Mobilā versija
0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
19. septembris, 2017
Drukāt

Franks Gordons: Miršu es – mirsi tu jeb trīs “sarkani” eksperimenti (10)

Foto: LETA/EPAFoto: LETA/EPA

Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns

“Sarkanais gadsimts” – tā sauc rak­stu sēriju laikrakstā “New York Times”, kuros aplūkoti dažādi komunisma aspekti, kas satraukuši pasauli kopš boļ­ševiku apvērsuma Petrogradā 1917. gada vēlā rudenī. Šī Ņujorkas laikraksta iniciatīva pamudināja mani pakavēties pie trijiem, var teikt, “sarkaniem” eksperimentiem apstākļos, kad pēc Otrā pasaules kara beigām viena un tā pati tauta izrādījās sadalīta.

Pēc Hitlera Lielvācijas sakāves padomju okupācijas zona aptvēra tos vācu apvidus, kas atradās starp Elbu un Oderu. 1949. gada oktobrī Staļins lika šajā teritorijā sastiķēt tādu kā valstisku veidojumu ar liekulīgo nosaukumu “Vācijas Demokrātiskā Republika” – VDR. Šis mākslīgais veidojums, kas faktiski bija PSRS protektorāts un kā eksistenci nodrošināja padomju karaspēks, pastāvēja akurāt 40 gadus – līdz 1989. gada oktobrim, un VDR jubilejas parāde Austrumberlīnē kļuva, var teikt, par šī “sarkanā” eksperimenta bērēm.

Raksturīgi te bija divi savā ziņā pretrunīgi aspekti. Pirmkārt, tie aptuveni 16 miljoni vāciešu, kas mita starp Elbu un Oderu, šo valstisko veidojumu negribēja. Par to liecina tiklab masveida bēgšana uz Rietumberlīni un Rietumvāciju, ko ar grūtībām apturēja tikai 1961. gadā uzslietais Berlīnes mūris, kā arī spontānā sacelšanās 1953. gada 17. jūnijā un Gorbačova “perestroikas” mudinātā nevardarbīgā pretošanās kustība 1989. gada rudenī. Novembrī krita Berlīnes mūris, un 1990. gada 3. oktobrī bijušās VDR teritorija kļuva par patiesi demokrātiskās NATO dalībvalsts – Vācijas Federatīvās Republikas – sastāvdaļu.

Taču, otrkārt, daudzos vāciešos izsenis mīt zināms “paklausības gars” (Untertanen-Geist), ar ko izskaidrojams, ka čekas austrumvācu paveids – VDR valsts drošības ministrija jeb “Stasi” – efektivitātes ziņā pārspēja padomju pēckara gadu KGB. “Stasi” aparātā čakli rosījās 91 000 štata darbinieku, un VDR iedzīvotājus ne mazāk čakli izošņāja 190 tūkstoši (!) “stukaču” (Inoffizielle Mitarbeiter, IM).

VDR bija arī savi bruņotie spēki – “nacionālā tautas armija” (Nationale Volksarmee, NVA). 155 tūkstoši kareivju un virsnieku – sauszemes, gaisa un jūras spēki, kuriem, kā liecina nesen atslepenoti dokumenti, kara gadījumā vajadzētu kopā ar padomju karaspēku iebrukt Vakareiropā “ceļā uz Lamanšu”… Taču uzticami šie zaldāti diez vai bija, par ko liecina šīs “tautas armijas” ātrā un gludā izformēšana 1990. gadā.

Otrais “sarkanais” eksperiments norisinājās Āzijas dienvidaustrumos, bijušajā Franču Indoķīnā. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gada 2. septembrī Vjetnamas atbrīvošanās kustības kaujinieki Parīzē izglītotā marksista Ho Ši Mina vadībā sekmīgi cīnījās pret franču karaspēku, kura sastāvā bija arī daudzinātais ārzemnieku leģions. Francija šajā karā zaudēja, un – jau globālās ideoloģiskās pretstāves apstākļos – 1954. gadā šī zeme, šī tauta tika sadalīta divās valstīs – komunistiskajā Ziemeļvjetnamā ar galvaspilsētu Hanoju un antikomunistiskajā Dienvidvjetnamā ar galvaspilsētu Saigonu.

