Foto – Līga Vasiļūna

“tu saki – būs jau labi”
 0

Lote Vilma Vītiņa (1993) mācās J. Rozentāla mākslas vidusskolas pēdējā kursā. Divus gadus piedalījusies literārajā seminārā “Aicinājums”, lasījumos Jūrmalā, Majoros Dzejas dienās, Baltajās naktīs Aspazijas mājā, vairākas reizes “Dzejas Zvejā”, Botāniskajā dārzā un citur. Studijas Literārajā akadēmijā (2012). 


Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

– Nodarbojaties ar vizuālo mākslu – mācāties Rozentāla skolā, esat piedalījusies Doma vitrāžas konkursā –, kā saprotu, arī ar mūziku. Kā ieinteresējāties par mākslām, un vai šobrīd jau esat izlēmusi, pie kuras jomas paliksiet?

Lote Vilma Vītiņa: – Tiesa, kad man bija četrpadsmit gadu, lasījumos spēlēju ģitāru, bet tas ir tikai pašdarbnieka līmenī, un šo mākslu esmu atmetusi. Kas attiecas uz dzeju un vizuālo mākslu, tad ir periodi, kad vairāk zīmēju un gleznoju, un ir periodi, kad vairāk nododos dzejai. Patlaban esmu mazliet pametusi vizuālo mākslu novārtā, taču kopumā cenšos abas savienot. Bet jautājums ir diezgan aktuāls, jo patīkamāk, domāju, ir tad, kad vari visu laiku veltīt vienai lietai.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Ko dzejā var pateikt tādu, ko nevar izteikt saistītā valodā?

– Es uztveru dzeju kā kaut ko nedaudz maģisku. Ir svarīgi, ka var izjust ikvienu vārdu, svarīgi, kas notiek, kad tos savieno, kā tie pārplūst viens otrā. Dzejas pluss – tā ir iracionāla. Kad rakstu dzejoļus, jūtos tā, it kā ar sevi iekšēji sarunātos. Turklāt dzejā var iekļaut izjūtas, kuras saistītā valodā neizteikt, neskatoties uz to, vai ir pantmērs un atskaņas vai nav.

 

***

tu saki – būs jau labi

bet kukaiņi aiz loga

sūnās klusi šņukst un

to mazās sejiņas ir rasas pilnas

stāvu pie čaiņika vilnas zeķēs

un taisu kaut ko siltu priekš tevis

tava elpa piepilda telpu kā putekšņi

un apņem manu vidukli

ārā krēslo vālodze

vasaras sirdspuksti ir naktstauriņi

kas dauzās pret rūti

tavas acis pārplūst aiz

mīļām skumjām un mirdz

kā pērles

tikai kalni zina

ka mūsu stāstam

ir ļoti bēdīgas beigas

un baltas aitas mums dziedās

dzied circenītis aizkrāsnē

kad es tev rokā iespiedīšu krūzi

siltu asaru

 

Dzejas ABC

Latvijas Rakstnieku savienības programmas “Literārā akadēmija” vadītājs Ronalds Briedis: “Lotes dzeja ir smalku kontrastu un konfliktu pilna. Mazais, pūkainais un rozīgais te kļuvis par iekšēja dramatisma katalizatoru, radot teju neizturamu spriedzi starp tēlu ārējo trauslumu un slāpētas enerģijas smeldzošo blīvumu.”