“Tu pameti mani tuksnesī” 0
Laura Rancāne (1987) dzimusi, augusi Preiļos, absolvējusi vietējo vidusskolu. Studējusi bioloģiju Daugavpils Universitātē, patlaban strādā Preiļu novada sociālajā dienestā. Interesē floristika, zīmēšana, dārzkopība, vēsture, dabas aizsardzība, ceļošana. Skolas laikā rakstījusi virtuālajai enciklopēdijai “Latvijas ļaudis” par Maizes muzeja dibinātāju Viju Ancāni. Dzeju un stāstus raksta gan latgaliešu, gan literārajā latviešu valodā; publicējusies “Latgolas Kulturys Gazetā” un citos interneta portālos, dzejolis “Trīs vaļi” bijis publicēts Preiļu novada literārajā almanahā “Sirdsbalsis” (2011). Pašas Lauras mīļākie dzejnieki ir Ojārs Vācietis, Māra Zālīte un Imants Ziedonis.
– Kādēļ rakstāt tieši haikas?
L. Rancāne: – Mani vienmēr piesaistījusi Japānas kultūra un māksla. Haikas mani ieintriģēja, jo ar to palīdzību iespējams attēlot kādu notikumu un radīt noskaņu, izmantojot vien pāris vārdu. Turklāt tā ir lieliska iespēja vingrināties izteikt savas domas un uzrunāt lasītājus ar nieka 17 zilbēm. Man vispār šķiet, ka domu, kas izteikta dzejā, lasītājam ir vieglāk uztvert un atcerēties, īpaši tad, ja dzejai ir ritms un atskaņas. Dzejas rakstīšana arī disciplinē, jo tajā nevar iekļaut lieku daudzvārdību.
– Ko jums nozīmē latgaliešu valoda?
– Latgaliešu valoda ir manu vecāku un vecvecāku valoda, tā ir viena no lietām, kas mani padara par to, kas es esmu. To godāt man nozīmē – godāt savus senčus.
– Rakstāt, ka jums patīk ceļot – uz kurieni jūs vēlētos aizceļot, un kura ir skaistākā vieta no līdz šim apmeklētajām?
– Visvairāk man gribētos aizbraukt uz ASV un tur apciemot lielpilsētas, tuksnešus un prērijas un izbraukt Ameriku no viena krasta līdz otram. Līdz šim sanācis ceļot tikai pa Latviju, un Latvijā ir daudz skaistu vietu. Visvairāk atmiņā ir iespiedušās Tērvete, Cēsu vecpilsēta, Rundāles pils.
Reits lānom aust
Reits lānom aust.
Gaisma
Iz pierstu golim lovās,
Uzzibsnej kareivju bruņuos,
Atviz vairūgūs, puorskrīn zūbanim.
Reits lānom aust.
Treic
Bulta uzvylktā lūkā,
Drab piersti raupjī.
Soltums kai zaglis īlein,
Īsakūž leidz pat kaulam.
Reits lānom aust.
Laiks
Škīt apsastuojs, atrībis dīvis
Pīklusušys, klusumā pasaslāpušs.
Naziņa kai škidrauts ītiņs
It vysu pasauli.
Reits lānom aust.
Uzvaru
Voi atness tys, myužeigu gūdu,
Voi zaudātys dzeivis, salauztus liktiņus?
***
Gaiss sastindzs,
Mieness puori snīga laukim,
Pieški sper lauskis.
***
Nu palnutrauka
Pasaceļ dyumu stryukla,
Tu esi izguojs.
***
Lidoj dzērvu bors,
Gaisā jaušami dyumi,
Ražys nūvuokšana.
Tu pameti mani tuksnesī
Tu pameti mani tuksnesī
stāvot ar basām kājām.
Tu pameti mani –
ar asarām acīs un
dūrē sažņaugtām rokām.
Tu solīji atgriezties.
Es gaidīju tevi.
Bet atnāca čūskas
dzert manas asaras.
Man ir bail,
kad tās nāk,
kad čūskas nāk
un lūdz man asaras.
Es baidos katru vakaru,
kad čūskas nāk
un prasa man asaras,
katru vakaru.
Es nespēju tās aizdzīt,
es baidos.
Un čūskai katrai
ir acis tavas.
Un katra man saka –
vēl mazliet, pacieties.
Un es ticu,
jo tavā balsī runā tās.
Tavā balsī čūskas runā.