Dienvidvjetnamā franču ietekmi nomanīja amerikāņu aizgādnība, taču demokrātijas attīstību bremzēja apvērsumi un dažādas afēras. Tikmēr komunistiskais Hanojas režīms ar PSRS un Ķīnas labvēlīgo piekrišanu ieplūdināja Dienvidvjetnamā labi apmācītas kaujinieku vienības, un 1965. gadā sākās ārkārtīgi asiņainais un nežēlīgais Vjetnamas karš, kurā ASV karaspēks – ar visu tehnisko pārākumu – zaudēja, evakuējoties no Saigonas 1973. gadā. Kopš 1975. gada mums ir darīšana ar vienotu komunistisku Vjetnamu, kurā tagad jau ir 92 miljoni iedzīvotāju, Saigona tika pārdēvēta par Hošiminu, un Kluso okeānu šķērsoja laivas ar izmisušiem bēgļiem, kuri meklēja patvērumu brīvajā pasaulē.

Taču pēc kādiem desmit gadiem notika brīnumainas pārvērtības. Komunistiskā vadība, atrazdamās politiskā un ekonomiskā izolācijā, krasi mainīja kursu, tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar neseno ienaidnieku ASV, sāka darboties ārvalstu kompānijas. Vjetnamas ekonomiskā izaugsme ir starp straujākajām pasaulē, tomēr politiskā vara joprojām atrodas kompartijas CK politbiroja rokās, tāpat kā Ķīnā. Vjetnama pasludinājusi sevi par konsekventi neitrālu un atteikusies atdot Putina Krievijai bijušo padomju kara flotes bāzi Kamranā.

Trešais “sarkanais” eksperiments – Korejas pussalā: pretstāve 1953. gadā beidzās neizšķirti, un tagad “dzīvo dievu” Kimu dinastijas trešais valdnieks “rotaļājas” ar kodolbumbām un starpkontinentālajām raķetēm, būdams vēl mazāk prognozējams nekā Donalds Tramps.

Šajā sakarā korejiešu parunu “miršu es – mirsi tu” citē “The New Yorker” žurnālists Evans Osnoss, kura garais, izsmeļošais raksts “Uz bezdibeņa malas” publicēts šī žurnāla 18. septembra numurā.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Tramps neesot prognozējams,labi ka pukins un merkele ir prognozējami,vai ne?

    • You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! Ti ze vor, suka. Prekrati vorovatj chuzije niki!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova ?!!!

