Ekonomika
Bizness

Olafs Zvejnieks: Plāns ir olgalvju un tehnokrātu radīts dokuments2


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Evija Trifanova/LETA

Aktīvi sākusies jaunā Nacionālā attīstības plāna 2020.–2027. gadam koncepcijas apspriešana. Tajā uzkrītoši bieži tiek piesaukti vairāki vārdi, kuriem sākotnēji ir šķietami vāja saistība ar attīstību. Tomēr šis iespaids ir maldīgs.

Pirmais no šiem vārdiem ir “vērtības”. “Latviešu tautas vērtības un emocijas ir krasi vērstas pret imigrāciju, taču, no racionālā viedokļa raugoties, zināma imigrācija Latvijai būtu vajadzīga,” apspriežot jauno plānu, teica Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits.

“Kam dosim priekšroku – emocijām vai racionāliem apsvērumiem. Un kā mainīt vērtības tā, lai tās atbilstu racionāliem ilgtermiņa mērķiem.”

Otrs bieži piesauktais vārds bija “struktūrfondi”. Saistība ar attīstību neapšaubāma, ja vien apspriešanas gaitā arvien skaidrāk neiezīmētos, ka Latvijā arvien skaidrāk apzinās, ka ES struktūrfondi un Latvijas attīstība nav un nevar būt viens un tas pats.

Taču ko darīt ar to, ka faktiski visa Latvijai pieejamā ilgtermiņa attīstības investīciju nauda tiek izmantota kā struktūrfondu projektu līdzfinansējums, šķiet, nezina neviens.

Bet visinteresantākais NAP apspriešanā bieži izskanējušais vārds bija “demokrātija”. Šo vārdu cilāja divos kontekstos. Pirmkārt, beidzot apjausts tas fakts, ka Nacionālais attīstības plāns būtībā ir olgalvju un tehnokrātu grupas radīts dokuments, kuru tauta neuzskata par savu un par kuru neliekas ne zinis.

Un tas savukārt rada situāciju, ka NAP iekļauto ideju īstenošanai nav politiska atbalsta, jo partiju dotie solījumi vēlētājiem ir pilnīgi citi, nekā to paredz attīstības plāns.

Otrs konteksts, kurā tiks piesaukta demokrātija, ir vērtības. Kā stāstīja bijusī premjere un Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujuma, pirmskrīzes gados ir bijuši mēģinājumi novirzīt zinātnei un inovācijām 100 miljonus eiro gadā.

Tas būtu nedaudz vairāk kā 1% no valsts budžeta. Šie mēģinājumi beidzās neveiksmīgi, proti, neizdevās pārliecināt vēlētājus, partijas un sabiedriskās organizācijas, ka tas ir svarīgāk nekā pensijas, ārstu un skolotāju algas un pārējie izdevumi, kas rada tūlītēju atdevi. Vēlāk, pēckrīzes gados, šis jautājums vispār nogrima aizmirstībā, un rezultātā Latvija velkas ES astē pēc izdevumiem zinātnei un pētniecībai.

Problēma tikai tā, ka visi skaidri apzinās, ka tieši šie izdevumi rada nākotnes attīstības, darba vietu un pelnīšanas potenciālu, un to, ka Latvijas atpalicība šajos jautājumos nolemj neveiksmei jebkādus ambiciozus nākotnes plānus.

Un runa ir tieši par publikas atbalstu šādai novirzīšanai – novirzīt bez sabiedriska atbalsta 1% budžeta zinātnei un inovācijām, skaidri apzinoties, ka šāda rīcība dos augļus tikai pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, politiķi vienkārši neuzdrošinās.

Visbeidzot – vēl viens personisks novērojums. Šī gada vasarā, kad Eiropas mājā notika informatīvie semināri par Eiropas struktūrfondiem nākamajam plānošanas periodam pēc 2020. gada, zālē nebija kur adatai nokrist, cik daudz bija interesentu.

Saistītie raksti

Pagājušajā nedēļā, kad notika NAP koncepcijas apspriešana, klausītāji bija tikai trīs vientuļi žurnālisti. No vienas puses – tas spilgti demonstrē, ka tauta skaidri zina, kur meklējami resursi attīstībai.

No otras puses – arvien vairāk apjausto patiesību, ka ES struktūrfondi un Latvijas attīstība nav viens un tas pats, pat ja daudzi to vēl neapzinās.

LA.lv