Trīs labības graudu gatavības pakāpes 0
Lai noskaidrotu, kad graudos beidz pieaugt absolūtā sausna un jāsāk pļauja, lietderīgi izprast, kā pakāpeniski veidojas graudi. Labības graudu veidošanās gaitā izšķir trīs gatavības pakāpes: piengatavību, dzeltengatavību un pilngatavību.
Kas ir piengatavība?
Tiklīdz zieds apaugļojies, sāk veidoties graudapvalka, dīglīša un endospermas šūnas. Jau 12–16 diennakšu laikā graudā uzkrājas 20–25% sausnas. Graudiem piebriestot, sausnas daudzums pieaug, iztvaikojot mitrumam. Organisko vielu daudzums pakāpeniski turpina palielināties. Vispirms rodas vielas ar mazu molekulāro svaru, piemēram, cukuri, aminoskābes, amīdi, taukskābes u. c., kas labi šķīst ūdenī un viegli pārvietojas.
Piengatavībā graudā izveidojušās jau visas galvenās daļas: dīglītis, graudapvalks un endosperma. Endospermas šūnās šajā gatavības pakāpē ir protoplazma, ūdens un sīki suspensēti cietes graudiņi. Lauks izskatās zaļš, jo graudapvalka iekšējā kārtā ir hlorofils, kas piedalās cietes graudiņu veidošanā (sk. 1. att.).
Pēc ķīmiskā sastāva kviešu graudos kopumā grauda endospermas jeb miltuma lielāko daļu aizņem ogļhidrāti, kur sīku graudiņu veidā atrodas ciete (līdz 70%). No augu stumbriem sintēzes procesā radušies ogļūdeņraži – šķīstošie cukuri caur starpproduktiem pārvēršas cietē, kas nogulsnējas endospermā sākumā lielākos cietes graudiņos, vēlāk mazākos.
Cietei pārvietojoties dziļāk graudā, izzūd arī hlorofils. Piengatavības laikā graudos ir 50% vai pat vairāk mitruma, turpina strauji pieaugt sausnas daudzums. Šī pakāpe ilgst 10–14 diennaktis.
Kas ir dzeltengatavība?
Dzeltengatavībā graudi kļūst dzeltenīgi, stingrāki un atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem satur 20–30% mitruma. Šajā laikā stiebru posmi vēl ir zaļi, bet lauks jau izskatās dzeltenīgs. Dzeltengatavība ilgst 3–8 diennaktis.
Kas ir pilngatavība?
Pilngatavībā graudi strauji iežūst un saraujas, graudapvalks vairs stingri neapkļauj graudu un krokojas. Šajā pakāpē graudos mitruma daudzums var samazināties līdz 12–13% un mazāk, bet mitros apvidos sasniegt 20–30% vai vēl vairāk.
Pilngatavībā graudiem ir iespēja sausā laikā izbirt no vārpām, bet lietainā laikā tie var vārpās sadīgt.
Tehniskā un fizioloģiskā gatavība
Graudiem nogatavojoties, sākumā graudā pieaug kā cietes, tā arī olbaltumvielu absolūtais un relatīvais daudzums. Vēlāk parasti ciete uzkrājas intensīvāk, un, kaut arī olbaltumvielu krājumi turpina pieaugt, var gadīties, ka relatīvi olbaltumvielu daudzums samazinās. Ilgākā laikā vai mitrā piejūras klimatā augušiem graudiem starpība starp olbaltumvielu un cietes daudzumu lielāka nekā īsākā laikā vai kontinentālā klimatā augušiem graudiem.
Tehniskā gatavība ir pakāpe, kad iegūstama visaugstākā graudu raža. Savukārt augsta raža un līdz ar to tehniskās gatavības pakāpe atkarīga no graudu brieduma pakāpes un ražas novākšanas veida. Ziemas un vasaras kviešiem absolūtās sausnas pieaugums graudos beidzas dzeltengatavībā. Šajā laikā tie sasnieguši arī tehnisko gatavību. Auzas nogatavojas (sk. 2. att.) nevienmērīgi, tāpēc to pļauja jāsāk, kad dzeltengatavību sasnieguši graudi skaru galotnēs. Rudzos sausna uzkrājas līdz pilngatavībai.
Tehniskās gatavības un līdz ar to ražas novākšanas sākums ļoti atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem un barības vielu krājumiem augsnē. Pēc literatūrā atrastiem zinātnieku pētījumiem var secināt, ka graudi ātrāk attīstās vieglās augsnēs, bet smagās, auglīgās, ar slāpekli bagātās augsnēs nogatavojas lēnāk.
Vienpusīgs slāpekļa mēslojums paildzina, bet fosfors paātrina tehniskās gatavības iestāšanos. Dīgšanas spara un citu sēklas īpašību dažādības, dažādā sējas dziļuma, augsnes mitruma svārstības dēļ visi augi necero un nevārpo vienlaikus. Tehnisko gatavību nosakot, jāņem vērā konkrētajā druvā dominējošā pakāpe.
Tehnisko gatavību var regulēt, izvēloties šķirni. Ja vienas sugas graudaugus audzē lielās platībās, vēlams sēt vairākas šķirnes, tad ražas novākšanas laiks būs garāks un lielāka iespēja graudus ievākt pareizā gatavībā.
