Mobilā versija
-1.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
3. oktobris, 2017
Drukāt

Trīspadsmitgalvainais tulks

hanins

Izdevniecība “Neputns” ir sarūpējusi jaunu bilingvālu dāvanu dzejas mīlētājiem.

Šoreiz izdotais autors ir laikabiedrs, lielisks Rīgas, tātad arī Latvijas, krievu jeb krievu valodā rakstošais dzejnieks (strupceļš, kas rada jucekli, tamlīdzīgos apzīmējumos pie mums pastāv) – Semjons Haņins, īstajā vārdā Aleksandrs Zapoļs. Liela tauta teiktu – latviešu krievu dzejnieks. Viņš ir viens no apvienības “Orbīta” dibinātājiem un autoriem. Semjona Haņina dzeja kopš 1998. gada tiek publicēta gan Latvijā, gan Krievijā, un viņš atdzejo arī latviešu dzejnieku darbus krievu valodā. Būt izdotam “samta sērijā” ir liels gods, ja ņem vērā iepriekš izdoto autoru plejādi un to, ka nupat šajā formātā iznācienu gaida neviens cits kā Emīlija Dikinsone (1830 – 1886). Dzejniekam Semjonam Haņinam iepriekš izdoti dzejas krājumi “Tikko” (“Только что”, 2004), “Izlaistas detaļas” (“Опущенные подробности”, 2008), “Вплавь/Peldus” (2013). Viņa darbi atdzejoti angļu, čehu un citās valodās.

Grāmatai ir divi ievadi. Kārļa Vērdiņa “No sastādītāja” (viņš arī ir sastādītājs) un ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska priekšvārds “Noklīdušā balss”. Uzmanīgi izlasīju šo otru tekstu, tas bija veltīts Haņina dzejas cildinājumam un pretendēja uz raksturojumu, taču laikam es Haņinu uztveru citādi. Man tuvāki šķiet citi iepriekš doti Haņina dzejas raksturojumi. Tā, piemēram, latviešu krievu dzejniece Ļena Šakure ievērojusi, ka “metaforiskā un metonīmiskā slāņa blīvuma dēļ un liriskās personas vizuālo novērojumu pārbagātības dēļ vairākums Haņina dzejas liek justies kā brīdī, kad tu ieskaties binoklī un mēģini to nofokusēt”. Maskavas dzejniece un kritiķe Jūlija Idlisa Haņina dzeju raksturo kā “bezgalīgu liriskā subjekta noslāņošanās procesu, “es” sadalīšanu un sadrupināšanu mazās un bieži vien pat antropomorfās daļiņās”. Tulkotājs Dens Dimiņš uzskata, ka Semjona Haņina poētiskajā pasaulē “.. reizēm rodas priekšstats, ka visu apņem vakuums, bezsvara stāvoklis – un ir aktuāls jautājums, vai iespējams ieelpot kaut ko tādu, kas nebūtu retināts gaiss..”.

Kārlis Vērdiņš īsā ievadā norāda uz atdzejotāju skaita pieaugumu. Haņina dzejas interpretu skaits latviski kopš iepriekšējiem izdevumiem ir pieaudzis, šoreiz to ir veseli trīspadsmit. Koncentrētā rindkopā Vērdiņš norāda, kāpēc atdzejot Haņinu ir grūts un nepateicīgs darbs. Droši vien tā arī ir, jo man kā vienam no šiem trīspadsmit atdzejotājiem tikai vienā gadījumā ir sajūta, ka esmu vēl viens šā dzejoļa autors, ko es uzskatu par vienu no pazīmēm, ka tulkojums ir izdevies. Minētais dzejolis gan nebija tik sarežģīts kā daudzi citi un citiem, taču vārdu izvēles precizitātes un intonācijas, kā arī ritma atveides nepieciešamību tas neatceļ. Atdzejotājus turpmāk gribētu saukt vienā vārdā – par trīspadsmitgalvaino tulku –, jo tā tomēr ir Haņina dzeja un negribas saistīt veiksmes un neveik­smes ar atsevišķām personām. Tātad trīspadsmitgalvainais tulks vai, ja labpatīk, kāda no tā galvām…

