlestība pret mūziku kļuva lielāka.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+