Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. septembris, 2014
Drukāt

Liāna Langa: Trīs naži un augstprātības kultūra Eiropā (9)

Foto - LETAFoto - LETA

Vai jums ir nācies sastapties ar tā dēvēto lielo kultūru (amerikāņu, franču, vācu utt.) augstprātību, uzzinot, ka jūs esat no Latvijas – maz zināmas Eiropas valsts, kas bieži vien asociējas ar “Russia”? Ā, Krievija! Noteikti kāds no jums – tieši tāpat kā bieži esmu dzirdējusi es – ne vienu reizi vien ir sastapies ar šo pirmo asociāciju, kas ataust prātā jūsu ceļojumā sastaptam sarunu biedram.

1998. gadā pēc pāris gadu pārtraukuma apciemoju pilsētu, kurā biju pavadījusi gandrīz piecus gadus, – Ņujorku. Gāju pa Brodveju un satiku paziņu no laika, kad ar viņu trenējāmies karatē skolā. Viņa bija izbrīnīta, mani pēkšņi ieraugot, un vaicāja, kā tad man klājoties. Pavēstīju, ka Latvijā man iznākusi pirmā dzejoļu grāmata. “Vai tā nopērkama “Barnes & Nobles”?” (lielākais grāmatu veikalu tīkls ASV), viņa jautāja un lūkojās uz mani it kā no augšas. Teicu, ka grāmata taču ir latviski. Tā arī šķīrāmies, bet nojaušamā sarunas biedrenes attieksme – ja kaut kas nav publicēts angliski, tad tas vispār nevar būt nozīmīgi – bija nepārprotama.

Francijā man ir paziņas, izglītoti ļaudis, kurus mēdzu satikt pāris reižu gadā Parīzē vai Rīgā. Ticat vai ne, bet daži no viņiem ilgu laiku nespēja atcerēties, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, nevis krievu. Šī franču vai krievu impēriskās vēstures dīvainā blakne – nespēja uztvert salīdzinājumā ar pašu kultūru mazāku kultūru vai valodu – ir visai izplatīta parādība. Pacietīgi stāstīju mūsu valsts vēstures īso kursu un par baltu valodu grupu indoeiropiešu valodu saimē. Bet nepagāja ne pusgads, kad sastapos ar to pašu – kā, vai tad latviešu valoda nav slāvu valoda? – un patiesā izbrīnā ieplestas acis. Reiz Parīzē ciemojos pie inteliģentas franču ģimenes. Ģimenes galva bija rūpīgi sekojis pārkārtošanās procesiem bijušajā PSRS un zināja, ka Baltijas valstis atguvušas savu neatkarību 1991. gadā. Un viņš man parādīja kādu 30. gadu franču izdevumu par Eiropas valstīm un kultūrām, uzšķirot šķirkli par Latviju… Ko es tur ieraudzīju? Tur melns uz balta bija rakstīts, ka latviešu valoda piederīga slāvu valodu grupai!

Šogad pusdienoju ar kādu amerikāņu dzejnieku, kurš ir pasaules apritē tādēļ, ka tulko angliski vienu no Nobela laureātiem literatūrā. Pusdienu laikā, cieši raugoties man acīs, viņš pavaicāja: “Vai Latvijā ir kāds slavens dzejnieks?” Teicu, ka Latvijā mēs atkopjamies no 50 gadus ilgušās padomju okupācijas un pasaule vēl dzirdēs par latviešu dzeju. Viņš raudzījās uz mani ar lielu neticību. Pēc tam amerikānis man pavaicāja, kāpēc Rīgā ir krogs ar nosaukumu “Trīs naciķi?”. Sapratu, ka šādi viņš ir sapratis nosaukumu “3 naži”. Pastāstīju viņam, ka latviešu mēlē ir diakritiskās zīmes, kurām liela nozīme, kā arī paudu izbrīnu, kā viņam var ienākt prātā, ka Rīgā varētu būt kroga nosaukums, kurā pieminēti “naciķi”. Krievijas propagandas spēks? Citādi pusdienas bija patīkamas.