Graudiem dzeltengatavībā un tehniskā gatavībā var būt nepietiekama fizioloģiska gatavība. Dīgtspēja, kas raksturo fizioloģisko gatavību, graudiem ir jau piengatavībā, bet šajā laikā vēl ļoti zema. Vēlāk dīgtspēja pieaug, bet arī pilngatavībā tā vēl nav sasniegusi maksimumu. Tādēļ tehniskā gatavība graudiem nesakrīt ar fizioloģisko gatavību, kas iestājas vēlāk – pēcbriedē.
Pārtikas rūpniecībā jānosaka graudu tehnoloģiskā gatavība jeb piemērotība pārstrādāšanai. Ja maizes labības graudi nav sasnieguši tehnoloģisko gatavību, tad miltiem ir sliktas cepšanas īpašības: mīkla no šādiem miltiem izplūst un lēni rūgst, maize ir blīva, ar gaišu, porainu garozu un jēlu, lipīgu mīkstumu ar vertikālām plaisām. Tehnoloģisko gatavību graudi iegūst pēc fizioloģiskās gatavības. Ražu novācot, parasti ņem vērā tikai graudu tehnisko gatavību.
Latvijā bieži ražas novākšanu kavē nepietiekami piebriedušie graudi un lietainie rudeņi. Pēc ilga lietus iekultās labības dzīvotspēja ir pazeminājusies un neatbilst prasībām. Ja sējai plānotajā iekultajā sējmateriālā graudi sadīguši jau pirms sēšanas, tad tie būs tikai lauka mēslojums.
Labība, ko zemnieki iekuļ pirms lietus perioda, lielākoties iekļaujas kvalitātes normas robežās.
Kā pazīt nobriedušu labības graudu?
Kad graudi tīrumos izkaltuši un trausli, kas raksturīgs sevišķi lielā sausumā un karstumā, atsevišķām sēklu partijām un šķirnēm kuļot tiek izsisti un bojāti dīglīši.
Dažādu labību graudos (sk. 1. tab.) sastāvdaļas pēc procentuāla daudzuma ir atšķirīgas. Savukārt šo sastāvdaļu ķīmiskais sastāvs parāda graudu vērtību (piemēram, kviešiem sk. 2. tab.) un izmantošanas iespējas. Labības graudiem raksturīga kapilāri sīkporaina struktūra. No graudu virsmas uz vidusdaļu virzās makrokapilāri apmēram 10–3 mm diametrā, un no tiem atzarojas mikrokapilāri apmēram 10–7 mm diametrā. Graudu kapilāru sieniņu kopējā virsma jeb tā saucamā graudu aktīvā virsma ir daudzkārt lielāka nekā graudu tiešā virsma (augļapvalka virsma). Kviešu graudiem aktīvā virsma ir 200–250 m2/g, apmēram 200 000 reizes lielāka par tiešo virsmu. Graudu kapilāriem sīkporainai uzbūvei ir liela nozīme sorbcijas norisēs un kaltēšanā, no tās atkarīga arī graudu zemā siltuma vadītspēja.
Pēc graudu novākšanas graudos noris aktīva vielmaiņa. Vienkāršās organiskās vielas (aminoskābes, monosaharīdi) pārvēršas saliktās vielās, samazinās fermentu aktivitāte, iestājas miera periods, un graudi dīgst ļoti lēni. Miera periodā pilnīgi izveidojas dīglītis, graudi iegūst labu dīgtspēju un dīgšanas sparu. Laiku, kurā graudiem izveidojas pilnīga dīgtspēja un tie iegūst augstāko tehnoloģisko vērtību, sauc par pēcbriedes periodu.
Lai graudus varētu izdevīgāk realizēt, zemniekiem, kā arī piemājas saimniecību īpašniekiem tos vispirms vajadzētu pārbaudīt laboratorijā. Graudu kvalitāti vērtē pēc vairākiem rādītājiem. Galvenie tehnoloģiskie rādītāji, kas nosaka graudu atbilstību izmantošanai, skātāmi 3. tabulā. Tos var noteikt arī pie mums Talsu novadā, Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūta laboratorijā.
Par aktuālākiem graudu kvalitātes kritērijiem pēc labības nokulšanas tiek uzskatīti – mitrums, krišanas skaitlis, proteīna daudzums, lipekļa daudzums, tilpummasa un piemaisījumi. Tūlīt pēc ražas novākšanas nebūtu objektīvi spriest par rezultātiem, jo graudā vēl nav nostabilizējušies bioķīmiskie procesi, tāpēc lētāk un ātrāk var saņemt aptuvenos rezultātus, kur tas iespējams ar ekspresmetodēm, ko veic ar tam piemērotām iekārtām.
Tikai aptuveni pēc mēneša uzglabāšanas, kad grauds kļūst mierīgs, var konstatēt īsto kvalitāti un tad izmantojamas standartmetodes, lai noteiktu plašu ķīmisko sastāvu un īpašības graudā (proteīnu, cieti, kokšķiedru, taukus, minerālvielas, ekstaktivitāti, lipekļa kvalitāti, sedimentācijas vērtību u. c.).
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”
