Uncategorized

Tuk, tuk, Ziemassvētku vecīti gaidījāt? Vai stāstīt bērniem, kas nes dāvanas? 16

Foto – Shutterstock.com

Decembris bērniem aizrit priecīga saviļņojuma pilnās brīnumu gaidās, kas kulmināciju sasniedz Ziemassvētku vakarā, kad kuru katru mirkli jāierodas sarkanā kostīmā tērptam labsirdīgam večukam ar kuplu baltu bārdu un lielu dāvanu maisu pār plecu. Jautājām psiholoģei Dacei Čiblei, vai ir pareizi bērnam stāstīt, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis. Varbūt labāk nemelot, lai aiztaupītu sāpīgu vilšanos vēlāk, kad patiesība nāks gaismā?

Uzziniet arī, kāpēc nevajadzētu stāstīt, ka vecītis ierodas tikai pie tiem, kuri uzvedas labi, un kā rīkoties situācijā, ja mazais prasa pārāk dārgu dāvanu.

“Neredzu neko sliktu, ja vecāki atvasei stāsta par Ziemassvētku vecīti. Tieši otrādi! Bērniem pirmsskolas vecumā attīstās iztēle un radošā domāšana, un šāda tēla ienešana ikdienā, bez šaubām, to veicina. Mazajam ir par ko fantazēt. Turklāt decembris ir viens no gada tumšākajiem mēnešiem, tāpēc ir ļoti jauki, ja ir kāds priecīgs notikums, ko gaidīt,” ir pārliecināta psiholoģe Dace Čible. “Diez vai stāstīšana par Ziemassvētku vecīti vērtējama kā meli, ja nu vienīgi baltie, jo nevienam nekādu ļaunumu nenodara. Tad taču nedrīkstētu bērniem arī pasakas lasīt, jo tā ir tīrā fantāzija, kam bērns dzīvo līdzi, it kā tas notiktu īstenībā. Pirmsskolas vecumā ir dabiski fantazēt par dažādiem tēliem no grāmatām vai multiplikācijas filmām. Kāpēc lai viens no tiem nebūtu Ziemassvētku vecītis?”

Psiholoģe atgādina, ka Ziemassvētku laiks tradicionāli ir ne tikai brīnumu gaidīšanas, bet arī labdarības laiks, kad palīdzam citiem, negaidot neko pretī. Vecāki kopā ar bērniem var, piemēram, aizbraukt uz mežu un atstāt zvēriem burkānus, maizīti un citas veltes, apciemot un uzcienāt ar kādu našķi patversmes suņus un kaķus vai aizvest uz bērnunamu apģērbu, rotaļlietas un citas mantas, kas pašiem vairs nav vajadzīgas. Tā var sagādāt prieku un Ziemassvētku brīnumu citiem un, rādot bērniem labu piemēru, ieaudzināt labestību, iejūtību, gādību, sirsnību un citas labas īpašības.

Vecītis ar žagariem

Daudzi vecāki Ziemassvētku vecīša tēlu izmanto, lai mudinātu bērnus būt rātniem un paklausīgiem. Stāsta, ka viņa palīgi rūķīši uzmana katru atvases soli, rūpīgi pieraksta labos un sliktos darbus un beigās sarakstu atdod vecītim. Ja vairāk labo darbu, atnesīs dāvanu, ja nedarbu – neko vai pat žagarus. “Tā ir īstermiņa disciplīnas metode, kad vecāki jūtas bezspēcīgi. Taču Ziemassvētki paies, un ko tad atvasei solīsim? Iespējams, mazais, kurš tic vecītim un ļoti gaida konkrētu dāvanu, vecāku teiktā iespaidā dažas nedēļas pirms svētkiem mēģinās būt rātnāks, taču ļoti šaubos, vai tāpēc kļūs par paraugbērnu. Jāsaprot, ka bērni nekad neuzvedas slikti tāpat vien. Daudz lietderīgāk, nekā draudēt ar žagariem vai palikšanu bez dāvanas, ir censties saprast, kāds ir niķu iemesls, un meklēt risinājumu. Ja tas izdodas, nepieņemamos izlēcienus iespējams izskaust uz ilgu laiku,” mudina psiholoģe.

