Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. septembris, 2015
Drukāt

Trīs stāsti par uzdrīkstēšanos

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Baltijas jūras reģiona dokumentālo filmu forums Rīgā notiek jau 19. reizi – šogad no 2. līdz 6. septembrim, un mazliet vairāk nekā pusi – desmit gadus – no sava pastāvēšanas laika forums piedāvā arī starptautisku jaunāko dokumentālo filmu izlasi. Izaicinoša, provocējoša, līdzcietību raisoša un izcilu profesionalitāti apliecinoša ir šā gada programma ar nosaukumu “Būt vai būt”, no kuras daļu būs iespējams redzēt arī ārpus Rīgas.

Forums ir tikšanās vieta dokumentālā kino veidotājiem ar potenciālajiem kopproducentiem, televīziju un izplatīšanas kompāniju pārstāvjiem ar mērķi atrast sadarbības partnerus un veicināt iecerēto filmu projektu realizāciju. Paralēli prezentācijām pasākuma organizatori atlasa saistošu dokumentālo filmu programmu, kurā iekļauti gan kādreizējie forumā prezentētie projekti, gan citas starptautisku uzmanību piesaistījušas filmas. No šā gada programmas vēlos izcelt trīs darbus, kuri būs skatāmi arī pilsētās ārpus Rīgas – Cēsīs, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Rojā, Valmierā un Ventspilī.

 

Čaks Noriss un Rumānija

Šāgada foruma filma ar intriģējošāko nosaukumu ir rumāņu režisores Ilinkas Kelugerjanu veidotā “Čaks Noriss pret komunismu” (2014, Lielbritānija, Rumānija, Francija). Filmas radošais kodols ir divas māsas – režisore un producente, kuras aizraujošā veidā stāsta par 80. gadu vidū sākušos fenomentu Rumānijā: nelegālu pirātisku videokasešu tirgus tīklu, kam pateicoties, Čaušesku režīma slēgtajā valstī ieplūda tūkstošiem, pamatā amerikāņu, izklaides filmu. Filmas stils ir īsta detektīva cienīgs, kur galvenie filmas varoņi – pirātiskā tirgus vadītājs Zemfiras kungs, drosmīga tulkotāja Irina Nistora, kas pa dienu strādā valsts televīzijā, bet pa vakariem tulko un ierunā pirātiskās filmas rumāņu valodā, un visuresošā slepenā dienesta aģenti, kas var iznīcināt šo brīvās pasaules elpu, kas nozīmē tik daudz vietējiem iedzīvotājiem. Kasetes slepeni ieveda pāri robežai no Ungārijas, piekukuļojot robežsardzi, jo legāli tas nebūtu iespējams. Filmā intervēti daudzi video skatītāji, kuri ar sajūsmu dalās atmiņās par to, kā slepeni savās vai radu, draugu dzīvokļos skatījušies filmas. Stalone, van Damme, Čaks Noriss vēl arvien spilgti palikuši atmiņā daudziem, tāpat kā “Netīrās dejas” un citi astoņdesmito gadu hiti. Zemfiras kungs, Irina Nistora un citi tolaik videotīklā iesaistītie cilvēki stāsta par savu darbību, pagātnes ainas veidotas kā inscenējumi ar aktieriem, izspēlējot un vizuāli bagātinot dokumentālās intervijas. Viena no šadām epizodēm ataino Irinas un Zemfiras kunga pirmo tikšanos un izmēģinājumu filmu dublāžā. Irina tiek ievesta kādas ēkas pagrabā, kur jau sagatavota aparatūra un pirmā filma, kuru mums rāda, Irinu to ierunājot, ir klasiskais mīlasstāsts “Doktors Živago” (1965). Interesanta ir arī epizode no Irinas dienas darba – TV dzīves –, kad cenzoru komisija skatās ainu no populārā krievu animācijas seriāla “Pagaidi tikai!”. Kadrā ienāk zaķītis ar trim baloniem rokās, kuri, izrādās, ir Rumānijas karoga krāsās – ainu nolemj izgriezt, jo tā varētu vedināt domāt, ka Padomju Savienība izsmej Rumāniju. Filmas “Čaks Noriss pret komunismu” veidotājiem izdodas stāstu veidot tā, ka inscenētās epizodes veiksmīgi savienojas ar interviju formātu.

