Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. novembris, 2015
Drukāt

“Rudenīgais blūzs” Valmieras teātrī ir nesteidzīga, atmosfēriski uzlādēta izrāde (1)

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Skats no izrādes "Rudenīgais blūzs" Valmieras Drāmas teātrī.

Pēdējos gados Latvijas teātru repertuārā arvien retāk parādās t. s. vieglā jeb izklaidējošā žanra izrādes. Aizvadītajā sezonā atsevišķas melodrāmas (“Žanna” un “Paradīze” Dž. Dž. Džilindžera režijā, Regnāra Vaivara “Klibais no Inišmānas”) tapušas vienīgi Liepājas teātrī, aktualizējot problēmjautājumu par kvalitatīvu izklaides piedāvājumu Latvijas teātros – izrādēm, kas top ne tikai tādēļ, lai formāli aizpildītu robus teātra repertuārā (šāda sajūta, piemēram, radās pēc Dailes teātra komēdijas “Reāli sliktie puiši” Dž. Dž. Džilindžera režijā).

Režisora Vara Braslas iestudētais “Rudenīgais blūzs” ir patīkams Valmieras teātra repertuāra papildinājums. Režisors, kurš jau iepriekš apliecinājis prasmi ar gaumi un pašironiju strādāt melodrāmu un romantisko komēdiju žanrā, šoreiz Valmieras teātra Apaļajā zālē uzvedis amerikāņu vidējās paaudzes dramaturga un scenārista Aivona Menčela 1990. gadā sarakstīto un 1993. gadā Holivudā ekranizēto lugu “Kapsētas klubs”. A. Menčela darbs ir asprātīga un viegli sentimentāla melodrāma par trim atraitnēm, kuras, apmeklējot savu vīru kapu kopiņas kapsētā, nejauši satiek kādu kungu. Romantiski piedzīvojumi un pārdzīvojumi mijas ar eksistenciālām pārdomām par dzīves jēgu, veikli, asprātīgi dialogi – ar pašreflektējošiem, sentimentāliem monologiem. “Rudenīgā blūza” gadījumā atbruņojošs ir jau pats dramaturģiskais materiāls – šķietami nepretencioza luga, kuras pamatā atpazīstami tipāži un situācijas, taču tās risinātas ar gaumīgu ironiju un vieglumu.

Izrāde uzrunā ar godīgumu un asprātību. Apaļās zāles tuvplānā spilgtus raksturus izspēlē trīs aktrises – Regīna Devīte, Baiba Valante un Vizma Kalme –, un patīkams ir kaut vai pats fakts, ka režisors tik reti pirmā plāna lomās redzamajām aktrisēm uzticējis atveidot interesantus “pilnmetrāžas” raksturus. Izrādes gaitā aktrises pietiekami pārliecinoši iezīmē katras varones atšķirīgo personību – Regīnas Devītes Lūcijā absolūta sievišķība apvienota ar pārmērīgi augstu pašapziņu un vēlmi pašapliecināties uz apkārtējo fona, Baibas Valantes Dorisa ir sieviete ar stingru morālo nostāju “atraitnības jautājumā”, bet siltu sirdi, savukārt Vizma Kalme, kuras atveidotajai Idai gluži necerēti uzrodas pielūdzējs, vienlīdz precīzi nospēlē gan spārnojošās cerības, gan vēlāk sekojošo vilšanos un nolaišanos uz zemes.

Sarežģītāka – jo vairāk rezonējoša – loma izrādē atvēlēta aktierim Rihardam Rudākam, kurš Semu atveido kā staltu, cienījamu kungu. Aiz varoņa priekšzīmīgā ārējā veidola gan trūkst kāda nieka “nepareizības”, kas, no vienas puses, tīri sižetiski ļautu izskaidrot viņa izaicinošo uzvedību, Idu iemainot pret krietni jaunāku un vizuāli efektīgāku būtni (asprātīgs Annas Putniņas uznāciens Mildredas lomā), un, no otras puses, ļautu šim tēlam skatuviskās harismas ziņā kaut nedaudz konkurēt ar atmiņā paliekošo dāmu trijotni.

