Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. februāris, 2014
Drukāt

Trīs nedēļas, 7000 kilometri


Foto - Kaspars VēverisFoto - Kaspars Vēveris

Rietošās saules stari un dabīgi veidotais ierāmējums atklāj gan strīpotus kalnus, gan ainavu, kas šķiet bezgalīga.

Vienmēr esmu vēlējusies nokļūt Amerikā, un dažādu iemeslu dēļ vairākus gadus šis ceļojums tika atcelts. Taču, kad kabatā beidzot bija aviobiļetes, bija skaidrs, ka sapnim lemts piepildīties, un tas bija daudz krāsaināks, nekā jelkad būtu iedomājusies.

Nekaitināt lāci


Aiz muguras atstājuši miglas pielieto Sanfrancisko, dodamies Josemītu ielejas virzienā. Esam nonākuši vietā, kur daba nav skopojusies ar krāsām un formām. No šļūdoņa stāvvietas novērtējuši ielejas daili un sazīmējuši Pusdoma (Half Dome) aprises un Vernala ūdenskritumu, dodamies pa mazu kalnu ceļu, ko ieskauj gan atsegtas klintis, gan tas, kas palicis pāri no meža masīviem, ko iznīcinājusi uguns. Saprotam, kāpēc Kalifornijas ugunsgrēki regulāri nonāk ziņu izlaidumos, jo ar tiem nav viegli cīnīties – ceļu ir maz, bet ugunsgrēku dzēšanai nepieciešamais ūdens atrodas desmitiem jūdžu tālu.

Atsveicinājušies no histēriski aktīvajām vāverēm, ko – tāpat kā citus meža zvērus – barot, apčamdīt un citādi traucēt ir aizliegts ar likumu, bet tā pārkāpšana liks šķirties no daudzām zaļām naudiņām, esam nonākuši pie Līgavas plīvura ūdenskrituma.

Ir ļoti, ļoti karsti, un pat ēna nespēj dot veldzi, taču ledus aukstais ūdens arī nerosina uz ūdrīšu cienīgām peldēm mazajos ezeriņos un upītēs, pie kurām ganās stirniņas, brieži un šur tur aizļepato pa kādam zaķim vai pazib nenosakāmas sugas spalvaiņa astesgals. Par vietējiem iemītniekiem jau laikus ziņo brīdinājuma zīmes, tāpat kā par lāčiem, kas lielākā izsalkumā vai – gluži pretēji – ikdienas slinkumā mēdz izložņāt automašīnas ar neapdomīgi neaizvērtiem logiem. Ja ir vēlme Josemītu daili izpētīt, naktis pārlaižot kempingā, viss, kas var kutināt lielo ķepaiņu degungalus, jāievieto milzīgās un cieši slēdzamās metāla kastēs, kas ceļotāju ērtības labad izvietotas parka teritorijā.

Ielejā aiz koku galotnēm paslēpies Kapteinis jeb “El Capitan” – granīta klints, kas slejas teju kilometra augstumā –, un tā ir tikai redzamā daļa! Šis veidojums ir nopietns izaicinājums pat visprofesionālākajiem alpīnistiem.

Kā liecina statistika, Josemītus gada laikā apmeklē aptuveni 3,7 miljoni cilvēku… Sjerra Nevadas kalnos rūpīgi paslēptā un vēl joprojām mežonīgā daba jau prezidentam Ābrahamam Linkolnam 1864. gadā mudināja pieņemt lēmumu par parka dibināšanu, kura izstrādē vislielākie nopelni pienākas Skotijā dzimušajam naturālistam Džonam Muiram.

Saules stari top arvien skopāki, taču mūs gaida pamatīgs ceļa gabals līdz naktsmājām. Ceļš turp ir viens vienīgs – kalnu pāreja ar neskaitāmiem līkumiem, kas iegraužas monolītajās klintīs. Tajās iesakņojušās priedes, tāpat kā akmeņu krāvumos un jau nošķeltos granīta bluķos, kas draud uzkrist uz galvas kādam neapdomīgam ceļotājam. No šīs nelaimes esam laimīgi izsprukuši, tāpat kā no pērkona un zili zaļiem zibeņiem, kas ik pa laikam no Josemītiem taisaulē aizraida neapdomīgus kalnu taku staigātājus.

