Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. aprīlis, 2015
Drukāt

“Trīs jaunas māsas…”

Foto - Māris BrancisFoto - Māris Brancis

Šī ir pirmā reize, kad mākslinieces māsas Zikmanes satiekas vienā kopējā izstādē. No kreisās: Gundega Zikmane, Lolita Zikmane un Ritma Zikmane.

Visu aprīli Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī apskatāma izstāde “Trīs māsas. Gundega, Lolita un Ritma Zikmanes. Glezniecība”. Tā bija iecerēta jau pasen, bet šogad, Jelgavas 750. jubilejas gadā, ideja ieguva īstenojumu.

Stāstot par māsām Zikmanēm, var iesākt kā pasakā: reiz dzīvoja Eduards Zikmanis, kurš nāca no Pastendes un pagājušā gadsimta 30. gados aizklīda uz Rīgu. Viņam patika māksla, tādēļ cerēja iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču naudas trūkuma dēļ sapnis bija jānoliek malā. Karš piespieda ar ģimeni atgriezties dzimtajā pusē. Tā nodomiem tika pārvilkta svītra, taču savus mākslinieciskos dotumus Eduards Zikmanis tomēr īstenoja, tiesa gan – citā laukā – kokgriešanā. Cita pēc citas pasaulē nāca trīs meitas. Kad paaugās, tēvs viņām mācīja zīmēt. Tas meitām deva impulsu mācīties tālāk mākslās, un viņas devās uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tā piepildot tēva sapni – meitas kļuva mākslinieces.

Vecākā māsa Gundega pēc vidusskolas beigšanas tālāk nestudēja, bet visu mūžu nostrādāja kombinātā “Māksla” pie telpu noformēšanas, kas deva iespēju apbraukāt vai visu kādreizējo Padomju Savienību. 20. gs. 60. gados viņa savam priekam pievērsās akvarelim, tomēr izstādēs nepiedalījās. 90. gados iestājās Torņakalna Lutera draudzē. Pie baznīcas nodibinājās mākslinieku grupa, kas rīkoja izstādes. Tā 1997. gadā Gundega pirmo reizi rādīja atklātībā savus ļoti savdabīgos akvareļus.

Turpretim abas jaunākās māsas studēja grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā. Pastarīte Ritma strādāja dažādus darbus, kādu laiku dzīvoja arīdzan Jelgavā pie Lolitas, līdz pārcēlās atpakaļ uz Talsu pusi, bija pat Talsu mākslas skolas direktore. Tagad viņa tur strādā par pedagogu un dzīvo Spārē lauku mājā.

Vistālāk savā radošajā darbībā aizgājusi vidējā māsa Lolita, kļūdama par Latvijā iecienītu oforta meistari un iegūdama vienu no desmit prēmijām VI starptautiskajā grafikas triennālē “Intergrafika” Berlīnē (1980), kā arī neskaitāmas godalgas gan Tallinas grafikas triennālēs, gan citur.

Vienā kopējā izstādē māsas līdz šim nekad nebija tikušās. Vecākā māsa Gundega Zikmane atradusi sevi akvarelī. Atšķirībā no Latvijā ierastās ūdenskrāsu plūdināšanas, liekot slapju krāsu uz slapjas lapas, Gundega krāsu klāj uz sausas lapas, precīzi iezīmējot lietu un priekšmetu aprises. Viņa glezno dabā, atrodot motīvus kā Rīgā – sevišķi iecienīta vieta viņai ir Lucavsala –, tā Vidzemē. Māksliniece ar lielu pietāti uzliek uz papīra ieinteresēto ainavu, neko neizceļot, neko nepārveidojot. Kāds koks, krūms, vai ceļš netiek īpaši izcelts. Viss ieraudzītais un dabā pastāvošais viņai ir svarīgs. Ainavu parasti ieskāvusi mierīga un rāma gaisma. Gundega ar lielu mīlestību iezīmē telpu. Mākslinieces akvareļos viss dzīvo harmonijas pilnu dzīvi, tajā valda klusums un iekšēja saskaņa.

Lolita Zikmane, "Logs", 2006.Lolita Zikmane, "Logs", 2006.

Lolita Zikmane senāk nodarbojās gan ar grafiku, precīzāk, ofortu, gan glezniecību. Veselība vairs neļauj nodoties ofortam, tādēļ tagad māksliniece visu enerģiju atdod eļļas glezniecībai. Viņas darbu motīvi ir šķietami vienkārši – zils skapis istabā, baznīcas logs, caur kuru plūst gaisma, Ādolfa Alunāna parks dažādos gadalaikos, Jelgavas ūdensvada tornis. Taču ļoti būtiskas ir izvēlētās detaļas – zieds pie loga vai koki aiz loga. Iecienīts ir putns, kas brīvi paceļas gaisā, vītero debesīs vai lido viņam vien zināmā virzienā. Izvēlētajos motīvos atspoguļojas māksliniecei būtiskais: viņa mazajā saskata lielo, detaļā – pasauli. Viņas darbos atklājas filozofiskais uzstādījums – mikrokosmā atklājas makrokosms, pilienā – jūra, ziedā – visa dzīvā daba. Viņa krāsas klāj ļoti rūpīgi, toņi ir harmoniski saskaņoti.

Arī jaunākā māsa Ritma Zikmane tagad novērsusies no oforta un biežāk glezno ar eļļas pasteļkrītiņiem to, kas viņu laukos ieskauj ikdienā. Viņa pievērš uzmanību gan vietējam Spāres muižas parkam, gan atsevišķiem civilizācijas mazāk skartiem dabas nostūriem. Zīmīgas ir viņas klusās dabas. Piemēram, izstādē izlikts apskatei kartupeļu maiss tīrumā, sīpoli grozā. Šie darbi apliecina latviskās dzīvesziņas pamatvērtības – pietāti pret visu apkārtējo, dabu. Tikpat sekmīgi viņa pievēršas portretam, kurā izcentrēts personīgās pasaules dziļums, stabilitāte, iekšējā harmonija.

Lai cik atšķirīgs ir katras mākslinieces rokraksts, taču viņām visām ir nepieciešama daba, kur rast ierosmi savam radošajam garam. Māsām ir būtisks dzīves apliecinājums, optimistisks skatījums, cieņa pret cilvēku.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+