Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

«Tu man esi vajadzīgs!»


Foto - Vivanta VolkovaFoto - Vivanta Volkova

Cilvēks ir dievišķa būtne, kurai ļauts izvēlēties – dzīvot un kalpot labajam vai radīt elli zemes virsū, postošus iznīcinošus karus savā starpā ar visām no tiem izrietošajām sekām, kad nevar samierināties ar to, kas pašam ir, bet jāiekāro un jāatņem citiem tas, kas pieder viņiem.

 

Esam aizmirsuši pašpietiekamību, lai iztiktu ar to, kas ir pašiem, nevienam neko neatņemot, bet dodot tam, kam kaut kā pietrūkst. Tas būtu humāni, līdzcietīgi un taisnīgi mīlestības vārdā – novērst citu ciešanas un nelaimes, bet, lai kas notiek, visam pāri vienaldzības plīvurs.

Daudzi cilvēki, braucot pār Vanšu tiltu, vienaldzīgi kā izrādē noskatījās kāda izmisumā nonākuša cilvēka traģēdijā, kurš demonstratīvi bija nolēmis aiziet no šīs dzīves, nevis tā klusi, nevienam nezinot, bet lai parādītu, kas notiek ar salauztiem cilvēkiem, kuriem vairs nav spēka dzīvot šajā absurdajā izrādīšanās un melu pasaulē.

Savu vienaldzību attaisnojam dažādiem līdzekļiem – lūk, bijis nelīdzsvarots upuris… Vai arī, kad no Stradiņa slimnīcas naktī izrakstīja slimnieku fotogrāfu, daudzi tik vien kā nosprieda: alkoholiķis ar bēdīgu galu…

 

Arī alkoholiķis reiz bijis normāls cilvēks, bet kaut kā viņam dzīvē ir pietrūcis, un viņš vājā rakstura dēļ saslimis, meklēdams un neatrazdams savas dzīves jēgu. Cik grūti ir otram pateikt: ”Tu man esi vajadzīgs, jo nav otra tāda dublikāta, kāds esi tu!” Lai arī tā nebūtu mīlestība, bet iejūtība un līdzjūtība, arī labestība vienam pret otru.

 

Mēs katrs labestību, draudzību, mīlestību uztveram un saprotam citādi, bet tehnikas pārvaldītā dzīves telpā šīs izjūtas zūd, jo paši esam kļuvuši līdzīgi datoru bezjūtu, bezdomu tehniskai atkarībai. Alkstam tikai asu, šausminošu un uzbudinošu piedzīvojumu vērojumus sporta spēlēs vai mākslā, kas pārsātināta ar vardarbību, seksu skolēnu domrakstu līmenī. Bet sabiedrībai jānodrošina šādu ”mākslinieku” dzīves līmenis pāri darbarūķu dzīves līmenim, jo šie “mākslinieki”, lūk, ir pārāki, augstāki, kaut kādi citi radījumi…

Neviens mākslinieks, ne Vilhelms Purvītis, ne rakstnieki Ļevs Tolstojs vai Marks Tvens ar saviem darbiem pie miljoniem nav tikuši. Visiem viņiem ir bijis maizes darbs, bet par dvēseles lidojumu vienmēr bijusi skopa alga, kuras augļus pēc nāves saņem citi, bet ne paši autori.

Vai mūziķiem nepietiek ar tiem ienākumiem, kurus maksā par ieejas biļetēm? Un rakstniekiem – ar ienākumiem par viņu grāmatu pārdošanu? Nevainojiet tautu, kurai zema pirktspēja un kas pirmajā vietā liek dienišķo maizes riecienu, komunālos un citus maksājumus. Cik gan ētiski pareizi ir pieprasīt sev nodrošinātu dzīvi ap-
stākļos, kad citu cilvēku dzīvība tiek uzskatīta par mazvērtīgu?

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+