Ciemos pie bizoniem


Rīta dzestrumu uzstājīgi nomaina tveice, taču tā nav šķērslis tūkstošiem apmeklētāju, kas savu brīvdienu nolēmuši pavadīt Jeloustonas nacionālajā dabas parkā. Tāpēc nākas izstāvēt pamatīgu rindu, līdz beidzot atrodam brīvu stāvvietu, lai paši savām acīm skatītu geizerus.

Dūmu vērpetes ceļas gaisā, cik vien tālu acs redz, dzidrais ūdens liek koncentrēties cerībā ieraudzīt kādu zivi, bet ūdens temperatūra dažās krātuvēs tuvojas 100 grādiem, tad nu zivju zupa vien būtu sagaidāma. No laipām ir stingri piekodināts nenokāpt, lai saglabātu pareizu vidi visu mazo radībiņu eksistencei, arī rokas ūdenī bāzt kategoriski aizliegts – lai neapplaucētos. Taču bildēt gan var uz nebēdu, un to dara visi. Jo īpaši jau pie geizera “Grand Prismatic Spring”, kas atklājas visā godībā. Mēģinām saprast, kāpēc tā krastmalas krāsojas spilgti dzeltenos, oranžos, spilgti zaļos un sarkanos toņos, ko vietumis atdala minerālu veidotas, reljefas robežlīnijas.

Pasaules slavenākais geizers, kas nodēvēts par Veco Uzticīgo – laikam tāpēc, ka izšaujas gaisā ik pēc pusotras stundas –, arī ir sagaidījis savus skatītājus, kuri steidz ieņemt labākās vietas, lai sagaidītu priekšnesumu. Iespējams, ka ziemā un pavasarī ūdens šaltis arī sasniedz solītos 56 metrus, taču vasarā tās pazūd aiz tvaika mutuļiem. Mazākiem izvirdumiem seko arvien lielāki, un, kad kulminācija sasniegta, ceļotāji kā lemingu bars izklīst kur kurais, līdzi paņemot neskaitāmus gigabaitus fotogrāfiju.

Un pēkšņi tālumā saskatām bizonus! Milzīgie ragulopi, kuru eksistence gandrīz izbeidzās pirms gadiem simts, kad tos brutāli pārstrādāja suņu barībā, beidzot ir atraduši sev cienīgas mājas. Nobildējuši pirmo eksemplāru vairākkārt, vēl nenojaušam, ka pēc dažiem desmitiem jūdžu viņa radinieki vēsā mierā pastaigāsies pa ceļa vidu, izraisīdami kārtējos satiksmes sastrēgumus un ziņkārīgi ielūkodamies garām braucošo automašīnu salonos.

Vasarā neko izcili gan šis lops neizskatās – no sāniem karājas savēlušās kažoka spalvu ļerpatas, bet mazie, pa gabalu tik mīlīgi kā lācēni, gan pabada brālīša vai māsiņas sānu, gan uzticīgi tek pakaļ mammas astei. Bizonienes stāvs tomēr ir pārāk iespaidīgs, lai ar to gribētos nonākt jelkādā sadursmē. Paši drīz kļūstam par aculieciniekiem situācijai, kad kāds ragainis bija izdomājis šķērsot šoseju un viņam sekoja vēl seši bizoni. Par laimi, šoferis reaģēja laikus un viņa auto nepārsniedza bizonu migrācijas takas atzīmi. Mamutu avotu iespaidīgās kaskādes vēl iespaidīgākas kļūst ziemā un agri pavasarī, kad no akmens veidoto pakāpienu ūdenstilpes paslēpušās zem sniega segas. Vasarā, kad ūdens gandrīz izsīcis, tek vien sīkas urdziņas, skatienam atklājot dzeltenīgo akmeni. Viens pēc otra atkārtojas brīdinājumi nekāpt nost no koka laipām, kas veido taku pa visu Mamutu avotu teritoriju, lai pasargātu tās mikrovidi.