  2. GORDONA KUNGAM PAR RAKSTU! PALDIES!!!

  3. asc noziegumu sarakstiņš (saīsinātais) Atbildēt

    1946.g.-1949.g.: Ķīnas pilsoņu karā ASV sniedz militāru palīdzību Čankaiši (1887-1975) režīmam (tai skaitā bombardējot komunistu pozīcijas), kurš varu spēja saglabāt tikai Taivānas salā.
    1947.g.- 1948.g.: ASV ieved savu 6. floti Itālijas ostās, lai iespaidotu vēlēšanu
    rezultātus un novērstu komunistu nākšanu pie varas. CIP organizē masveida komunistu nogalināšanu.
    1946.g.- 1949.g.: ASV (kopā ar Lielbritāniju) izraisa pilsoņu karu Grieķijā un nodibina monarhistisku režīmu.
    1945.g.- 1953.g.: ASV apkaro patriotiskos spēkus Filipīnās, kas pretojās Japānas okupācijai. 1946.gadā Filipīnas pasludina neatkarību no ASV, bet reāla amerikāņu ietekme saglabājas (tāpat kā ASV kara bāzes, kuras tur ir joprojām) caur vairākām marionešu valdībām, ieskaitot diktatoru Markosu (1917-1989).
    1945.g.- 1953.g.: PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas un ASV izveidotās Dienvidkorejas karš, kurš izceļas ar īpašu nežēlību no abām korejiešu pusēm un kurā tiek nogalināti apmēram 1,3 miljoni korejiešu un Korejas infrastruktūra tiek pilnībā iznīcināta. Karš beidzas ar pamieru un Korejas sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kurā joprojām atrodas ASV kara bāzes.
    1948.g.: ASV organizē militāru apvērsumu Peru un atbalsta militāru apvērsumu Kostarikā.
    1949.g.- 1953.g.: ASV un Lielbritānija vairākkārtīgi bez panākumiem mēģina gāzt Albānijas valdību un atjaunot monarhiju.
    1950.g.: ASV karaspēks apspiež sacelšanos Pueortoriko.
    1952.g.: ASV atbalsta Fulhensio Batistas (1901-1973) apvērsumu Kubā un viņa kļūšanu par diktatoru.
    1953.g.: ASV un Lielbritānija organizē sev neizdevīgā Irānas premjera Muhameda Mosadeka (1882-1967) gāšanu. Nogalināti apmēram 70 000 cilvēku.
    1953.g.-1954.g.: ASV specdienesti gāž nepaklausīgo Gvatemalas prezidentu Hakobo Arbensu (1913-1971), kurš atteicās sūtīt savu kontingentu karot Korejā un nacionalizēja ASV kompānijai „United Fruit Company”” agrāk atdotās zemes. Amerikāņi ieceļ sev paklausīgu diktatoru, kurš atdod „United Fruit” nacionalizētās zemes un veic represijas, izmantojot „nāves eskadronus” un iznīcinot apmēram 120 000 cilvēku. 1957.gadā diktators tika nogalināts, bet 1960.gadā Gvatemalā sākās pilsoņu karš, kurš ilga līdz pat 1996.gadam.
    1953.g. – 1964.g.: Britu Gvineja (pašreiz Gvineja). ASV un Lielbritānija dažādiem veidiem (organizējot streikus, teroristiskas akcijas) mēģina panākt valsts varas maiņu. Tam par iemeslu bija prezidenta Džegana (demokrātiski ievēlēta) realizētā neitralitātes politika un mēģinājumi radīt kapitālismam alternatīvu sabiedrisku iekārtu.
    1955.g. – 1973.g.: Kambodža. ASV mēģina panākt sev nevēlamā prinča Sianuka (1922-2012) valdības gāšanu, tai skaitā arī militāriem līdzekļiem. Pēc tam, kad tas izdodas, valstī sākas jukas un pilsoņu karš, kurā militāri iejaucas arī ASV. Pilsoņu karā uzvar „sarkanie khmeri” un 1975.gadā izveidojas Polpota režīms, kurš veic vēl neredzētu genocīdu pret valsts iedzīvotājiem (bojā pēc dažādiem datiem iet 1-3 miljoni cilvēku). Ir pamats uzskatīt, ka „sarkano khmeru” terors notika ar kapitālistiskās pasaules atbalstu, lai diskreditētu sociālismu. „Sarkano khmeru” režīmu 1979.gadā likvidēja sociālistiskā Vjetnama.
    1956.g.- 1958.g.: Balstoties uz t.s. „Eizenhauera doktrīnu” (1. Jebkura valsts, kuras neatkarība ir apdraudēta, var lūgt ekonomisku un militāru ASV palīdzību; 2. Sociālistiskās sistēmas un Padomju draudu prioritizācija; 3. Tuvie Austrumi kā tobrīdējais vājākais punkts cīņā pret sociālistisko sistēmu) ASV nostiprinās Tuvajos Austrumos, demonstrējot spēku un iejaucoties Sīrijas, Jordānijas un Libānas iekšējās lietās.
    1957.g. – 1965.g.: Ar ASV un Nīderlandes atbalstu tiek gāzts patriotiskais Indonēzijas līderis Sukarno (1901-1970; Indonēzijas brīvības cīnītājs un pirmais valsts vadītājs), kurš sāka realizēt sociālistisku politiku, un viņa vietā par diktatoru kļūst ģenerālis Suharto (1921-2008), kurš turpmāko gadu laikā veic tīrīšanas un represijas, kuru rezultātā pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 0,5-2 miljoni cilvēku.
    1959.g.: ASV ieved karaspēku Laosā. Sākas pirmās militārās sadursmes ar Vjetnamu.
    1959.g.: ASV armija apspiež dumpi pret proamerikānisko Haiti valdību.
    1960.g.- 1965.g.: Ar ASV atbalstu tiek gāzts Kongo patriotiskais līderis Patris Lumumba (1925-1961) un par diktatoru kļūst ar CIP saistītais Mobutu (1930-1997).
