“Tu raksti, tev sanāk!” . Saruna ar Kasparu Pūci 0
Aktieris Kaspars Pūce, režisora Voldemāra Pūces un aktrises Dailas Kukaines–Pūces dēls, dzimis 1948. gadā Rīgā, septiņu mēnešu vecumā kopā ar māti izsūtīts uz Sredņe Beloje sādžu Amūras stepē. Deviņu gadu vecumā atgriezies Latvijā, 1981. gadā kļuvis par Dailes teātra aktieri, citastarp piedalījies arī slavenajā Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona iestudējumā “Motocikls” (pirmizrāde 1967. gadā), vēlāk pārgājis darbā Leļļu teātrī, kur strādā vēl joprojām. Samērā daudz filmējies (jaunākā kinolente – “Džimlai rūdi rallalā), kā arī ieskaņojis kinofilmas, tostarp pilnmetrāžas animācijas (“Drošsirde”, “Aizskalotais” un citas). Piedalījies dažādos neatkarīgajos projektos.
– Kā izlēmāt aprakstīt bērnības atmiņas?
K. Pūce: – Viss sākās ar teātra anekdotēm – tās savulaik krāja Vera Gribača. Mani arī pierunāja, iesniedzu kādus 40 sižetiņus. Ēvalds Valters par tiem man savulaik teica: “Tu raksti! Tu raksti, tev iznāk!” Vēlāk līdzīga sērija bija arī Anitai Mellupei, tur arī rakstīju. Kad atceros bērnību, man jau nav par ko liet asaras. Man bija septiņi mēneši, kad izsūtīja, un no iepriekšējās dzīves neko neatceros. Tas nav kā lielākiem bērniem, kurus nocēla no skaista lievenīša un iemeta vircas bedrē, es pie tās bedres uzaugu. Tā arī rakstīju – lai var redzēt, kā izsūtījumu uztvēra bērns, kam nav ar ko salīdzināt. Svarīgi jau, kā pasniegt to, par ko raksti, un man gribējās, lai ir arī ironija, humors.
– Ņemot vērā vecākus, aktiera profesija laikam gan bija nolemtība?
– Nē, viņi jau mani nespieda kļūt par aktieri. Pašam negribējās strādāt no astoņiem līdz pieciem jauktā kolektīvā, kur tāpat, gribi negribi, būtu jārunā krieviski. Aktiera profesijā tomēr ir brīvība, turklāt tā ir daudzpusīga. Un vēl – tieši gadā, kad beidza skolu, uzņēma aktieros, un man ļoti negribējās iet armijā.
– Tā kā Kaspars Pūce ir Latvijas galvenais Ziemassvētku vecītis, gada nogale droši vien jau saplānota. Vai jūtat sevī kādu mistisku saikni ar šo tēlu?
– Gada nogale patiešām saplānota, vēl tikai pāris “logi” palikuši. Saikne… Tēls vienmēr uzliek pienākumus. Kādēļ tad visu gadu staigāju apkārt, noaudzis kā krievu pops? Tieši tāpēc, lai gada beigās bērniem nebūtu vilšanās, ka, Ziemassvētku vecīti aiz bārdas paraustot, tā paliek rokās. Un vēl, protams, šajā gada laikā Ziemassvētku vecītis ir pārāks par visiem citiem – man prezidents nevar prasīt nekādas atskaites, bet es gan varu. Pat ceļu policisti sveicina, kad braucu garām pilnā ietērpā…
Kaspars Pūce laipni atvēlēja publicēšanai fragmentu no savas svaigi izdotās bērnības atmiņu grāmatas ”Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”.
Pamodos no tā, ka manu plecu purināja kāda roka un atskanēja Valdas balss: “Mosties, esam atbraukuši!” Piecēlos sēdus un redzēju, ka esam iebraukuši kādas mājas pagalmā. Pie ratiem stāv sunītis un rej, no nama mums tuvojas vairākas sievietes, vienai no viņām rokās vējlukturis, kas spokaini izgaismoja apkārtējās ēkas. “Nu ko, Ini, iepazīsties!” teica Valda. “Tā ir Elīnas tante, Katiņas tante un šī ir Dižmammīte.” “Kas?” “Nu, tak tava vecāmāte.” Vecāmāte… Vārds, kurš tik daudzreiz iepazīts, lasot grāmatas, un, kā es pats toreiz domāju, saistīts ar kaut ko ļoti mīļu…
Mani apkampa maziņa vecenīte. Viņa augumā bija tikai drusku lielāka par mani. Tad tāda ir vecāmāte… Pārējās tantes izskatījās lielākas un jaunākas. Vispār tajā jūlija naktī mani pārņēma kaut kādas sirreālas izjūtas. Zvaigžņotās debesis, krītošo zvaigžņu ceļu sašvīkātas, nezināmo māju puduris, pilns svešiem cilvēkiem, suņa rejām un savādām skaņām, kuras atgādināja klusinātus vaidus, tas viss mani padarīja tramīgu un pasakainu noskaņu pilnu. Šo dīvaino sajūtu bagātināja arī tas, ka tur nebija elektrības un vienīgie gaismas avoti – vējlukturis ārpusē un petrolejas lampas istabās.