Smilšakmens veidojumu varenība


Ainavas kļūst arvien tuksnešainākas, un ir brīži, kad stūre nav jāpakustina pat 20 jūdzes pēc kārtas, pēc tam veicot manevru dažu grādu leņķī pa labi vai pa kreisi – Amerikas rietumu krasta kartēs iezīmētie taisnie ceļi tādi ir arī realitātē. Arī benzīntanku nekļūst vairāk. Nobraucot mazliet vairāk nekā septiņus tūkstošus kilometru, pamanījām, ka cena par vienu galonu svārstās no 3,5 līdz 4,8 dolāriem, un vietas, kas tuvāk dažādiem smukumiem un dziļāk nekurienē, izceļas ar lielāku maka tukšošanu.

Kad ainava kļūst arvien sarkanīgāka un klintis – arvien izteiksmīgākas, esam nonākuši Arku nacionālajā parkā. Teritorijā, kas aizņem vairāk nekā 30 tūkstošus hektāru, vējš, smiltis, lietus un citi apstākļi izgrebuši vairāk nekā divus tūkstošus dažādu veidojumu, kas sniedzas pat 100 metru augstumā. No tiem paši slavenākie – Smalkā arka, Dubultā arka, Balansējošais akmens un Ainavas arka, kā arī Bābeles tornis un Trīs tenku vāceles – greznojas uz neskaitāmiem suvenīriem: krūzītēm, pastkartēm, ledusskapju magnētiņiem un T kreklu apdrukām. Smilšakmens veidojumi stāsta pasaules rašanās vēsturi, klintīs gadu skaitļus aizstāj dažādas krāsu strīpas, zemē saknes ielaiduši mazmazītiņi kaktusi, un nostāk no lielajiem ceļiem iespējams izpētīt senāko Amerikas iedzīvotāju atstātos zīmējumos, kas, par brīnumu, nav aiz grafiti zīmējumiem aizķēpāti un arīdzan iekļaujas plašajā suvenīru klāsta ornamentos. Taču neprognozējamo laikapstākļu dēļ arī arkas nav mūžīgas. Piemēram, Ainavas arka zaudējusi daļu no savas varenības, kad gandrīz 90 metrus garais akmens pārsegums – Amerikā visgarākais šāda tipa veidojums – daļēji nobruka. Tāpēc pastaigu taku apmeklētāju drošībai saīsināja un salika vēl papildu brīdinājuma zīmes.

Tāpat kā citos parkos, arī šeit takas ir iezīmētas un neiesaka noklīst cēlā vientulībā. Ja ir noskaņojums, reindžera pavadībā var gan uzzināt visu par floru un faunu, gan arī, iespējams, satikt kādu no parka pastāvīgajiem dzīvās dabas iemītniekiem. Brīdinājums nebāzt rokas vietās, kas nav pārredzamas, šeit noder, jo bez dažādiem rāpuļiem dzīvi smiltīs izvēlējušies arī zirnekļi, ķirzakas, žurkas u. tml.

Džons Fords un indiāņi


Ceļa gals nemaz nav saskatāms, vietumis tas aizvijas aiz klintīm, un tur jau tālumā tā stāv – Amerikas vesternu un Džona Forda filmās tik apjūsmotā Pieminekļu ieleja (Monument Valley). Jūdzēm tālu tā izceļas no pārējās ainavas, liekot saausīties, vai aiz automašīnas aizvērtā loga neskan kovboju kliedzieni.

Laiks, kad šeit filmējās Džons Veins, jau sen ir pagājis, taču milzīgie akmens bluķi stāv kā stāvējuši, aicinot ceļotājus sniegties pēc fotoaparātiem. Tagad informēšanu par parka teritoriju uzņēmusies navaho cilts, un tieši tās pārstāvji ar savām bezceļu automašīnām pieved tuvāk dabas brīnumiem. Slinkākie vai ar mākslas dzirksti apveltītie indiāņi apmetušies būdiņās, kur tirgo pašu radītos mākslas darbus.