    1961.g.: ASV mēģina gāzt Kubas valdību. Pēc neveiksmes ASV piespiež citas valstis ieviest Kubas ekonomisko blokādi. 1962.gadā, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu Eiropā un Turcijā, PSRS mēģina izvietot kodolraķetes Kubā, kas noved līdz t.s. ”karību krīzei”, kad pasaule ir par mata tiesu no kodolkara.
    1961.g. – 1973.g.: ASV karo Vjetnamā, izceļoties ar īpašu nežēlību, nometot 14 miljonus tonnu aviobumbu, izmantojot napalmu, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Nogalināti vairāk nekā 4 miljoni vjetnamiešu.
    1961.g.- 1964.g.: ASV atbalsta apvērsumu pret Brazīlijas tautā populāro prezidentu Gulartu (1918-1976), kurš ierobežoja kapitāla izvešanu no valsts un grasījās veikt fundamentālas valsts reformas. Pēc Gulartu gāšanas 15 gadus Brazīlijā valda militāra hunta.
    1961.g.: ASV specdienesti nogalina Dominikas republikas prezidentu Rafaelu Truhiljo (1891-1961), kuram paši 1930. gadā palīdzēja nonākt pie varas.
    1963.g.- 1966.g.: Ar ASV palīdzību tiek gāzts demokrātiski ievēlētais Dominikas prezidents Huans Bošs (1909-2001). 1965.gadā ASV veic intervenci Dominikā un okupē to, lai nepieļautu Boša varas atjaunošanu. Nogalināti apmēram 3000 cilvēku.
    1964.g.- 1973.g.: Pēc ilgām destabilizācijas akcijām pret demokrātiski ievēlēto
    Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi (1908-1973) ASV izdodas organizēt asiņainu militāro apvērsumu. Nogalināti apmēram 30 000 cilvēku. Nodibinās Pinočeta diktatūra, kurš iztirgo valsti ārzemniekiem un nežēlīgi apspiež ar to neapmierinātos.
    1965.g.- 1974.g.: Vjetnamas kara ietvaros ASV bombardē Laosu, bruņo un finansē algotņus karam Laosā.
    1967.g.- 1974.g.: Divas dienas pirms vēlēšanām ASV armijai un CIP izdodas gāzt Grieķijas premjerministru Papandreu (1919-1996), un varu pārņem t.s. „melnie pulkveži”. Nogalināti apmēram 8000 grieķu.
    1968.g.: Amerikā nogalināts cīnītājs par cilvēktiesībām Martins Luters Kings. Neilgi pirms nāves viņš teica: „Mana valdība ir pasaulē lielākā vardarbības izplatītāja”
    1975.g.: Ar ASV atbalstu Indonēzijas diktators Suharto iebrūk Austrumtimorā. Nogalināti 250 000 cilvēku.
    1975.g.: ASV veicina pilsoņu karu Angolā pret Kubas un PSRS atbalstīto sociālistu valdību un pēc tam arī Kongo un DĀR militāro intervenci. Nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
    1978.g.-1989.g.: ASV finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta „contras” partizānus pret sandīnistu valdību un izraisa pilsoņu karu Nikaragvā, kurā tiek nogalināti apmēram 30 000 cilvēku.
    1979.g.- 1992.g.: ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem. Šiem nolūkiem tiek izveidots islāmistu teroristu starptautiskais tīkls.
    1980.g.-1988.g.: ASV veicina, atbalsta un pat tieši piedalās Sadama Huseina vadītā Irākas iebrukumā Irānā, kurā Irāka izmanto ķīmiskos ieročus un kopsummā iet bojā vairāk kā miljons cilvēku.
    1980.g.-1992.g.: ASV piedalās pilsoņu karā Salvadorā valdības pusē pret Nikaragvas atbalstītajiem sandīnistu spēkiem. Nogalināti apmēram 80 000 cilvēku. Karš sākās pēc tam, kad Salvadoras valdības „nāves eskadroni” nogalināja piecus sandīnistu līderus.
    1981.g.- 1989.g.: ASV flote un aviācija veic vairākus uzbrukumus Lībijai.
    1981.g.: ASV specdienesti organizē aviokatastrofu, kurā iet bojā faktiskais Panamas vadītājs ģenerālis Omārs Herera (1929-1981), kurš nepagarināja līgumu par ASV karabāzes saglabāšanu un panāca vienošanās parakstīšanu par Panamas kanāla nodošanu valdības rīcībā 1999.gadā.
    1982.g.: Izraēla un ASV iebrūk Libānā. Vismaz 20 000 cilvēku nogalināti.
    1983.g.: ASV karaspēks iebrūk Grenādā un gāž sociālistu valdību.
    1988.g.: Saziņā ar ASV Irāka izmanto ķīmiskos ieročus pret kurdiem un apvaino tajā Irānu (ASV atbalsta un propagandē šo versiju). Pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 100-180 tūkstoši cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji.
    1989.g.: ASV iebrūk Panamā, kur veic intensīvu bombardēšanu, un gāž ģenerāli Nortjegu (1934). Nogalināti apmēram 8000 cilvēku.
    1989.g.: ASV prezidents Bušs Maltā tiekas ar PSRS prezidentu Gorbačovu, kur vienojas par jauno pasaules arhitektūru, kura paredz arī abu militāro bloku („Varšavas pakta” un NATO) izformēšanu. Kā ierasts, amerikāņi savas saistības neizpildīja.
    1987.g.- 1994.g.: Pēc 30 gadus ilgušās diktatora Duvaljē atbalstīšanas ASV ar militāriem līdzekļiem atbalsta mācītāja eksmarksista Aristīda (1953) nākšanu pie varas Haiti, kurš veic valstī „tirgus reformas”, izpārdodot visu ārvalstniekiem (amerikāņiem).

