Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. decembris, 2012
Drukāt

Trīs vērtības

mezaciruli_013_vs

Jelgavas novada Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecība “Mežacīruļi” nodarbojas ar piena lopkopību, audzē graudus un citas lauksaimniecības kultūras. Tur veiksmīgi īsteno projektus un par zaļo saimniekošanas veidu iestājas ne vien vārdos, bet arī darbos.

 

“Mežacīruļos” saimnieko Juris un Vija Cīruļi ar saviem diviem dēliem Oskaru un Pēteri, apstrādā 700 ha zemes, rūpējas par 600 lopiņiem (ir apmēram 250 slaucamas govis, vēl teliņi un ataudzējamās teles). Saimniecībā izveidota un darbojas biogāzes ražotne.

 

Mutulī iekšā!

Viss sācies vēl tā sauktajos krievu laikos – lai ģimene varētu izdzīvot, lai būtu, par ko bērnus skolā laist, turējuši pāris govju un nodevuši valstij pienu. Pārmaiņu laikos, deviņdesmito gadu sākumā, Juris Cīrulis vēlējies saņemt mantojumā sava vectēva zemi, taču nesakārtotās likumdošanas dēļ nācās sastapties ar milzīgu pretestību: – Visur priekšā bija pa “sarkanajam baronam”. Pēc vienas lielas vētras, kas fermai nopūta jumtu un nolika garšļaukus visas elektrolīnijas, saimniecības direktors pēkšņi izsauca mani un apvaicājās: “Tu te kaut ko čivināji, ka gribi ņemt kādu fermu. Nu tad ņem!” Dabūjām riktīgu padomjlaika kompleksu, kur mēsli un dubļi “līdz acīm”, vēl tagad redzama brūna svītra pa perimetru! Tādos apstākļos mēs te ienācām un vienā dienā palikām vieni paši ar 200 govīm, daudzas bija slimas ar leikozi. Bērni tad vēl bija pavisam mazi…

Vilces skolas direktore Vija Cīrule piepeši kļuva par slaucēju! Strādniekus vajadzēja atlaist, jo visi bija pillā un lillā, turklāt zaga visu, ko vien varēja paņemt uz mājām līdzi. Cīruļi sāka ar to, ka uzlika jaunu jumtu, bet stikla logus tā arī neielika. Tagad logu ailas var aizvērt ar žalūzijām – govīm labāk, ja kūtī ir vēsāks. Komplekss rekonstruēts divas reizes: 2002. gadā ar SAPARD līdzfinansējumu, otrreiz – šogad. Ferma ir datorizēta un sadalīta trijās zonās: slaucamo govju, jaunlopu un atnešanās bloks. Atjaunotajā ganāmpulkā ir Latvijas brūnās un Holšteinas šķirnes govis. Ēkas ieguvušas konkurētspējīgu izskatu un funkcionalitāti. Kopš 2008. gada galvenā prioritāte saimniecībā ir būvniecība, tās dēļ pat nācies paiet malā no darbošanās kooperatīvos. 
MezaCiruli_028_VS

Izrādās, tieši šajā mājā savulaik dzimusi ideja izveidot tagad tik slaveno “Latraps”: – Veči sapulcējās un nolēma, ka vajag! Dažus gadus vēlāk tapa kooperatīvs “Piena ceļš”. Juris Cīrulis spriež, ka kooperatīvu dibināšana un līdzīgas lietas notiekot brīžos, kad nobriedusi revolucionārā situācija: tad augšas vairs nevar, bet apakšas negrib dzīvot pa vecam. – Un tādos brīžos mēs vienmēr esam bijuši tajā mutulī iekšā! – viņš piebilst.

Divi no trim Cīruļu dēliem strādā saimniecībā, ko nu jau var saukt par ģimenes uzņēmumu. Jaunākajam dēlam Oskaram uzticēta biogāzes ražotne SIA “MC Bio”, vidējam dēlam Pēterim – augkopība un mehanizācija. Vecākais dēls Gatis patlaban dzīvo un strādā ASV. Vecākiem prieks, ka puisis svešā zemē izsities uz augšu, tikai pateicoties pats sev, nevis lobijiem.

Mācījies LLU, tad ar stipri vājām angļu valodas zināšanām aizbraucis strādāt uz ASV, bet jau pēc pusgada vietējā koledžā bijis apaļš teicamnieks. Studējis vairākās augstskolās, Indianapolisas universitātē ieguvis maģistra grādu grafikas dizainā. Tagad viņš strādā par glezniecības un dizaina māk­slas pasniedzēju Ņūmeksikas universitātē, ir apprecējies ar amerikānieti un varētu dzīvot apsolītajā zemē līdz pensijai, cepuri kuldams, bet nekā! Arī Gatis savus nākotnes plānus saista ar Latvijas laukiem. Šo vasaru abi ar sievu pavadījuši “Mežacīruļos” un jau noskatījuši vietu savai ģimenes ligzdai.