Viens no biežākajiem sliktas uzvedības cēloņiem ir vecāku uzmanības trūkums. Tipiska situācija: pieaugušie daudz strādā, bet atvase no agra rīta līdz vēlam vakaram pavada bērnudārzā. Kad pārnāk mājās, mazais ir izslāpis pēc vecāku rūpēm un mīlestības apliecinājumiem, taču viņiem vēl jāgatavo ēst, jākopj telpas, gribas kaut mirkli pasēdēt pie televizora un atpūtināt prātu. Atliek gaužām maz laika, lai visu uzmanību veltītu atvasei. Niķošanās ir veids, kā bērns cenšas panākt, lai vecāki beidzot viņu pamana. Kaut gan mamma vai tētis dusmojas, lamā, kliedz vai pat sadod pa mīkstumiem, tas bērna izpratnē ir daudz labāk, nekā palikt neievērotam. Nereti uzvedības problēmas sākas, kad ģimenē ienāk otrs bērns, jo vecāki vairāk pievēršas mazajam.

Ja pieaugušie prot iztulkot šo signālu un velta delverim vairāk uzmanības, niķi un stiķi parasti izzūd. Pretējā gadījumā var izveidoties apburtais loks: jo noraidošāk un nosodošāk vecāki pret bērnu izturas, jo sliktāk viņš uzvedas.

Laba uzvedība nav prece

Vai vajadzētu īpaši apbalvot par labajiem darbiņiem? Sak, Ziemassvētku vecītis noteikti novērtēs, ka palīdzēji meža zvēriņiem – atnesīs lielāku dāvanu! “Labestība nozīmē, ka palīdzi citam, neko negaidot pretī. Ja bērnu par labiem darbiem atalgojam, viņš vienmēr to gaidīs. Kaut ko darīs, lai tikai kaut ko iegūtu. Tā ir nevis labdarība, bet gan labo darbu pārdošana. Var nonākt tik tālu, ka bērns no rīta izkāps no gultas, taču, kad lūgsiet to saklāt, jautās, ko par to dosiet. Ziemassvētki ir labestības laiks, kad apdāvina pilnīgi visus bērnus. Vecītis netirgojas: ja tu mani klausīsi, ja labi mācīsies… Dod tāpat vien, no labas sirds,” skaidro psiholoģe. Brīnuma gaidu piestrāvotās pirmssvētku nedēļas ir īstais laiks, lai rādītu un mācītu bērniem, ka, palīdzot tiem, kuriem klājas grūtāk, var gūt gandarījumu.

Rakstām vēstuli?

“Vēstules rakstīšana Ziemassvētku vecītim ir laba lieta, it īpaši, ja vecāki īsti nezina, ko atvase vēlētos saņemt dāvanā. Bērnam tas būs vēl viens Ziemassvētku brīnums! Aizsūtījām vecītim vēstuli, un viņš atnesa tieši to, ko lūdzu, – vai tas nav pārsteidzoši?” stāsta Dace Čible.

Kā rīkoties, ja bērns vēlas ļoti dārgu dāvanu, ko vecāki nevar atļauties vai uzskata, ka tērēt lielu summu par rotaļlietu nav saprātīgi?

“Par to ar bērnu jārunā! Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, ikviens gaida dāvanu. Diez vai vecītis varēs tev atnest kaut ko tik lielu. Iedomājies, ja katrs prasītu tādu dāvanu, tās vienā naktī nevarētu izvadāt. Drošāk būtu prasīt ko mazāku. Varbūt ir vēl kaut kas, ko vēlies?