Sapnīšu ķērāji, ja pareizi novietoti, gulētājam nodrošina visskaistākos sapņus, iespaidīgie naži brīdina par briesmām, kas jau pirms simtiem gadu dzēsa baltādaino dzīvības, taču par visu vairāk saules atblāzmu atspoguļo neskaitāmas krellītes, auskari un tamlīdzīgi žagatu grabulīši.

Pēc daudziem slaktiņu gadiem navaho ciltij piešķirtas iespaidīgas zemes platības. Tiesa gan, zeme nav no auglīgākajām – sarkani mālainais klons vien retumis ir kāda izžuvuša zāles stiebra rotāts, un arī par pārapdzīvotību nav runas. Ik pa laikam ainavu pabojā kāda pārvietojama māja un tās obligātie aksesuāri – vismaz trīs, ja ne pat pieci džipi. Kāpēc amerikāņi – ne tikai ārpus pilsētām – izvēlas pārvietoties ar tik jaudīgiem autiņiem, nav skaidrs, jo, šķiet, lielākā daļa pat no dzimtā miesta nav degunu izbāzuši.

Lutaušu malkas talka


Nonākuši pie Pārakmeņotā meža parka kontroles būdiņas, samulstam, jo vietējais reindžers uzdod tiešu jautājumu: “Vai jums mašīnā ir akmeņi?” Godīgi atbildam, ka nav, jo esam lasījuši, ka pret šā parka “inventāru” jāizturas ar vislielāko pietāti. Tīši vai netīši par suvenīru līdzi paņemts akmens var kļūt par iemeslu gan ilgām pārrunām ar likumsargiem, gan iespaidīgam naudas sodam, gan arī pārdomu laikam aiz restota loga. Tā kā mūsu plānos neietilpst nekas no iepriekšminētā, rietošās saules staros izbaudām vientulīgo zemes nostūri, kas sensenos laikos bija pamatīgiem kokiem bagāts. Tad, pirms daudziem miljoniem gadu, aktivizējās kāds no zemes dzīlēs paslēptajiem vulkāniem un koki tika aprīti. Vēl pēc daudziem miljoniem gadu tie no pazemes tika izstumti, taču to stumbri bija tā pārakmeņojušies, ka nebija ne paceļami, ne aiznesami. Bet zinātnieki izdomāja pārakmeņotos kokus sadalīt pa visu teritoriju un milzīgos akmens bluķus sagriezt ar dimantiem un lāzeriem.

Pastaigu taka, kas atrodas vietā, kur koku–akmeņu ir visvairāk – daži gan nav oriģināliemītnieki, tikai radinieki no tuvāki tālākas apkārtnes –, ļauj ne vien iztēloties, ar kādu spēku apveltīti lutauši varētu te sarīkot malkas talku, bet arī paceļot zinātniskās fantastikas lauciņā. Tāpēc ka vigvamveidīgo bluķu aprises atgādina ja ne Mēness virsmu, tad vismaz skatus no “Zvaigžņu kariem” un tamlīdzīgām kinofilmām gan. Piebāžot degunu tuvāk milzīgajiem bluķiem, var saskatīt kaleidoskopiskus zīmējumus, kuriem krāsas piešķīruši visdažādākie minerāli – netrūkst ne ametistu, ne kristālu. Viskrāšņākā kolekcija, protams, iegūlusi vietējās suvenīrbodes plauktos. Nopulēti gluži kā dzintari, zemes reiz aprītie koki nu savu dzīvi turpina visdažādākajās formās, sākot no ledusskapju magnētiņiem un beidzot ar bluķiem, kur astesgalu piemest. Tos klientu pievilināšanai izmanto ne viens vien veikalnieks vai krodziņa īpašnieks. Un potenciālo klientu ir daudz – pavisam netālu vijas Amerikas leģendārākais ceļš jeb Route 66, ko paspēja izbūvēt vēl pirms Lielās depresijas un kas ar dažādu seguma kvalitāti vēl joprojām savieno Čikāgu un Losandželosu.