 

Zaļā ražošana

Lai būvētu, vajag naudu, daudz naudas. “Mežacīruļos” īstenoti daudzi projekti, tos raksta galvenokārt saimniece Vija. Patlaban saimniecībā būvē siltumnīcu kompleksu. Lai lietderīgi izmantotu biogāzes radīto siltumu, tur plāno audzēt bioloģiskos dārzeņus augsnē un biogāzes humusā. Ļoti iespējams, ka tie būs salātaugi un garšaugi. Vija atbild īsi: – Ko tirgus prasīs, to audzēs! Piemēram, tie varētu būt kraukšķīgie salāti: pavasarī – Frillice un romiešu, bet rudenī – ledus salāti. Cīruļi cer iegūt sešas ražas gadā. Visai ambicioza iecere! Un kāpēc gan ne?

MezaCiruli_026_VSLīdz šim saimniecībā pats ambiciozākais ir biogāzes ražošanas projekts. Juris Cīrulis to atzīst, taču par saimniecības galveno nozari joprojām uzskata piena lopkopību. Biogāzes ražotne būtībā ir atkritumu pārstrāde – veids, kā zaļā veidā izmantot saimniecībā izlietotos resursus. Kas tad īsti ir biogāze? Tās ražošanai var izmantot kompostējamas izejvielas, sākot no organiskajiem atkritumiem (arī kūtsmēslus, kukurūzas salmus, zāles atgriezumus utt.) un beidzot ar speciāli šim nolūkam audzētām enerģētiskajām kultūrām. Biogāze rodas no organiskajām izejvielām anaerobās fermentācijas (bez skābekļa) jeb rūgšanas procesā, ko sauc arī par metānrūgšanu. Speciālu mikroorganismu ietekmē organiskās vielas noārdās un veidojas gāze, līdzīgi, kā tas notiek, piemēram, purvā. Biogāzi iegūst reaktorā, kas sastāv no izejvielu (substrāta) sagatavošanas un piegādes sistēmas, raudzēšanas reaktora (ar apsildi un maisītāju), biogāzes uzkrāšanas tvertnes un digestāta novadīšanas un uzglabāšanas sistēmas. Oskars skaidro, ka gāzi sadedzina ģeneratoros, tiem strādājot, veidojas elektrība un siltumenerģija, ko izmanto fermas kompleksa, kaltes un dzīvokļu apsildīšanai.

Kas ir digestāts? Tā ir atlikusī izejvielu masa pēc reaktora, līdzīga kompostam. To var izmantot lauksaimniecībā kā mēslojumu, var jaukt kopā ar melnzemi. Pēc “Mežacīruļu” saimnieka domām, tieši biogāze viņiem ļauj iegūt Eiropas līmeņa ražas: – Piemēram, šogad kukurūzai un graudiem bija rekordraža. Nez kāpēc daudzi brēc, ka biogāzes ražotnes noplicinot zemi. Būdams praktiķis, varu apgalvot, ka ir tieši otrādi – ap biogāzes ražotni veidojas īsta pārpilnības oāze! Īstenībā Latvija varētu pamazām atteikties ne tikai no minerālmēsliem (mūsu saimniecība to pamazām jau ir izdarījusi), bet arī no sojas, ko patlaban iepērk lopbarībai, jo uzskata par galveno proteīna avotu govīm. Ja pārietu uz pašu zemē audzētām pupām, Latvijā būtu ekoloģiski vistīrākā zeme Eiropā, ekskluzīva teritorija visā Eiropas Savienībā! – ir pārliecināts “Mežacīruļu” saimnieks.

Digestāts noder arī kā pakaiši un kā kurināmais. Nenoliedzami, tas ir arī veids, kā stimulēt Latvijas enerģētisko neatkarību: – Izmantojot fosilos kurināmos, mēs savu vaiga sviedros sapelnīto naudu šķūrējam uz svešu zemi! Ja kāds uzbūvējis biogāzes staciju, visiem vienā mutē vajadzētu teikt: malacis! Kāpēc gan atdot Krievijai naudu, kas noderētu pašiem?!

