Egils Līcītis: Vai Kučinskim izdosies pārtraukt bezpalīdzību un nevarību 5
Lai gan ieceltais premjerministrs Māris Kučinskis solījies darīt visu iespējamo, gādājot par valsts augšanu, tautsaimniecības attīstību un jaunu ieceru radīšanu, labie nodomi no pirmās valdības darba dienas var sadurties ar nepārvaramiem šķēršļiem. Produktīvam darbam Ministru prezidents vēlējās pāris īstenojamu prioritāšu un ap 50 valdības deklarācijas punktu. Ar kravas mašīnas neatlaidību partneri panākuši, ka veicamā apjomu uz papīra trīskāršo un izkrāso ar ūdenskrāsām. Deklarācijas kritiķi kārtējoreiz saskatījuši birokrātiskās mašinērijas saražotos dokumentos tik izplatīto nenoteiksmi “atbalstīt”, “veicināt”, “uzlabot”, kas nozīmē piebāzt vēlētājiem galvu ar nekonkrētām aplamībām. Ministri centīsies kaulēt, lai šauriem nozares mērķiem arī naudu pieved ar kravas mašīnu, bet, ja attapsies pie lodziņa “kase slēgta”, līdzekļu nav, pāries pie darbības imitācijas, piesedzoties ar politiķu iemīļoto, bet tautai ausīs šausmīgi džinkstošo, biedējošo tukšvārdību. TV ekrānā ministri izskatīsies pēc cilvēkiem, kas izgudrojuši konservu griežamo un prot vadīt “boingu”, bet ko viņi praktiski spēj? Lūkoties uz zvaigznēm.
Cik nav runāts, ka neveiktas reformas dažādākajos novados krājušās kā gadiem nemazgāti trauki izlietnē, un Latvija viscaur ieņem pēdējās vietas ES valstu līmeņa sacensībā, kā mūžam lemta atpalicībai. Vājā komunikācijā ar cilvēkiem stāv neizrunāti neskaitāmi būtiski valsts dzīves temati. Kā pēdējoreiz notikusī nopietnā saruna atmiņā ir Nacionālās apvienības organizētā diskusija par eiro ieviešanu ar augstas klases tautsaimniekiem, finansistiem. Vēl senākos laikos “Latvijas ceļš” rīkoja partijas konferences par aktuālo valsts virzībā. Tagad partijas atgādina sektas ar spēcīgu ticību brīnumainai dziedināšanai vai tam, ka svētā jaunava nokāps no debesīm ar gataviem risinājumiem. Uzdodiet normālu ikdienišķu jautājumu politiskā vidē. Standartprakse ir raukt pieri par tā Kunga neizdibināmiem ceļiem, nesaprotama, tītariska valoda, turklāt katra partija, grupējums, sešnieks kakofonijā pūš savu stabulīti. Pazibēja interese par valsts aizsardzību, bruņoto spēku stiprināšanu, drošību. Tā palēnām izplēnēja, tagad lietota kā zilumzāles no garšvielu trauciņiem, pa roku galam atsitoties hibrīdkarā, no propagandas, tikām melkuļa Kiseļova ļaudis jau esot Latvijā klāt. Ir neatbildētas lietas, kas skar remigrācijas programmu, demogrāfiju, lai stārķis nes bērnus, nodokļu sakārtošanu, valsts pārvaldes labiekārtošanu, vēlēšanu kārtību – saucamie sistēmiskie jautājumi, kam pastāvīgi jābūt uzmanības centrā, bet par tiem domā kampaņveidā vai “ja patrāpījušies pa rokai”. Varbūt laimēsies “atrast naudu budžetā”. Varbūt ar gramofona pacietību apvārdos vēlētājiem zobus, cik ļoti politiķiem rūp izglītība un veselības aizsardzība. Tā vietā, lai mēģinātu pievārēt iesīkstējušo nevarību un bezpalīdzību, ar jēgu un saprašanu strādātu tautas, valsts labā, sektas turpina deģenerēties. Nelielos ietaupījumus sviež ūdeņainā reklāmā, glupā aģitācijā. Priekšroka ir nevis konferenču smadzeņu vētrām un domnīcu ierīkošanai, bet reitinga apkopšanai un tam, ko prasa politisko leļļu raustītāji sponsori. Šie ir iemesli, kādēļ Kučinskis spiedīgā kārtā var apsīkt pozitīvajos centienos integrēt deķīša vilcējus vienā komandā, un arī vēlētājiem apniks tērēt TV kastes strāvu, klausoties ministru tukšos buldurējumos.