Dūmaka un negaiss


Cēlušies jau trijos, esam ceļā uz Lielo kanjonu – plānā ir saullēkta vērošana tā dienvidu pusē. Kaut arī spirgtais gaiss liek pat klabināt zobus – ir jūlija sākums! –, pamazām debesīs ceļas spilgti dzeltenā ripa, taču – eh, nākas vien samierināties ar kārtējo vasaras ceļojuma nejauko pavadoni dūmaku!

Tā aizsedz horizontu un notušē kalnu virsotnes. Tāpēc no Lielā kanjona redzējām tikai mazmazītiņu gabaliņu – skatiens nepārsniedzās pat aizai. Taču Lielā kanjona teritorijā ierīkotas daudzas pastaigu takas. Daudzas no tām vēlams izmantot, ja neesi viens vai vismaz kādam esi paziņojis savus nodomus, un pilnīgi noteikti tajās nedrīkst doties bez atbilstoša ūdens daudzuma. Kāda jauna sieviete, kura savulaik bija noskrējusi vienu no lielajiem maratoniem, neaprēķināja savus spēkus un kanjons bija pats pēdējais, ko viņas acis redzēja.

Saulrietu esam ieplānojuši vērot Lielā kanjona ziemeļu galā, un ceļš ved gar Pauela ezeru, kas ir ASV teritorijā otra lielākā mākslīgi veidotā ūdenskrātuve. Šķērsojam arī Kolorādo upi, kas izdarāms, braucot pāri kanjona gravas dambim (Glen Canyon Damn) netālu no Peidžas.

Upe savus pamatus izgrauzusi vairāk nekā 200 metru dziļumā, un dambis, pa kuru satiksme kursē abos virzienos, ir milzīgs. Panorāmu ierobežo milzīgas tauvas un sieti, kas no publiskām neprātībām pasargā pašnāvnieciski noskaņotos. Kad pāri dambim brauc kāds smagāks auto, kļūst neomulīgi. Tas trīc un dreb, un acu priekšā rindojas kadri no katastrofu filmām.

Uz vakaru mākoņi savelkas arvien draudīgāki un, kad esam atkal nonākuši pie Lielā kanjona, gāž kā no spaiņa, turklāt lielais slapinātājs nemaz nedomā rimties. Iemūkam pagājušā gadsimtā celtā krogā, aiz kura loga normālos apstākļos pavērtos fantastiska ainava, un secinām, ka šajā reizē kanjons nav vēlējies ar mums uzsākt skaistu draudzību.

100 gadus vecais rekords


Saules pielietajās debesīs mākoņu aitiņas sagrupējušās rotaļīgās kompozīcijās un pavada mūs uz Braisa kanjona dabas parku. Gar logu viens pēc otra paslīd sarkani, dzelteni un oranži veidojumi, ko savulaik mormoņi nodēvēja par nelaimes nesējiem un kas kā pīķi triecas debesīs pat 60 metru augstumā. Ceļš vijas gan cauri klintīs izcirstiem tuneļiem, gan pārejām, ik pa brīdim aicinot piestāt. Milzīgais plato, kurā izvietojies viens no lielākajiem dabiski veidotajiem amfiteātriem pasaulē, ir kā cepešpanna, un no tiešajiem saules stariem bēg pat vāveres. Ugunsgrēkos cietušo koku zari spocīgi sūta savas lūgšanas debesīm, egles tālumā rada nojaušamu mērogu šai dabas varenībai. Tā radusies miljoniem gadu laikā, smilšakmenim spītējot vēja, lietus un sniega asajiem zobiem, kas no kādreizējām klintīm izgrauzušas figūras.