Pirmizrādē iestudējuma ritmā bija jūtama izteikta­ nevienmērība – it īpaši izrādes otrajā cēlienā, kad vispārēja jautrība mijas ar amerikāņu mentalitātei tik raksturīgajiem neslāpēti sentimentālajiem monologiem, kas izrādei piešķir nevajadzīgu smagnējību. Precizitātes pagaidām trūkst arī aktrišu savstarpējā saspēlē – kaut arī katrs raksturs pats par sevi izstrādāts pārliecinoši, izrādes kontekstā ārkārtīgi svarīgi šķistu sa­sniegt tādu aktierspēles pakāpi, kad visas trīs aktrises veidotu enerģiski vienotu ansambli.

“Rudenīgais blūzs” ir konsekventā estētikā veidota izrāde – iestudējuma atmosfēru rada gan Mārtiņa Vilkārša it kā vienkāršā, taču vienlaikus precīzā scenogrāfija, gan režisora ar Jāņa Šipkēvica seniora palīdzību atlasītais muzikālais noformējums, kas kopumā sievišķīgajā izrādes darbībā simboliski padara klātesošākus trīs atraitņu mirušos vīrus. Scenogrāfija izrādē veidota kā trauks ar dubulto dibenu – šķietami reālistiskā viesistaba, kur atrodas galds, dīvāns un trīs plauktiņi ar nelaiķu fotogrāfijām, vajadzīgajā brīdī ar apgaismojuma un muzikālā fona palīdzību transformējas par ārieni – kapiem, kur atraitnes jeb “kapu klubiņš” notur regulārus piemiņas brīžus. Divdaļīga zīme ir arī skatuves sienu fototapete ar sarkanīgām koku lapām – vienlaikus gan apliecinot varoņu joprojām nenomācamo dzīvesprieku (jautrus brīžus izrādē, piemēram, sagādā Lienes Rolšteinas modelētie ironiski precīzie kostīmi), gan pietiekami neuzkrītoši norādot arī uz rudens eksistenciālo simboliku.

“Rudenīgais blūzs” ir nesteidzīga, atmosfēriski uzlādēta izrāde, kurā svarīgāka par sižetiskajām intrigām šķiet pati intonācija, kādā režisors pievēršas kopumā sarežģītiem jautājumiem – vientulībai, attiecībām ar pagātni un spējai pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Šīs tēmas izrādē risinātas gan cieņu raisošā nopietnībā, gan ar labsirdīgu humoru. Gaiša ironija kā apliecinājums tam, ka dzīve jebkurā vecumā ir sarežģīta un vienkārša vienlaikus.

 

Uzziņa

Aivons Menčels, “Rudenīgie stāsti”, izrāde Valmieras Drāmas teātrī

Režisors Varis Brasla, ­scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina.

Lomās: Baiba Valante, Anna Putniņa, Regīna Devīte, Vizma Kalme, Rihards Rudāks.

Nākamās izrādes: 6., 23. un 26. decembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Anna, valmieriete: “Izrādē izdzīvoju pazīstamas izjūtas, jo arī pati jau vairākus gadus staigāju to taciņu, ko lugas varones. Ir brīžiem skumji, brīžiem smaidu, bet nejūtos vientuļa, kaut gan esmu viena. Manuprāt, to arī režisors un aktieri ir gribējuši parādīt: vienatnība un vientulība ir divas pretējas lietas, un nevajag pašam ierauties sevī, tad nav tik smagi.”

Līvija, mājsaimniece: “Īstā luga īstajā laikā, kad veļas veļu miglas un pieminam aizsaulē aizgājušos. Sirsnīga un mazliet panaiva tieksme mīlēt, kad pašām jau veļu laiks teju degungalā. Viegla, laba izrāde.”

Andra, pensionāre: “Kaut kā visu laiku gribas sasaistīt šo lugu ar Lehāra “Jautro atraitni”. Sižeti, protams, citi, taču galvenā tēma vieno – tā ir mīlestība.”

Sanita un Aiva, studentes: “Jaukas tās Valmieras teātra “kapeņu stundiņas”! Mums ļoti patika arī “Sudraba gaisma”. Brīžiem skumjas, brīžiem smieklīgas, bet dvēseli uzrunājošas. Pateicoties izcilajām aktrisēm un nepārspējamam Rudākam, šis noteikti būs kases gabals.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Biju, diktan patika, kopš Lūča tautas lustēm i’ labākas nevarēja ni paredzēt. Paldiesiņ, ilgu mūžu, iesakiet, kamēr mobilais gandrīz nekā nemaksā!
    Neatstāj nebaudītu to prieku, ko pati esi smeķējusi!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+