Protams, var izdomāt arī citu skaidrojumu, piemēram, stāstīt, ka vecīša materiālās iespējas ir ierobežotas. Vēlamo dāvanu saraksts lielā mērā ir atkarīgs no vecākiem, jo sarunu ceļā pirmsskolas vecuma bērnu domas iespējams ievirzīt citā gultnē,” iedrošina psiholoģe.

Ko bērns vēlas un kādas ir Ziemassvētku vecīša iespējas, ieteicams pārrunāt, pirms ķeras pie vēstules rakstīšanas. Lai nesanāk tā, ka atvase palūdz dāvanu, ko vecāki nespēj sagādāt. Bērns būs ļoti vīlies, ja saņems kaut ko citu, pat ja mantiņa būs ļoti līdzīga prasītajai. Vilšanos galvenokārt izraisa tas, ka vecāki atvasi nebrīdina, ka gaidītās dāvanas nebūs, un nepaskaidro, kāpēc.

Zem bārdas – tētis

Kad biju maza, Ziemassvētku vakarā allaž atskanēja durvju zvans. Priecīgi skrējām sagaidīt vecīti, taču, kamēr aiztipinājām līdz durvīm, viņš jau bija aizsteidzies pie citiem bērniem, bet maisu atstājis. Spilgti atceros, kā sabruka mana ticība Ziemassvētku vecītim. Vienugad dāvanas bija ieliktas nevis maisā, bet spilvendrānā, ko acumirklī pazinu. Tā taču mūsējā! Kāds vecīša ierašanās scenārijs būtu labāks, lai bērns pārāk agri neuzzina, kas slēpjas aiz baltās bārdas? Ietērpt sarkanajā kostīmā tēti, nolīgt profesionālu vecīti vai, kamēr atvase nemana, vienkārši palikt zem eglītes maisu?

“Ja ir tikai maiss, daudzi bērni izjūt vilšanos, ka nav izdevies redzēt vaigā ļoti gaidīto vecīti, jo īpaši, ja vecāki pirms tam par viņu daudz stāstījuši. Dažs pārdzīvo, ka kaut ko darījis nepareizi vai nav bijis gana labs, ja jau vecītis nav atradis laiku paciemoties, jo pie citiem bērniem taču uzkavējas ilgāk.

Ja pārģērbj tēti vai citu bērnam ļoti tuvu cilvēku, protams, ir liels risks, ka mazajam var rasties aizdomas. Tētim tiešām jābūt ļoti labam aktierim, ja uzņemas šo lomu. Jāpārdomā katra nianse, piemēram, lai kājās nebūtu tādas pašas čības kā ģimenes galvam. Visbiežāk bērni savējo atšifrē pēc balss vai rokām, tāpēc labāk ir lūgt, lai vecīša pienākumus Ziemassvētku vakarā pilda kāds ģimenes draugs, ko bērns tik labi nepazīst.

Ja gribam bērnam sagādāt īstu brīnumu, jābūt pietiekami uzmanīgiem, arī gatavojoties Ziemassvētku vakaram. Nevajadzētu pakot dāvanas, bērnam redzot. Jāraugās, lai kaut kur nemētājas iesaiņojuma papīrs,” iesaka Dace Čible.

Ja atkož

Gadās, ka ķipars nejauši atrod skapī dāvanas vai parauj vecītim bārdu un aiz tās ierauga pazīstamu seju. “Notikušo ar bērnu vajadzētu izrunāt, nevis strupi noraidīt: liecies mierā, ko lien! Taču nav viena pareizā skaidrojuma, kas vienlīdz labi derētu visos gadījumos. Tas atkarīgs no atvases vecuma un situācijas. Ja atmaskots tētis, var stāstīt, piemēram, ka Ziemassvētku vecītim vienas nakts laikā jāapciemo ļoti daudz bērnu, tāpēc palīgos pieteicies tētis. Iespēju robežās jācenšas būt patiesiem, taču nesteigties sagraut ticību brīnumam, ja tā tikai mazliet sašķobījusies.”