Juris aizrautīgi stāsta par sadarbību ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru, ar Zemnieku Saeimu un Pasaules Dabas fondu, iesaistoties Eiropas Savienības finansētajos projektos “Baltic Compas”, “Baltic Deal” un “Baltic Manure”. To mērķis ir bloķēt piesārņojumu un izveidot veselīgāku ekosistēmu Baltijas jūrā. Cīruļi, liela ražošanas kompleksa īpašnieki, ne tikai vārdos, bet arī darbos iestājas par videi draudzīgu enerģijas veidu un zaļo ražošanu. Viņi sapņo arī par to, ka nākotnē savus traktorus varētu darbināt ar pašu ražoto biogāzi, nevis ar dīzeļdegvielu.

 

Mums ir zeme un cilvēki

“Mežacīruļos” prot saimniekot, tas redzams no pirmā acu uzmetiena. Tas bija skaidrs jau tad, kad vajadzēja ņemt pirmo kredītu. Tolaik bankas naudu nemaz tik labprāt neaizdeva, skatījās, vai aizņēmējam kontā ir sava nauda, vai arī dzīvo no aizlienētā. Cīruļiem bija sava nauda, nebija parādu, un kredītu varēja dabūt. Tas lieti noderēja, rekonstruējot ēkas un būvējot biogāzes ražotni.

Uzņēmējs neslēpj, ka saimniecība pelna labi. Viņš lepojas ar to, ka godīgi maksā valstij nodokļus (un ne mazus, piemēram, 2011. gadā nodokļos aizgājuši 126 525 lati). Tālab uzņēmējiem gribētos sagaidīt izprotošāku, labvēlīgāku attieksmi no valsts un vietējām pašvaldībām. Piemēram, lai vietējā vara vairāk rūpētos par ceļu sakārtošanu. – Iznāk, ka par sevi nemitīgi jāatgādina: sak’, es arī te esmu! Pie mums augstāk par visiem stāv ierēdņi, nevis uzņēmēji un citi nodokļu maksātāji. Latvija ir ierēdņu valsts, mēs strādājam ierēdniecībai, nevis pašiem. Un tas ir mazliet nomācoši, – saka Juris.

Vija piebilst, ka “Mežacīruļi” savā ziņā pārņēmuši arī dažas pašvaldības funkcijas, piemēram, saimniecība nodrošina savus strādniekus un viņu ģimenes ar dzīvokļiem. – Nesaku, ka tas ir slikti. Uzņēmēji varētu būvēt pat jaunas dzīvojamās ēkas strādniekiem, bet tad vajadzētu būt valsts atbalsta programmām. Pagaidām saimniecība to dara, tikai par saviem līdzekļiem. Gribētos, lai pašvaldība vairāk rēķinās ar novada uzņēmējiem un ar katru iedzīvotāju, jo kopējo budžeta “katlu” jau piepildām mēs visi. Lai novadā būtu vairāk darbavietu: ja visiem būs darbs, cilvēki negribēs braukt prom.
MezaCiruli_041_VS

Domājot par jauno paaudzi, par tiem, kuri, cerams, reiz strādās Latvijas laukos, Jurim un Vijai Cīruļiem ir sava koncepcija, kā palīdzēt pārvarēt atkarības un audzināt veselīgi domājošu jauno paaudzi: – Laidiet bērnus skolā laukos, tālāk no lielpilsētas kārdinājumiem! Katrs sevi cienošs Londonas iedzīvotājs, vēlēdamies dot saviem bērniem labu izglītību, sūta viņu labā skolā mazā lauku ciematiņā, kur zaļāka vide un tuvākas, sirsnīgākas attiecības starp cilvēkiem. Skaidrs, tad laukos vajadzīgas izcilas skolas un kārtīga medicīniskā aprūpe, par labiem un ērtiem ceļiem nemaz nerunājot – tas pats par sevi saprotams!

Juris pats sevi raksturo kā mazliet lecīgu un kašķīgu. Kas zina, varbūt atsities savā vectēvā, kurš bijis īsts Zemgales lielsaimnieks… Ne miņas no daudziem latviešiem raksturīgās pārmērīgās pieticības, neizlēmības, neuzņēmības un mazvērtības kompleksiem – sak’, ko nu es, ko – mēs, tik mazas tautas pārstāvji…

– Latviešu zemnieks savā pamatnozarē ir īsts menedžeris, Lai nozare attīstītos, ir jābūt darbaspēkam un resursiem. Mēs nerokam derīgos izrakteņus, nesūknējam naftu, toties mums ir zeme un cilvēki, – teic Zaļenieku pagasta uzņēmējs, “Mežacīruļu” saimnieks Juris Cīrulis.

Cīruļu pamatvērtības ir ģimene, zeme un govis. Augošā kārtībā. Trīs labas lietas. Trīs latviskas vērtības.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+