Triju zvaigžņu kavalieris, bezdarbnieks 1
Par apstākļiem, kādos Latvijā amatā nokļuvuši un pie ienesīgas vietas tikuši dažnedažādi darboņi, vēlākos laikos teicēji teiks šausmu un spoku stāstus. Tā ir riktīga folklora! Bieži vien pieticis ar partijas piederību un to, ka amata kandidāts jau prot sasiet kurpes bez pieaugušo palīdzības.
Izlemjošie ierēdņi kā anekdoti klāstīja un smīdināja – šī autobiogrāfija izrādījās iekritusi e-pastakastītē, šis CV bija mapīšu kaudzītē uz rakstāmgalda un kā loterijā nevilšus pirmais izvilkās. Bija tādi amatvīri, kurus uzsauca kā morāli vai profesionāli caurkritušus, taču nepagāja ilgs laiks, kā viņus “aizrotēja” un saderināja ar jaunu amatu. Darbā pieņēma zaļknābjus, jo, raugi, tie bija valdošās partijas jaunatnes organizācijas žipčiki un džudītes un tālabad visādi atbalstāmi, stumjami un bīdāmi. Īpaši interesants gadījums ir ar tādu doktoru Berdņikovu, kurš kalpoja pie ministres Ēlertes par ārštata padomnieku, bet tagad, kā apgalvo Volodja Lindermans, esot pārsviedies pie viņa.
Bet nu es pastāstīšu citu stāstu par tiem, ko neaplaimo ar amatu pie silta radiatora. Ja mūsdienās esi bezpartijisks, tad ne tikai priekšniekos un padomniekos netikt – pat darbu grūti sameklēt. Visai spaidīgos apstākļos jau ilgāk nekā gadu nokļuvis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, LNNK dibinātājs, balsotājs par valsts Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā Augstākajā Padomē Odisejs Kostanda (49). Odiseju atceras kā skolotāju, kurš “aizliegtā” laikā veda klases pa latviešu karavīru kauju vietām “dzīvās” vēstures stundās. Odiseju zina kā nacionāli noskaņotu vīru, janvāra barikāžu cēlēju un pretošanās štāba vadītāju. Kostanda pieder tai LTF un LNNK politiskajai paaudzei, kas ļāvās iemūrēties atjaunotās valsts pamatos.
Politiku Kostanda sen pametis, bez šaubām, saistīšanās 90. gados ar Joahimu Zīgeristu un vēl nesekmīgākos politiskajos projektos būs iegansts sacīt – ak, šim vīram ir sliktas politiskās DNS analīzes. Tad jāteniski vairs nevar nokļūt, tad sabiedriski politiskā vērtība ir izžuvusi un pielīdzināma nullei. Tāpēc tagad Triju Zvaigžņu ordeņnesis ir deklasēts par bezdarbnieku.
Odisejs Kostanda stāsta par savu “odiseju”: “Kur nesu iesniegumu, saņēmu atteikumu pēc atteikuma. Gāju uz Aizsardzības ministriju, jo man krājusies bagātīga pieredze gan Saeimā, gan LR AP darbojoties Aizsardzības un iekšlietu komisijā, pretendēju par skolu izglītības inspektoru Izglītības ministrijā, pieteicos Iekšlietu ministrijā – nekur darbs neatradās. Nodomāju, ka Kultūras ministrijā man būs šeftīte kā ekspertam nacionālo mazākumtautību jautājumos (Kostanda ir Latvijas grieķu biedrības vadītājs. – E. L.), taču tur jautāja – ko es šais lietās uzskatu par prioritāti? Atbildēju – uzskatu, ka pamatjautājums Latvijā ir attiecības starp latviešiem un krieviem. Mani atvēsināja – ES un valdības pamatnostādnēs esot kas cits uzsvērts, proti, ka jau esot un vairošoties imigranti no trešās pasaules zemēm. Tos vajagot integrēt. Kā – jānodarbojas ar sešu melno un piecu arābu integrēšanu? Jā, tas ir tieši tas, ko ministrijā gribot. Es tam nepiekritu. Tā kā man ir vēsturnieka diploms, devos uz skolām – pat krievu skolās piedāvājos par vēstures skolotāju. – Jūs to nopietni? – šādā skolā sabijusies mācību pārzine iepleta acis. Aizgāju uz Valsts vēstures arhīvu, sak, esmu ar mieru strādāt par arhivāru. Bet nekur neesmu piemērots. Lielākais humors, ka darba vietas meklējumos atmetu ar roku Rīgas ministrijām un aizgāju uz dzīvesvietai tuvo gateri. Kaut baļķus krautu, septiņus, desmit latus dienā nopelnītu. Īpašnieks mani nopētīja un novilka – pa-do-mā-šu. Domā jau pusgadu. Tā ka arī baļķi nest neesmu piemērots.”
Par bezdarbnieka garozu, kas Kostandam jādala ar bēdubrāļu tūkstoti, viņš nesūdzas, bet noskaņojums, protams, nospiests. Man gan šķiet skandalozi, ka patriots ar pieredzi un zināšanām spēka gados nekam vairs neder un, ja negrib zemoties un pieziepēties kādai partijai par rokaspuisi, var dzīvot vien vesels bez darba.