Cēlā riksī izskrējuši cauri Cionas dabas parkam, nakts aizsegā ierodamies Lasvegasā, kas arī pusnaktī kūsā. Šeit maģistrālēm ir pa sešām joslām katrā braukšanas virzienā, remontdarbi mulsina navigācijas iekārtu, bet, kad pēc divām naktīm esam pametuši butaforiskās arhitektūras iezīmēto spēļu elli, nonākam vietā, kas pilnīgi noteikti atbilst savam nosaukumam. Nāves ieleja, izvietojusies Nevadas un Kalifornijas štatā, vēl joprojām glabā pasaules reģistrēto karstuma rekordu – tieši pirms simts gadiem termometra stabiņš te sasniedza 134 grādus pēc Fārenheita (56,7 grādus pēc Celsija). Par to liecina arī aicinājumi atzīmēt šo gada dienu. Taču neesam bruņurupuči, kas tādu tveici var izturēt, kaut arī ārā ir “tikai” 124 grādi pēc Fārenheita (54 pēc Celsija), un uz pamatīgu uzkaršanu sagatavojies arī mūsu koijots. Braucot pa lielāku ceļu, tas vēl dabū atdzesēties, bet mazās takas, kas ved pa ielejā izcirstajām vienvirziena cilpām, tam nav pārāk “veselīgas”. Turklāt izsaukt palīdzību šādā nekurienē, kur mobilā telefona zona nerāda pat niecīgāko stabiņu, bet ziņkārīgie ceļinieki garām pabrauc labi ja pēc desmit divdesmit minūtēm, būtu brīnumaina veiksme.

Kā karstā pirtī notvaicējušies pie Zabriskī smailes, esam nonākuši vietā, kur vienlaikus saskatāms Ziemeļamerikas viszemākais punkts (86 metri z. j. l.) un augstākais – Vitnija kalns (4421 metri), ko jau atkal ietinusi dūmaka. Pavasarī Nāves ielejā ziedot visdažādāko krāsu lauku puķes, kam gan ir grūti noticēt. 20. gadsimta vidū šo teritoriju izmantoja dažādiem eksperimentiem – arī kodolieroču –, bet tas, kas palicis pāri no ūdenskrātuves, ir nožēlojama peļķīte, ko ieskauj sāls mežģīnes. Pa gabalu sāls nogulsnes vēl var nodēvēt par baltām, bet tuvumā tie ir netīri zemes kukuržņi, kurus izlauzt var tikai spēka mitriķis, turklāt, ja nav zaudējis cīņā ar slāpēm.

Mēs pamājam ardievas Džošua kokiem, kuros mormoņi, meklēdami mājas Amerikas rietumu krastā, saskatīja Dieva zīmi, un atgriežamies Losandželosā. Spidometrs rāda, ka esam nobraukuši 7200 kilometrus, bet tas ir daudz par maz, lai patiešām izgaršotu Amerikas dabas varenību.

Ieteikumi:



Lidmašīnas biļetes iegādājāmies jau martā, izvēloties piedāvājumu, kas neprasa ilgu dirnēšanu lidostās. Mūsu maršruts pa gaisa līniju: Rīga–Frankfurte–Losandželosa–Ņujorka–Frankfurte–Rīga.

Vasara ir tūristu bagātākais un arī karstākais gadalaiks. Jūnija beigās gaisa temperatūra jau pārsniedza 30 grādus pēc Celsija, un īpaši vēsāks nebija arī naktīs.

Naktsmājas vēlams rezervēt iepriekš. Ja ir vēlēšanās palikt maksimāli tuvu dabas parkiem, jārēķinās, ka cenas kāpj debesīs un rezervācijas jāveic jau pusgadu iepriekš.

Labs ietaupījums, lai apmeklētu vairākus ASV nacionālos parkus, ir caurlaide, kas derīga uz gadu un iegādājama parku iebraukšanas vietās. Tās cena ir 80 dolāru, un to var izmantot nevis viens cilvēks, bet visi, kas atrodas automašīnā, un tā – divas reizes. Ieejas maksa ASV nacionālajos parkos ir dažāda: Arku nacionālajā parkā nedēļai derīga caurlaide vienai automašīnai maksāja 10 dolārus, Josemītos – 20 dolārus, Jeloustonā un Braisa kanjonā – 25 dolārus automašīnai.

Pievienot komentāru

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+