Esmu sastapusies ar vēl kādu parādību pašu latviešu vidū – ar orientāciju uz lielo kultūras pārstāvju nereti augstprātīgās attieksmes pārņemšanu pašiem pret sevi! Ak jūsu darbi nav publicēti “The New Yorker”? Nu tad vispār jūsu nav! Jo tikai tas, kas publicēts lielajā angļu, vācu vai franču valodīgajā presē, ir kaut kā vērts, bet mēs tik tādi lauķi ar savu mazo valodu un mazajiem grāmatu metieniem. Tas ir tipisks upura komplekss – sarauties mazam un justies mazam, pieņemot otra attieksmes diktātu, bet nespējot izvērtēt savas nacionālās kultūras dārgumus pasaules kontekstā bez kompleksiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. ak, nabaga inteliģentā dāma, cik viņai grūti atkopties no tiem 50 jūga gadiem. Un kādi tur visi citi franči un amerikāņi ir inteliģenti, un visu viņi zin. Tukša pļāpāšana. Rakstam nav nekādas jēgas, ne vēstījuma. Jālasa laikam vēlreiz, varbūt ko saskatīšu.

  2. Jāņem vērā, ka Rosijas impērijas valsts padomniekam Lomonosovam ir bijis vai uzspiests visai savtīgs uzskats par baltiem, tostarp arī krivičiem, impēriski “iegrāmatojot” tos par slāviem, tāpēc atgādināšu citus ieskatus:

    “Atšķirībā no somu-ugru ciltīm, kas slāviem svešas gan valodas, gan kultūras ziņā, balti ir bijuši slāviem tuvu radniecisks indoeiropiešu etnisks grupējums, Ja Pievolgas un Ziemeļu somu-ugru apgabalos slāvi iespiedās tikai mūsu ēras pirmā gadsimta otrajā pusē, jau senkrievu tautības veidošanās gaitā, tad ar Piedņepras baltiem tie ir tikušies ievērojami agrāk, bet slāvu-baltu attiecību sākumi nāk no tāliem vienas vai otras etniskās grupas ģenēzes laikiem. Ļoti interesantas ir baltu-somu-ugru attiecības, kas nāk no dziļas senatnes, bet īpaši ciešas ir mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Izrādās, somu-ugru cilšu etnisko viengabalainību ievērojamā Volgas-Okas starpupes daļā un Ziemeļos vēl pirms slāvu parādīšanās šajās vietās ir izmainījuši Piedņepras balti, kas nevarēja neietekmēt tālākās vēstures gaitu.” (Финно-угры, балты и славяне на Днепре и Волге. П.Н. Третьяков).

    Lomonosovs ir apzināti neņēmis vērā slavēnu nodalījumu no krivičiem rosijiešu hronikās, piemēram,

    “Devās pāri jūrai pie varjagiem pie rusiem, tādējādi tie varjagi saucās par rusiem, tāpat kā citi (varjagi) saucās zviedri, bet citi normāņi un angļi, vēl citi goti – tāpat arī viņi. Teica rusiem somi, slavēni un kriviči: “Visa mūsu zeme ir bagātīga un liela, bet kārtības tajā nav; nāciet par kņaziem un pārvaldiet mūs.” … Un no tiem varjagiem savu nosaukumu ieguva Rosijas zeme, novgorodieši, tātad novgorodieši bija varjagu dzimtas cilvēki, agrāk bijuši slavēni”. (Идоша за море кь Варягомь кь Руси, сице бо ся зваху тыи Варязи Русь, яко се друзии зовутся Свое, друзии же Урмяне, Англяне, друзии Готе; тако и си. Реша Руси Чудь, Словены, и Кривичи: “вся земля наша обильна и велика, а наряда вь ней неть; да пойдите княжить и володети нами.” … И от тех варяг прозвася Руская земля, ноугородьци, ти суть людье ноугородьци от рода варяжьска, преже бо беша словени. (Повесть временных лет)).

    Skat. http://tencinusarunas.wordpress.com….

