Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. februāris, 2015
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: “Māmiņa”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Reizē skarba un trausla, nekontrolējamas enerģijas un emocionālu ekstrēmismu piesātināta ir 25 gadus jaunā un talantīgā kanādiešu režisora Ksavjēra Dolana filma „Māmiņa“, kas ir nu jau piektā pēc skaita viņa karjerā.

Dolans laikā no 2009. gada, kad pirmo reizi kā režisors parādījās starptautiskā kino notikumu apritē, sasniedzis jau gana daudz. Pirmā filma „Es nogalināju savu māti“ (2009) iekļuva Kannu kinofestivāla konkursa programmā, pretendējot uz balvu par labāko pilnmetrāžas debijas filmu. Ne pie šīs pašas galvenās, bet trīs citām balvām Dolans arī tika. Dolans Kannu festivāla veidotājiem tiešām šķiet īpašs – līdz šim tikai viena no viņa piecām filmām nav tur pabijusi. Tomēr visprecīzāk Dolana karjeras attīstība redzama, saliekot līdzās abu filmu „Es nogalināju savu māti“ un „Māmiņa“ (2014) gaitas Kannu zālēs – piecus gadus pēc režisora pirmās parādīšanās Kannās, „Māmiņa“ nu jau pretendēja uz festivāla galveno apalvojumu Zelta palmas zaru un Dolans ieguva žūrijas speciālbalvu. Saņēmēji bija divi un otras personības vārds liecina par to, kādā sabiedrībā jauniņais Dolans tur atrodas – tas bija neviens cits kā franču, drīzāk jau pasaules kino klasiķis, viens no franču jaunā viļņa autoriem Žans Liks Godārs.

Reizēm pēc festivālu laureātu paziņošanas jāapsver, cik atbilstošs bijis žūrijas lēmums un vai nav izdarīts kāds kompromiss. Dolana panākumi Kannās un citos starptautiskos festivālos nav nejaušība, jo tik daudz veiksmīgu sagadīšanos nevar būt. Drīzāk taisnība, ka pasaulei patīk dumpinieki, kas neiekļaujas ierastā rāmjos. „Māmiņa“ gan stāsta par tādu puisi – Stīvu (Antuāns-Olivjē Pilons), gan pati filma tiecas iziet ārpus tradicionālā kino formāta. Pirmkārt, tas ir pamanāms jau filmas kadrējumā. Attēla izmērs ir gandrīz kvadrāts, kas liek ciešāk koncentrēties un ieskatīties konkrētajā nofilmētajā darbībā, jo skatītāja redzes uztveres laukums ir mazāks nekā parasti ierasts. Filmā spēlē abas nu jau pastāvīgās Dolana aktrises – Anne Dorvala (Stīva māte Diāna) un Suzanne Klemāna (kaimiņiene Kaila). Stāsts nav veidots kā mūsdienās notiekošs, bet gan tiek iedots cits laika ietvars – tas notiek nekonkretizē nākotnē, kad Kanādā izdots likums, kas ļauj vecākiem bērnus, ar kuriem viņi paši nespēj tikt galā, nodot speciālu slimnīcu gādībā. Stīvs filmas sākumā no vienas šādas iestādes tiek izrakstīts, nonākot māmiņas Diānas aprūpē. Diānai sava problemātiskā bērna dēļ neklājas viegli – Stīvam piemīt hiperaktivitāte, kas attiecīgos apstākļos pārtop nosliecē uz vardarbību. Abi – māte un dēls – ir viens otra cienīgi: lamas un rupji vārdi skan teju katras frāzes beigās, ir skaidrs, ka tikai divatā dzīvojot viņi ilgi neizturēs. Abi sadraudzējas ar kaimiņieki Kailu, kura ir skolotāja, bet veselības dēļ darbā ir paņēmusi pauzi, un viņa sāk Stīvam pasniegt privātstundas un iedraudzējas ar Diānu, kaut daļēji kliedējot spriedzi abu starpā. Taču Stīvs ir kā sausa pulvera muca, kura var uzsprāgt no pavisam sīkas dzirksteles. Tāds ir Stīva atainojums lieliskā Antuāna-Olivjē Pilona sniegumā. Viņš šo sarežģīto un ekspresīvo raksturu nospēlē ar apbrīnojamu spēku, bērnišķīgs maigums viņā mijas ar nevaldāmu, postošu neprātu.

Pateicoties kadrējumam, daudziem tuvplāniem, aktierspēlei filma ir enerģijas pārpilna un intensīva. Neskatoties uz dramatisko sižetu, Dolanam izdodas sabalansēt traģiskos aspektus ar liriskām epizodēm, parādot savu filmu saistošajā tēmā – mīlestības neiespējamībā – arī kādu cerības devu.

UZZIŅA:

„Māmiņa“/ „Mommy“

Kanāda, 2014

Režisors Ksavjērs Dolans

Lomās: Antuāns-Olivjē Pilons, Anne Dorvala, Suzanne Klemāna u.c.

Kinoteātros „Citadele“, „Splendid Palace“, „K.Suns“ no 13.02.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+