Gribētos cerēt, ka vairākumā gadījumu atdzejotāji ir, ja ne autora uzaicināti tulkot, tad vismaz ar autoru atdzejojumu sakarā tikušies; tas ir iespējams, jo autors, tātad Haņins, ir tepat līdzās mītošs, pieejams un pat draudzīgs. Protams, var riskēt arī tāpat, jo Dievs nav mazais bērns un dīvainā kārtā var izdoties, tomēr tikšanās, pat vairākas, ar autoru, ja iespējams, ir ļoti vēlamas. Ir gan arī e-pasts. Sadarbībā ar autoru jārēķinās ar to, ka autors nebūs gatavs mainīt pat zilbi, kur nu vēl vārdu vai rindu oriģinālā, ja atdzejotājam kaut kas bezcerīgi neizdodas vai arī ja tas uzskata, ka viņam ir sanācis pat veiksmīgāk nekā autoram. Haņina pozīcija neko nemainīt savā tekstā ir tik stingra, ka saproti – viņš pie saviem tekstiem ir lējis sviedrus ne pa jokam. Un viegluma iespaids ir iluzors. Lielākā daļa dzejnieku arī nemainītu neko, tā drīzāk ir norma, taču ir arī izņēmumi – ja nu interprets (vai kāds lasītājs) uzgājis kādu āža kājiņu? Tas gan attiecas vairāk uz jauniem dzejoļiem, nevis uz iepriekš grāmatās publicētajiem.

Parasta parādība atdzejojumos ir tā, ka labākas kop­ainas dēļ vārds vai vārdi nokļūst citā rindā, nekā tas ir oriģinālā, cerams, turpat blakus, vai arī atskaņas kompensējas citādi. Grūtāk pieņemt, ja kāds vārds ir tulkots neitrāli, ja oriģinālā valodas stils ir cits. Piemēram, dzejolī: “bildīte – gadsimts beidzies vai sācies jau” (177. lpp.) rindas: “ja mums būtu divkapeikas / mēs šur tur piezvanītu, bet tagad / sēžam kafejnīcā”. Oriģinālā ir: “заседаем в кафешке”. Pat tad, ja pirmo vārdu tulkojam kā “sēžam”, kaut gan varētu citādi, tad kāpēc “в кафешке” ir jātulko kā “kafejnīca”? Ja es iedomātos, ka vārds “kafūzī” varētu nepatikt Haņinam, lai arī par to šaubos, tad labāk būtu “kafenē” – lai gan nelietots, taču reāli panesams vārds. Arī “divkapeikas” varētu būt “divītes”, jo te ir “dvīnītes”, par kurām lielā mērā ir šis dzejolis (oriģinālā – vārdu pāris двушки / двойняшки).

Dzejolis “gan baidies, gan gaidi, ka pienāks tā diena” (55. lpp.) ir garāks aizkustinošs mīlestības apliecinājums Rīgai, to lasu ar lielu baudu. Atdzejojumā ir veiklas veiksmes un neveiklākas vietas, bet vienā vietā, man šķiet, atdzejotājam būtu vajadzējis bez bažām uzlabot oriģinālu. Pantā: “un alpīnists caur ērk­šķiem vanšu augstē kāps / un no čomska bāra aizbrauks pēdējais taksis / un bernārs pēkšņi apvilks mēteli un cepuri / bet lāčplēša kļūs taisna un bez pauguriem”. Ja “lāč­plēša” atstāj bez “iela”, tad nevajag “bāra”; “no čomska”, un viss!

Īsā ziņa par Haņinu – mums ir darīšana ar lielu talantu, kurš īstenojas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+