  3. Latviešiem turpretim tas mazvērtības komplekss/lieluma mānija un noslēpumainā “zinu-zinu-bet-neteikšu” dairīšanās. Piemēram, dzejniece “pēc pāris gadu pārtraukuma 1998. gadā atkal apciemoja Ņujorku, kur bija sabijusi 5 gadus.” Būtu interesanti zināt, ko viņa tur tai Ņujorkā darīja veselus 5 gadus tūlīt pēc neatkarības atgūšanas 1990. -to gadu sākumā??? Visus piecus gadus trenējās karatē skolā???
    Otrs noslēpumainības moments. Autore pusdienojusi ar KĀDU amerikāņu dzejnieku [kuru tieši?], kurš viņasprāt esot “pasaules apritē” tikai tādēļ, ka angliskojot VIENU NO Nobela laureātiem literatūrā [kuru tieši?].
    Un, treškārt, ja kaut kas nepatīk [vai, iespējams, pat ir pārprasts] sarunu biedra teiktajā [šajā gadījumā par 3 nažiem], tad izskaidrojums tam var būt TIKAI VIENS: “Krievijas propagandas spēks!”
    Nu tad – ja uzvedamies kā vīzdegunīgi lauķi, tad citi mūs tā arī uztver kā vīzdegunīgus lauķus.
    Kā teiktu tas noslēpumainais amerikāņu dzejnieks: “yokel is as yokel does.”

  4. Biju Grieķijā un liels bija mans pārsteigums, kad sarunu biedrs pēc tam kad biju pateikusi, ka esmu no Latvijas novilka – aaa Rīgas? Un izjautāja tādas lietas par krievu/vācu okupācijām, ka es brīžiem jūtos mazāk zinoša nekā viņš!

  5. Dziedātāja Miriama Makeba ir no Burkina Faso. Kad inteliģents cilvēks brauc uz kādu valsti, ieklikšķina google. Latvieši māk nosaukt ASV štatus, bet jeņķi bieži nepārzina Eiropas karti. Vispār tiešām reizēm rodas jautājums, kurš īsti atradās auz dzelzs priekškara? Mēs vai viņi?

  6. Paldies par patieso rakstu! Daudziem cilvēkiem nav tik plašu zināšanu par valodām un to vēsturi. Viņi vienkārši neatšķir dažādās valodas, kādas dzird visapkārt.

  7. Jautajums autorei – un tagad pa fikso atbildiet – kaa sauc Ekvadoras, Hondurasas vai Brunejas-Darussalamas galvaspilsetas? Cik oficialas valodas ir Sveicee? Kadaa valodaa runaa Angolaa? Kuraa gadaa Belgija kljuva par neatkarigu valsti? Kaa sauc slavenaako Islandes dzejnieku? Un ta talak un tamlidzigi. Nu bet protams, ka Latvija ir un paliek maza valsts, par kuru sikak detalas zinas tikai tie, kam ir kada pavisam ciesa interese vai saikne. Ar to ir jasamierinas, un ari mes pasi – vai cik daudz par citam valstiim nemaz nezinam un ari negribam zinat.

  8. nesen redzēju krievijas pārraidi, kur stāstija par da`zādu valstu ekonomiku, to starp runāja par Lietuvu un fonā rādiija Latviju: Riigu, miestus, paziistamas vietas, Aglonu…. baigi nepatiikami, ka visu laiku to sauca … par Lietuvu.

  9. Notikums apmēram čestrus gadus atpakaļ,kad atbrauca par Latviju atcerējušies krievu radi. Vienam gan bija latviešu izcelsme, bet dzīves ceļi aizveda uz Krieviju. Ja atbraucot viņiem bija šoks,kā viņi paši varēs ko iegādāties/ komunicēt, jo Latvijā krievus bez maz galinot nost/piekaujot utt. Tad vakarā pēc Rīgas apmeklējuma,bija sajūsmas pilni saucieni, ka te ir kā Krievijā un valodu navajag. Protams novērtēja arī pilsētas šarmu utt.,kas vainagojās nesen ar vasaras atpūtas vietas iegādi. Nenosodu viņus un priecājos,ka arī citi novērtē Latviju, bet aizdomājos…cik lojāli Latvijai būtu šie cilvēki..vai līdzīgi kā Ukrainas gadījumā-cīnās, bet saskaroties ar realitāti neviss solīto Krievijas ulubeli, atskāršs, ka līdz tam tik slikti jau nedzīvoja.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+