Dažkārt atmaskotos vecākus pārņem spējš aizvainojums vai dusmas, ka bērns ieraudzījis to, ko nevajadzētu, un atskan tamlīdzīgi pārmetumi: “Mēs tā centāmies, bet tu visu sabojāji!” Tad bērns piedzīvo ne tikai sāpīgu vilšanos, bet arī vainas izjūtu, kas var nomākt Ziemassvētku svinēšanas prieku visu turpmāko mūžu. Ja emociju iespaidā gadās pateikt kaut ko lieku, visu var vērst par labu, vēlreiz mierīgi pārrunājot notikušo.

Agri vai vēlu katrs bērns uzzina, ka vecītis nav īsts, un piedzīvo lielāku vai mazāku vilšanos. Taču šī atskārsme ir daļa no pieaugšanas procesa un kaitējumu bērna psihei parasti nenodara. “Spēcīgs aizvainojums pret vecākiem var rasties vienīgi tad, ja viņi līdz šim, izmantojot Ziemassvētku vecīša tēlu, izteikti manipulējuši. Uzzinot patiesību, bērns var justies apjucis, vai vispār var vecākiem uzticēties, ja viņi tā mānās. Ja manipulēšana nav notikusi, uzzinot, ka vecītis nav īsts, bērns, protams, jutīs vilšanos, taču, visticamāk, sapratīs, ka vecāki nav mānījušies aiz ļauna prāta, bet gan lai sagādātu prieku. Arī uzzinājuši, ka vecītis neeksistē, bērni joprojām ar nepacietību gaida Ziemassvētkus un cītīgi mācās dzejoļus, ko skaitīt pie eglītes. Neliela burvestības klātesamības izjūta saglabājas,” skaidro psiholoģe.

To, ka īsta Ziemassvētku vecīša nav, atvase ļoti bieži uzzina no vienaudžiem bērnudārzā vai sākumskolā. Tad nav jācenšas par visām varītēm pārliecināt par pretējo. Tuvojoties skolas vecumam, bērns jau ir gana liels, lai bez lieliem pārdzīvojumiem pieņemtu šādu informāciju. Būtu muļķīgi teikt: netici saviem draugiem, Ziemassvētku vecītis ir! Labākais, ko varam darīt, ir uzklausīt. “Ar draugiem par to runājāt? Ko viņi saka? Un ko tu par to domā?” Lai viņš pauž savas emocijas un pārdomas, jo tā iespējams atbrīvoties no vilšanās izjūtas. Priecīgus Ziemassvētkus, un lai izdodas bērniem sagādāt brīnumu!

Pieredze: Vai jūsmājās ierodas Ziemassvētku vecītis?

* “Bērniem stāstu, ka vecītis ir īsts un viņam ir palīgi – rūķīši un elfiņi. Dāvanas saiņojam, kad mazie guļ. Speciāli lieku modinātāju uz diviem naktī. Pēc tam dāvanas novietojam zem eglītes. Lai ticamības moments būtu vēl lielāks – ar zobupastu uz grīdas līdz logam sazīmēju mazas pēdiņas!”

* “Mana četrus gadus vecā meita tic Ziemassvētku vecītim. Mūs nekad nav pieķērusi dāvanu saiņošanā. Pagājušogad uz mājām atnāca vecītis, zem kura bārdas slēpās vīra draugs, un meita momentā viņu pazina. Taču galīgi nebija vīlusies, vēlāk runājām, ka viņš laikam pa kluso ir vecītis. Šogad nāks kāds cits, redzēs, ko meita teiks.”

* “Pērn bērnudārzā kā katru gadu bija pasākums ar Ziemassvētku vecīti. Man bija uzdots saiņot dāvanas. Meita redzēja, kā to daru. Paskaidroju, ka vecītis man lūdza palīdzēt, jo pašam ļoti daudz darba. Meitai bija tādi prieki! Viņa tic, ka Ziemassvētku vecītis ir īsts! Arī šogad ļoti gaida tikšanos, mājās visu laiku runā par viņu un zīmē zīmējumus, ko vecītim dāvināt.”

