Foto – LETA

Liāna Langa: Trīs naži un augstprātības kultūra Eiropā 9

Vai jums ir nācies sastapties ar tā dēvēto lielo kultūru (amerikāņu, franču, vācu utt.) augstprātību, uzzinot, ka jūs esat no Latvijas – maz zināmas Eiropas valsts, kas bieži vien asociējas ar “Russia”? Ā, Krievija! Noteikti kāds no jums – tieši tāpat kā bieži esmu dzirdējusi es – ne vienu reizi vien ir sastapies ar šo pirmo asociāciju, kas ataust prātā jūsu ceļojumā sastaptam sarunu biedram.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TOP10. Gudrākie cilvēki Latvijā mākslīgā intelekta skatījumā
RAKSTA REDAKTORS
CILVĒKSTĀSTS. “Es strādāju par apkopēju viesnīcā un biju lepna, ka to spēju” – Daces spēka stāsts par nozīmīgām dzīves pārmaiņām
“Kur šķiņķis pazudis?” Kādam rīdziniekam ēdiena pasūtīšana uz mājām beigusies ar nepatīkamu pārsteigumu, arī restorāna īpašnieki ir neizpratnē
Lasīt citas ziņas

1998. gadā pēc pāris gadu pārtraukuma apciemoju pilsētu, kurā biju pavadījusi gandrīz piecus gadus, – Ņujorku. Gāju pa Brodveju un satiku paziņu no laika, kad ar viņu trenējāmies karatē skolā. Viņa bija izbrīnīta, mani pēkšņi ieraugot, un vaicāja, kā tad man klājoties. Pavēstīju, ka Latvijā man iznākusi pirmā dzejoļu grāmata. “Vai tā nopērkama “Barnes & Nobles”?” (lielākais grāmatu veikalu tīkls ASV), viņa jautāja un lūkojās uz mani it kā no augšas. Teicu, ka grāmata taču ir latviski. Tā arī šķīrāmies, bet nojaušamā sarunas biedrenes attieksme – ja kaut kas nav publicēts angliski, tad tas vispār nevar būt nozīmīgi – bija nepārprotama.

Francijā man ir paziņas, izglītoti ļaudis, kurus mēdzu satikt pāris reižu gadā Parīzē vai Rīgā. Ticat vai ne, bet daži no viņiem ilgu laiku nespēja atcerēties, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, nevis krievu. Šī franču vai krievu impēriskās vēstures dīvainā blakne – nespēja uztvert salīdzinājumā ar pašu kultūru mazāku kultūru vai valodu – ir visai izplatīta parādība. Pacietīgi stāstīju mūsu valsts vēstures īso kursu un par baltu valodu grupu indoeiropiešu valodu saimē. Bet nepagāja ne pusgads, kad sastapos ar to pašu – kā, vai tad latviešu valoda nav slāvu valoda? – un patiesā izbrīnā ieplestas acis. Reiz Parīzē ciemojos pie inteliģentas franču ģimenes. Ģimenes galva bija rūpīgi sekojis pārkārtošanās procesiem bijušajā PSRS un zināja, ka Baltijas valstis atguvušas savu neatkarību 1991. gadā. Un viņš man parādīja kādu 30. gadu franču izdevumu par Eiropas valstīm un kultūrām, uzšķirot šķirkli par Latviju… Ko es tur ieraudzīju? Tur melns uz balta bija rakstīts, ka latviešu valoda piederīga slāvu valodu grupai!

CITI ŠOBRĪD LASA

Šogad pusdienoju ar kādu amerikāņu dzejnieku, kurš ir pasaules apritē tādēļ, ka tulko angliski vienu no Nobela laureātiem literatūrā. Pusdienu laikā, cieši raugoties man acīs, viņš pavaicāja: “Vai Latvijā ir kāds slavens dzejnieks?” Teicu, ka Latvijā mēs atkopjamies no 50 gadus ilgušās padomju okupācijas un pasaule vēl dzirdēs par latviešu dzeju. Viņš raudzījās uz mani ar lielu neticību. Pēc tam amerikānis man pavaicāja, kāpēc Rīgā ir krogs ar nosaukumu “Trīs naciķi?”. Sapratu, ka šādi viņš ir sapratis nosaukumu “3 naži”. Pastāstīju viņam, ka latviešu mēlē ir diakritiskās zīmes, kurām liela nozīme, kā arī paudu izbrīnu, kā viņam var ienākt prātā, ka Rīgā varētu būt kroga nosaukums, kurā pieminēti “naciķi”. Krievijas propagandas spēks? Citādi pusdienas bija patīkamas.

Esmu sastapusies ar vēl kādu parādību pašu latviešu vidū – ar orientāciju uz lielo kultūras pārstāvju nereti augstprātīgās attieksmes pārņemšanu pašiem pret sevi! Ak jūsu darbi nav publicēti “The New Yorker”? Nu tad vispār jūsu nav! Jo tikai tas, kas publicēts lielajā angļu, vācu vai franču valodīgajā presē, ir kaut kā vērts, bet mēs tik tādi lauķi ar savu mazo valodu un mazajiem grāmatu metieniem. Tas ir tipisks upura komplekss – sarauties mazam un justies mazam, pieņemot otra attieksmes diktātu, bet nespējot izvērtēt savas nacionālās kultūras dārgumus pasaules kontekstā bez kompleksiem.