Pirmais rīts laukos bija saules pieliets. Izrāpos no gultas, kas smaržoja pēc svaiga siena, un izgāju blakustelpā. Tā izrādījās milzīga virtuve ar divām plītīm, maizes krāsni, cementa grīdu. Pašā telpas vidū stāvēja dīvains veidojums, uzmontēts uz liela bluķa. Tā apakšējā daļā atradās kloķis, to grieza vecāmāte, pa vidu divas teknes, pa kurām uz vienu pusi tecēja tievāka, bet uz otru pusi resnāka piena straumīte. Pašā konstrukcijas augšā uztupināta milzīga alumīnija bļoda, pilna ar pienu. Visa šī uzparikte patīkami dūca. Uz jautājumu, kas tas ir, skanēja atbilde, ka tā ir piena mašīna un tā atdala pienu no krējuma. Resnākā strūkliņā tek vājpiens, bet tievākā – krējums. Tā iepazinos ar piena mašīnu jeb separatoru, kuru vēlāk nāksies darbināt ne vienu vien reizi.
Izgāju ārā, un mans žoklis atkārās no tā skata, kas pavērās visapkārt. Māja atradās kalnā un saules pusē tā pakājē ņirbēja brīnumskaists ezers. Neko tādu līdz šim netiku redzējis. Pretējā ezera krastā varēja saredzēt baltu baznīciņu, kā arī vairāku māju pudurus, bet tieši pretī mūsu mājām, apmēram kilometra attālumā, tumši zaļām eglēm apaugušas, ūdenī spoguļojās divas salas. Vienu salu sauca par Vestienas, bet otrai, lielākai, bija dots Tolkas vārds. Aiz lielās salas atrodas arī trešā – Vistas sala. Tā ir pavisam maziņa, bet tās krastos savā jaunībā mans tētis esot ķēris vēžus, lielus kā siekstas. To visu, kamēr brīnumu pārņemts, grozīju galvu uz visām pusēm, man izstāstīja vecāmāte. Uz ezeru veda taciņa, tās malā auga milzīgs ozols. Vēlāk konstatēju, ka ezera pusē šim milzu kokam ir dobums, kurā itin viegli varēja satilpt kādi četri pieci mana auguma puišeļi. Māju komplekss tiešām bija ievērības cienīgs. Vēlāk uzzināju, ka “Bekseri” – tā sauca šo apdzīvoto vietu – būvēti īsi pirms Pirmā pasaules kara. Īsta vecsaimniecība, kārtīgu saimniecības ēku ielenkta. Klēts ar apcirkņiem, liela lopu kūts, kurā tai laikā mitinājās 14 padomju saimniecības “Vestiena” govis un milzīgs bullis Amanullis. To gan ārā neveda, un viņš, pieķēdēts drošām ķēdēm, riņķi degunā, stāvēja kūtī un šņākdams gremoja piegādāto barību. Blakus kūtij atradās zirgu stallis, kurā mita divi jauki zirgi. Tālāk vēl viena kūtiņa, un tajā dzīvoja Elīnas tantes govs, aitas un cūka. Par aitām. Aitu blējienu pirmo reizi izdzirdēju nakts tumsā, kad atbraucu. Tad es, salasījies dažādas pasaku grāmatas par mošķiem, jautāju vecaimātei: “Vecomamm, vai tur velns cilvēkus moca?” Atbildē skanēja sirsnīgi smiekli un paskaidrojums, ka tās blējējas ir tikai aitas. Kalna nogāzē lepni savus sānus saulē sildīja varens siena šķūnis. Tā čukura augstums varēja būt apmēram astoņi metri. Šķūnī atradās rija, kura gan vairs netika lietota. Starp citu, šķūnī glabājās dažāds lauksaimniecības inventārs. Tam tai laikā vairs nebija nekāda pielietojuma, un tas viss pamazām gāja bojā uz neatgriešanos. Izpētīju to, ka zem dzīvojamās mājas atradās liels pagrabs, bet tā priekštelpu veidoja vēl viena virtuve. Tur divos katlos kaut kas vārījās. Man vēlāk pastāstīja, ka tas ir lopu ķēķis un tajos katlos vāra cūkēdienu. Ļoti aktīvi cūkēdienu gatavoja tajos laikos, kad saimniecībā dzīvoja kādas četras sivēnmātes ar visiem ruksīšiem. Padomju apstākļos katli darbojās, kā saka, vairs tikai uz ceturtdaļslodzi. Aiz mājas trijās kārtīgās rindās auga jāņogu krūmi, pilni sarkanām, skābām ogām. Ceļa pusē zaļoja kartupeļu lauks, baltu un violetu ziedu pārpilns.
“Brokastīs! Brokastīs!” Manus izpētes darbus pārtrauca vecāsmātes sauciens. Istabā pie lielā galda sasēdās visai prāvs ļaužu pulciņš. Vecāmāte, Elīnas tante, Katiņas tante, Valdiņa un es. Jāņonkulis jau rīta agrumā bija aizbraucis saimniecības darbos. Cik jocīgi – atkal man apkārt tikai sievieši! Brokastis garšoja lieliski. Ēdu pašceptu rupjmaizi, ceptu olu ar sabrūninātas gaļas šķēlītēm, biezpienu un sīpolus. Viss garšoja tik ļoti labi, un ēdiens ātrā tempā pazuda manā ēdelīgajā mutē.
