Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. maijs, 2013
Drukāt

Trīs nedēļas Lielajā kanjonā

Foto - Arvīds ApfelbaumsFoto - Arvīds Apfelbaums

Ja kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Tā ar mani notika šā gada martā, kad pieredzējušie ūdenstūristi Raimonds Dombrov-
skis un Didzis Vecais mani uzaicināja piedalīties ceļojumā ar laivām pa Kolorādo upi ASV Lielajā kanjonā.

 

No ieceres līdz tās īstenošanai pagāja pieci gadi, jo Lielais kanjons ir nacionālais parks, kur braukšana pa upi ir diezgan ierobežota un jāstāv rindā, lai iegūtu šādu iespēju.

Upē atradāmies 21 dienu un nobraucām 226 jūdzes (364 km) – tas ir līdz šim mans garākais ceļojums ar laivu. Lielais kanjons ir visvairāk apmeklētais nacionālais parks, viens no septiņiem pasaules dabas brīnumiem, 446 km garš, 29 km plats un 1,83 km dziļš.

 

Tīra vide 
svarīgāka par visu

Biju pārsteigts, cik saudzīgi pret dabu izturas amerikāņi, vismaz Lielajā kanjonā. Līdzi vedām tvertnes, kas bija pielāgotas kā tualetes. Trauku mazgāšanas ūdeni drīkstējām izliet tikai pēc izkāšanas caur sietu, bet pārpalikumus izbērām atkritumu maisā.

Vietā, kur gatavojām ēst, bija jāuzklāj paklājs, lai zemē nenobirtu drupačas. Arī zem gāzes plīts klājām karstumizturīgu paklājiņu, bet ugunskuru bija atļauts kurināt tikai uz līdzpaņemtā metāla paliktņa. Malku vedām līdzi, jo kanjonā esošās kritalas nedrīkstēja izmantot.

Sākot ceļojumu pa upi, reindžers pārbaudīja, vai viss nepieciešamais ir paņemts līdzi, un izstāstīja, kā jāuzvedas nacionālā parka teritorijā. Ceļojuma galapunktā sagaidīja cits reindžers, kurš novērtēja, vai atkritumu maisi un tualete ir izvesta un kanjonā nav palikuši atkritumi.

 

Dabas 
meistardarbs

Katru dienu kanjons pārsteidza ar neatkārtojamiem, krāšņiem dabasskatiem. Pelēcīgos toņus pakāpeniski nomainīja zaļie, un kā spilgti rozā akcenti parādījās ziedošie kaktusi. Šķita, ka neredzams mākslinieks mums brauc pa priekšu, nežēlodams zaļo krāsu. Kolorado (krāsainā upe – angļu val.) ūdens sākumā ir tirkīzzaļš, bet, ietekot Mazajai Kolorādo, tas kļūst brūns.

Klintis upes krastos slejas brūnganos, dzeltenīgos, pelēcīgos un pat melnos toņos, bet saulesstaru un ēnu saspēlē aiza iegūst visdažādākās nokrāsas. Vietām kanjona sienās daba kā tēlnieks izcirtusi tūkstošiem cilvēku seju. Galva pie galvas – deguni, zodi, acis, taisnas un asas šķautnes… Skatiens tām vērsts uz upi, kur brauc laivas, un ir sajūta, ka tiec novērots.

 

Krāces, svelme 
un vēja nedarbi
kanjons2_Arviids_Apfelbaums_11

Garlaicīgi nebija ne mirkli, jo upe ir krāčaina un strauja, krāces iedalītas deviņās kategorijās. Izbraucu ap simts krāces no otrās līdz devītajai kategorijai, kā arī neskaitāmas mazākas krācītes. Pirmajās dienās bija gan bailes, gan neveiklība, un par kļūdām upe sodīja izpeldinot. Ik rītu, tuvojoties sarežģītām krācēm, sākās saruna pašam ar sevi, kādēļ man to vajag, mājās taču gaida mīļi cilvēki. Bet ar katru dienu auga pieredze, pārliecība par saviem spēkiem un draudzība ar Kolorādo, līdz upe pamazām kļuva par rotaļu biedreni. Pēc sarežģīto krāču pārvarēšanas biju pilns pozitīvu emociju.

Bieži gājām pārgājienos pa mazākiem kanjoniem, kurus veidoja Kolorādo pietekas, un katrs pārsteidza ar savu neatkārtojamo skaistumu. Šajā ceļojumā aizmirsu, kas ir mobilais telefons, internets, jo sakaru nebija. Prātā nekādu lietišķu domu, un par tām neviens neatgādināja. Tieši otrādi – pārgājienos pa kanjoniem reizēm pārsteidza apdullinošais klusums. Vienīgais, kas to dažreiz pārtrauca, bija augstu lidojoša lidmašīna un zem kājām čirkstošie oļi. Klints bluķi aizvērtām mutēm klusēja, un jutos te kā neaicināts viesis. Kaktusi neapmierinātību ar manu klātbūtni izteica tiešāk – rāpjoties stāvajās nogāzēs, tie dzēla, atstājot savas adatas manā ķermenī. Vienīgi ēnainās klinšu sienas brīžiem līdzjūtīgi pasargāja no svelmainās saules un ļāva brītiņu atspirgt.

Daudzas nometņu vietas upes krastā bija smilšainas. Smiltis pakāpeniski uzkundzējās, tās bija it visur. Čirkstēja fotoaparātā un videokamerā, iekļuva guļammaisā, teltī, apģērbā. Līdz ar vēju smilšu graudiņi uzlidoja gaisā un piezemējoties sagūla matos, ausīs, degunā.

Vējš nebija tikai smilšu sabiedrotais, tas dažādā veidā izpaudās arī uz upes. No rītiem visbiežāk tas bija draugs, kas pūta mugurā un ļāva būt laiskākiem. Taču pēcpusdienās vējš sabozās un pļaukāja gan laivas, gan mūsu sejas, līdz kļuva par pretvēju. Īpašas dusmas vējš izrādīja, tuvojoties mazajiem kanjoniem, kur mūs sagaidīja virpuļi. Bija diena, kad šī draiskuļa dēļ palikām nometnē, jo iepriekšējā dienā tas bija laivas trencis krastā vai pret straumi.

 

Kanjona 
dzejiskā dvēsele

kanjons3_Arviids_Apfelbaums_11Pirmā nakšņošana bija tāda savāda, jo jāpierod pie “mīkstās gultas” – paklājiņa un “spilvena”, kura lomu pildīja drēbju maiss. Vakari bija ļoti silti, guļammaisa rāvējslēdzējs vaļā, bet no rīta – pilnīgi ciet un pat kapuce pārvilkta galvai.

Naktīs varēju vērot, kā mēness spožā ripa pa koku zariem ar gaismas ķemmi lodā, pārvēršot kanjona sienas. Un zvaigznes, mazie piena pilieni, šļakatas no mēness spaiņa, kas ieķērušās melnajā debess samtā, saviļņoja dvēseli. Atrados vienreizējā izrādē, kur dekorācijas ir klintis, prožektori – debesu spīdekļi, bet skaņu operators – burbuļojoša upe. Šādās naktīs sirds līdzīgi vientuļai vilcenei klints spraugās slēpās un gaudoja.

Tagad pēc atgriešanās no ceļojuma nepamet sajūta, ka biju nokļuvis miljoniem gadu tālā pagātnē, laikā, kad veidojās zemeslode. Tur palika arī daļa no manis, iestrēdzis skatiens klinšu spraugā un varbūt viena no akmens sejām.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+