Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Trīs jūras, viena izvēle un ģeopolitiska virsvērtība 1


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Vienošanos par ASV dabasgāzes piegādēm Polijai var noslēgt piecpadsmit minūtēs – aptuveni tā izteicās Donalds Tramps, kurš bija ieradies “Triju jūru iniciatīvas” samitā Varšavā. (Pirms došanās tālāk uz Hamburgu, kur notika G20 sanāksme.) Šis atzinums, kaut arī drusku uzspēlēti optimistisks, bija viens no svarīgākajiem. Tikpat svarīgs kā viņa izteikumi par NATO līguma piekto pantu.

Nesen Polija sagaidīja pirmo amerikāņu kuģi ar sašķidrināto gāzi, kas jau vesta arī uz Portugāli un Apvienoto Karalisti. Paredzams, ka pievedumi kļūs regulāri, veicinot konkurenci gāzes tirgū. Protams, Austrumeiropai šīs piegādes ir nozīmīgākas, jo tām piemīt ģeopolitiska virsvērtība.

Diez vai pirms Trampa ierašanās Polijā daudzi vispār zināja, ka pastāv tāda “Triju jūra iniciatīva”, kurā neformāli apvienojušās divpadsmit Eiropas Savienības valstis, kas atrodas starp Baltijas jūru, Melno jūru un Adrijas jūru.

Minētais, kā tagad saka, formāts arī netika pārlieku afišēts. Viens otrs Rietumeiropas politiķis tajā saskata zināmu atblāzmu no pērnā gadsimta starpkaru perioda, kad valstis starp Vāciju un PSRS – īpaši Polija – centās saliedēties pret lielo kaimiņu ne pārāk miermīlīgajām tieksmēm. Mūsdienu “Triju jūru” formāta aktīvākā rosinātāja gan bijusi nevis Polija, bet Horvātija, kura vēlējās izvērst ekonomiskos kontaktus ziemeļu virzienā, meklējot plašākas sadarbības iespējas, tajā skaitā transporta un enerģētikas jomā.

Tomēr daži vācu preses izdevumi nāca klajā ar priekšlaicīgām prognozēm, ka “Triju jūru” saiets Varšavā būs “antieiropeisks” (zemtekstā – pretvācisks). Vai ka Donalds Tramps, tāpat kā reiz viņa vārda brālis Ramsfelds, izspēlēs “jauno Eiropu” pret “veco”. Taču viņa lasītie teksti drīzāk lika atcerēties Ronaldu Reiganu, kas daudzu rietumeiropiešu uztverē arī nav nez kas labs. Lai vai kā, bet šoreiz Trampa Eiropas vizītes ievads – arī no Baltijas valstu skata punkta – izskatījās krietni saturīgāks par turpinājumu Hamburgā.

Grūti pateikt, cik lielā mērā Vašingtonas Baltā nama “jaunā enerģētiskā politika”, respektīvi, fakts, ka ASV kļūst par resursu eksportētāju, skars Eiropu. Un kā tas iespaidos ASV attiecības ar Vāciju, kura līdz šim kalpojusi par Krievijas gāzes un naftas sadales platformu un allaž lobējusi zināmo pa Baltijas jūru vilkto gāzesvadu izbūvi, Šrēdera tradīciju garā iztēlojot tos par tīri komerciāliem projektiem.

Vienīgi skaidrs, ka esam ieinteresēti enerģijas avotu un piegādes ceļu dažādošanā, kas stiprina drošību šī jēdziena visplašākajā izpratnē. Tāpēc ASV energoresursiem un iespējām tos saņemt varētu būt tikpat būtiska loma kā amerikāņu militārajai klātbūtnei. Bet tas ir atklāti jāpasaka, nevairoties diskusiju. Pat ar Berlīni.

LA.lv