    ASV agresijas akti pēc „aukstā kara” beigām

    1991.gadā ar pilnīgu PSRS sagrāvi noslēdzas pēc Staļina nāves (1953.g.) sāktais specdiversiju kopums, kurā ievērojama loma ir arī ASV struktūrām. PSRS sadalās un tiek izlaupīta. Milzu resursi aizplūst uz ārzemēm (ASV kontrolētajām Rietumvalstīm), sociālā sistēma tiek iznīcināta, liels daudzums cilvēku paliek bez darba un tiek izmesti uz ielas. Strauji palielinās mirstība un katastrofāli samazinās dzimstība (Latvija no šī trieciena demogrāfiski vēl joprojām nav atguvusies un, iespējams, neatgūsies vairs nekad), cilvēki izdara pašnāvības, nodzeras un emigrē (kopsummā iet bojā miljoniem cilvēku). Lai gan ideoloģiskais pretinieks ir iznīcināts, ASV agresīvā politika tādēļ nemainās.

    1991.g.: ASV uzbrukums Irākai (risinot naftas konfliktu, Irāka okupēja Kuveitu, pirms tam saņemot neformālu ASV piekrišanu iebrukumam). Irākas ekonomiskā blokāde un bombardēšanas turpinās līdz pat Sadama Huseina režīma gāšanai. Tā rezultātā iet bojā simtiem tūkstošu cilvēku.
    1992.g.: ASV iebrukums Somālijā
    1992.g.-1995.g.: ASV veicina Dienvidslāvijas sadalīšanos un pilsoņu kara sākšanos, atbalstot musulmaņus un horvātus finansiāli, tehniski, organizatoriski un ar tiešiem militāriem uzbrukumiem serbiem.
    1994.g.: ASV iebrukums Haiti, atjaunojot amatā militāristu gāzto proamerikānisko prezidentu Aristīdu.
    1996.g. – 1999.g.: ASV atbalsta Kosovas mafiozos grupējumus (specializācija narkotiku un cilvēku tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana) cīņā pret Dienvidslāviju. Nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.
    1998.g.: Atbildot uz teroristiskiem aktiem pret ASV vēstniecībām Tanzānijā un Kenijā, ASV dod raķešu triecienus pa Afganistānu un Sudānu.
    1999.g.: ASV militārs iebrukums Dienvidslāvijā, veicot tās bombardēšanu, infrastruktūras iznīcināšanu un vadības maiņu. Nogalināti apmēram 2000 cilvēku.
    2001.g.: Ar ASV specdienestu līdzdalību tiek veikts ārēji „krāšņs” teroristisks akts, uzspridzinot divus Ņujorkas debesskrāpjus un vienu blakus ēku. Bojā gāja vairāk kā 2500 cilvēku. Aizsedzoties ar teroraktu, ASV valdība izsludināja „karu pret terorismu”, ar ko attaisnoja iekšējās vajāšanas, Amerikas pilsoņu brīvību ierobežojošu likumu pieņemšanu un ārēju agresiju.
    2001.g.: ASV iebrūk Afganistānā, apvainojot to teroristu slēpšanā, un okupē to.
    2002.g.: ASV sāk bezpilotu lidmašīnu preventīvus uzbrukumus objektiem Jemenā, Pakistānā, Somālijā un Afganistānā, kuri ik pa brīdim turpinās visus šos gadus līdz pat šodienai. Oficiāls uzbrukumu pamatojums – cīņa ar terorismu, praktiski – viss kas pēc nepieciešamības. Ir ziņas, ka šajos uzbrukumos iet bojā daudz civiliedzīvotāju.
    2003.g.: Aizbildinoties ar „cīņu pret terorismu” un ķīmisko ieroču esamību, ASV iebrūk Irākā un okupē to. Vēlāk noskaidrojas, ka Irāka ķīmiskos ieročus bija jau iznīcinājusi un ASV vadībai nebija pierādījumu par to esamību. Irākā sākas iekšējas jukas, kā rezultātā iet bojā simtiem tūkstoši cilvēku.
    2003.g.: ASV organizē „rožu revolūciju” Gruzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus, atbalstot cilvēku masu iziešanu ielās un gāžot līdzšinējo prezidentu Eduardu Ševardnadzi. Par jauno Gruzijas vadītāju kļūst ar ASV specdienestiem saistītais Mihails Saakašvili, kurš veic nežēlīgas represijas pret saviem politiskajiem un biznesa pretiniekiem, kā arī personīgajiem ienaidniekiem.
    2004.g.: ASV organizē „oranžo revolūciju” Ukrainā, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā rezultātā par prezidentu kļūst ar CIP saistītais galīcietis Viktors Juščenko.
    2005.g.: ASV organizē „tulpju revolūciju” Kirgīzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gāžot esošo prezidentu Askaru Akajevu.
    2006.g.: Izgāžas ASV mēģinājums organizēt kārtējo „krāsaino” revolūciju Baltkrievijā, apšaubot vēlēšanu rezultātus.
    2008.g.: ASV veicina un atbalsta Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā. Iejaucas Krievija, Gruzijas spēki tiek sakauti. Strauji pasliktinās ASV- Krievijas attiecības, abu valstu atomkuģi „satiekas” Vidusjūrā, kas pats par sevi jau ir potenciāls atomkara drauds.
    2010.g. – 2011.g.: ASV kopā ar Saūda Arābiju organizē t.s. „arābu pavasari”, kura rezultātā notiek valsts apvērsumi Tunisijā, Jemenā un Ēģiptē, pie varas nākot radikālajiem islāmistiem un notiek plaši protesti lielākajā daļā musulmaņu valstu. Apvērsumu sērija iesprūst Lībijā, bet apstājas Sīrijā.
    2011.g.: ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Muamara Kadafi (1942-2011) režīmu Lībijā. Valdības spēki uzvar dumpiniekus. Pēc dumpja apspiešanas, aizsedzoties ar „civiliedzīvotāju aizsardzību”, ASV veic regulāru Lībijas bombardēšanu un Lībijā karo NATO specvienības. Virknes nodevību rezultātā Kadafi spēki tiek sakauti, bet viņš pats sagūstīts, spīdzināts, nogalināts, publiski izkropļojot viņa mirstīgās atliekas. Iebrukuma rezultātā ir cietusi Lībijas infrastruktūra, naftas atradnes pārņem ASV kompānijas, bet valstī sākas haoss.

    • šī ir tava disertācija Maskavas universitātē ? . Atbildēt

      TIKAI,
      KĀPĒC
      UZ TO VELNU BEDRI
      VISPASAULES ENĢEĻI
      GATAVI PĀRCELTIES
      JAU ŠOVAKAR,
      NESAGAIDOT RĪTAUSMU ???

  4. Valmierā arī aktīvs bija vācietis Gaujers, kurš gāja pa vakariem un naktīm meklēt pretvalstiskos elementus. Laikam bija bail no Valmieras komjauniešu atriebības.

  5. Paldies,Gordona kungam,par darbu.Tas kā uz to reaģē šeit klīstošais kremļa kucēns,parāda šādu rakstu nepieciešamību.

    • Radies tāds iespaids, ka “klīstošajam kremļa kucēnam” nezin kāpēc vairāk traucē Gordona vecums un ebrejība, nevis pats raksts. Un vēl saucās antifašisti..

  6. Ja jau šīs un vēl citas līdzīgas iekārtas NEVIENS negribētu, vai tās neizjuktu otrajā pastāvēšanas dienā?

  7. bezjedzigs faktu savarstijums Atbildēt

    principā tik ar vienu domu- naida kurināšana. acimredzot LA tiek labi finenseta šajā jomā, jo nu jau vairākus naida kurinašanas rakstus dienā publicē

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Bagātie un nabagie

Latvijas miljonāru saraksta veidotāji vakar nosauca valsts 100 turīgāko cilvēku vārdus. Miljonāru saraksta galvgalī ir divi “ABLV Bank” bankas īpašnieki, kuru bagātība tiek lēsta par 315 miljoniem un 312 miljoniem eiro.

Eiropas Savienības statistikas birojs “Eurostat” šonedēļ publiskoja datus par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru ES valstīs 2016. gadā. Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,5% no visiem iedzīvotājiem jeb 550 000 cilvēki.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+