 

KaDraugiAtnakam_7Sudānas dienasgrāmata

Austriešu režisors Hūberts Zauperts filmā “Kā draugi atnākam” (2014, Austrija, Francija) izmanto citu pieeju filmas veidošanā. Viņš dodas uz vienu no lielākajām valstīm Āfrikā – Sudānu – ar paša veidotu nelielu lidmašīnu un ar mazu digitālo kameru rokās, reizēm pat savu I-phone telefonu, lai dokumentētu valstī notiekošo. Viņaprāt, konflikti valstī starp dažādām ciltīm tiek provocēti cīņā par resursiem – naftu. Sudānas tēls veidojas skarbs, cilvēki cieš no konfliktiem, sadzīves apstākļi no tiem tikai pasliktinās, padarot vietējo iedzīvotāju dzīvi vēl smagāku. Dienasgrāmatas formā ar režisora aizkadra komentāru veidotais stāsts rada spēcīgu klātbūtnes sajūtu un liek identificēties ar cilvēku pārdzīvojumiem. Filmas tapšanā viņš tiekas ne tikai ar vietējiem iedzīvotājiem, bet arī ar varas pārstāvjiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Sudānas misijas darbiniekiem un citiem, kam katram ir savs skatījums, radot priekšstatu par sarežģīto situāciju. Filmas mērķis nav piedāvāt risinājumu vai bezkaislīgu skatu uz notiekošo, bet provocēt uz pārdomām, izvērtējumu. Zauperts kādā intervijā apgalvo, ka filmai ar šādu tēmu būtu jārada sniega bumbas efekts – šie jautājumi ir jārāda pasaulei, lai būtu zināmas dažādas konflikta puses.

“Kā draugi atnākam” ir guvusi lielu starptautisku ievērību – tās pirmizrāde bija un īpašā žūrijas balva tika saņemta neatkarīgā kino Mekā – Sandensas kinofestivālā ASV, Miera balva Berlīnes kinofestivālā, gada labākā Austrijas dokumentālā filma un citas.

 

“Nezvēra” ceļš

Milesti_celam_7Meksikāņu režisora Arturo Gonzalesa Vijasenjora pirmā filma “Mīlestības ceļamaize” (2014, Meksika) ir cilvēcības caurausts stāsts par pašaizliedzīgām sievietēm Lapatronas ciematā Meksikā. No Centrālās Amerikas valstīm uz ASV regulāri brauc vilciens, ko cilvēki iesaukuši par “Nezvēru”, kura pasažieri ir nelegālie bēgļi no kaimiņvalstīm, kas cenšas nonākt Amerikā, lai sasniegtu tur labāku dzīvi. Lapatronas sievietes jau kopš 1995. gada rūpējas par šiem pasažieriem, gatavojot viņiem pārtiku, ko pasniedz, sapakotu plastmasas maisiņos no garām braucošā vilciena izstieptajās rokās. Ceļojums ir bīstams, jo bēgļi apmetušies uz vagonu jumtiem vai kāpnēm un garajā ceļā iespējams no pārguruma aizmigt un nokrist ar letālām sekām. Savā ziņā arī Lapatronas iedzīvotāji varētu vēlēties nonākt Amerikā, kur dzīves apstākļi varētu būt labāki, taču tā vietā viņi palīdz citiem. 2013. gadā viena no Lapatronas sievietēm (Norma Vāskesa Romero) saņēma Meksikas augstāko apbalvojumu cilvēktiesību jomā par nesavtīgu darbu, glābjot bēgļu dzīvību.

Vijasenjora filmējis intervijas ar šīm sievietēm un viņu ģimenēm, lai atklātu viņu pārdomas un rīcības motivāciju. Klātesošs vizuāls elements ir garām braucošā masīvā preču vilciena sastāvs, skaņas motīvs – vilciena svilpe un ratu klaboņa, tā atskanēšana kāpina darbības intensitāti, jo viņām ir jābūt gatavām un kavēšanās nozīmēs to, ka daudzie bēgļi paliks bez atbalsta ceļam.

Visas trīs filmas vieno tēma par cilvēku uzdrīkstēšanos – stāties pretī apstākļiem, varai un institucionālai kārtībai, kā arī tās apliecina kino kā spēcīgu stāstu vēstīšanas līdzekli.

UZZIŅA:

Baltijas jūras reģiona dokumentālo filmu forums

Rīgā, Cēsīs, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Rojā, Valmierā, Ventspilī no 2. līdz 6. septembrim.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+