* “Mūsmājās maisu vecītis noliek uz balkona un pieklauvē pie loga (uz balkona var iziet no divām istabām). Paciemoties viņam nav laika, jo daudz bērnu vēl jāapdāvina.”

* “Kamēr pošam māju, klājam galdu, kāds paliek dāvanas zem eglītes. Bērns domā, ka rūķi. Uzmana, bet nekad neierauga: te jāiet ārā salūtu skatīties, te svecītes eglē jāiededz – daudz darāmā!”

* “Bērni sadzirdēja, ka pie durvīm klauvē. Gājām skatīties, varbūt Ziemassvētku vecītis beidzot atnācis, bet noķert steidzīgo vecīti nepaguvām. Dāvanu maisu bija nolicis, un durvīs tik vien kā gabaliņš bārdas (vates kumšķītis) iesprūdis.”

* “Pie mums nāk īsts vecītis un, pirms dot dāvanas, liek visiem skaitīt pantiņus. Pirmos gadus tas bija opis vai kāds cits lielais, bet tagad mazie savējos atkož, tādēļ izvēlamies viņiem svešākus paziņas.”

* “Mums ir atraktīva paziņa, kura parasti iejūtas vecīša lomā. Nu un tad, ka lielākie bērni jau saprot, ka tas nav īsts vecītis? Prieks ir ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Kad vecītis ierodas, pati lecu no prieka gaisā un aplaudēju, jo mūsu vecītis strādā no sirds. Vienugad nevarēja atnākt – dāvanu maiss tika nolikts mašīnas bagāžniekā, pēc tam ieslēgta signalizācija. Dabūjām ar visu ciemiņu baru skriet ārā skatīties. Pie dāvanu maisa bija zīmīte: “Iztīriet taču balkonu! Tik slidens, ka netieku pie jums iekšā!” Visiem patika!”

* “Vienugad Ziemassvētku vakarā meita ar lielu interesi datorā skatījās multenītes, bija simtprocentīgi koncentrējusi uzmanību uz ekrānu. Mierīgi staigāju viņai gar muguru ar dāvanām rokās, saliku pie eglītes – neko nemanīja! Tagad jau ir lielāka, tā vairs nevar. Dāvanas uzrodas, kamēr ir tualetē vai aiziet pārbaudīt pastkastīti. Nolieku dāvanas un mūku uz citu istabu, lai viņa pati pamana un sauc mani.”

* “Mums ir liels kamīns, uz nakti pie tā jāatstāj zābaciņš vai zeķīte un no rīta jāiet skatīties, ko rūķis atnesis. Reizēm sanes daudz vairāk, nekā zābakā var ielikt.”

Saistītie raksti

* “Svinam vairākas radu ģimenes kopā, tāpēc ir daudz mazu bērnu. Ir bijis, ka nāk Ziemassvētku vecītis ar lielu maisu pār plecu. Nolīgām par 20 latiem īsto, atradām sludinājumu serverī internetā. Pērn pastkastītē bija vēstule ar norādēm, kur jāmeklē dāvanas. Ir bijis arī zvans pie durvīm un tur atstāts dāvanu maiss. Vislielākā sajūsma bērniem bija, kad ieradās pats vecītis.”

* “Mums ir tik profesionāls Ziemassvētku vecītis, ka pat mans 11 gadu vecais bērns, šķiet, joprojām tic, ka viņš ir īsts. Svētku naktī, kamēr mazie guļ, dāvanas tiek operatīvi noliktas zem egles. No rīta – pārsteigums! Līdz šim ne reizi neesmu pieķerta nozieguma vietā. Prieks, ka varu sagādāt saviem bērniem brīnumu!”

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv