Kultūra
Literatūra

Visu laiku esmu tekstā. Saruna ar tulkotāju Lauru Romanovsku0


Laura Romanovska
Laura Romanovska
Foto: Jānis Romanovskis

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” nācis klajā latviski tulkotais austrāliešu rakstnieces Džesikas Taunzendas fantāzijas romāns “Nekadbija. Moriganas Kraukles pārbaudījumi”. Grāmatu visā pasaulē salīdzina ar Harija Potera sāgu, kopš iznākšanas iekarojusi neskaitāmus topus un solās aizraut vai katru lasītāju. Lielisko tulkojumu veikusi jaunās paaudzes tulkotāja Laura Romanovska.

Šis pavisam noteikti ir īpašs brīdis, jo “Nekadbijas” valodas un knifu atveide ir izdevusies lieliska. Ne velti teic, ka tulkojumam piemīt tulkotāja personība. Kāda ir mūsu talantīgā Laura Romanovska?

Pastāsti – kā cilvēks var nonākt līdz tulkošanai?

Manā gadījumā tulkošana ir viena no tām īpašajām lietām, par kuru saproti: nu loģiski! Kur es biju agrāk?! Atskatoties redzu, ka tas ceļš ir bijis pilnīgi neapzināts, bet ļoti mērķtiecīgs.

Tu esi filologs.

Jā, bet klasiskais filologs. Līdz angļu valodai tiku skolā, jo man bija brīnišķīga angļu valodas skolotāja Zaiga Čerkovska. Jau pirmajā klasē – piecas angļu valodas nedēļā, vēlākos gados – desmit. Man ar šīm zināšanām pietika, lai uzreiz pēc skolas sāktu tulkot. Rīgas Centra humanitārā vidusskola. Sākumā tulkoju seriālus un filmas televīzijai.

Un tad grāmatas…

Klusībā es sapņoju par grāmatām – tā likās īstā dzīve.

Prasīju kursabiedrenei, kura jau strādāja izdevniecībā: kas jādara, lai iztulkotu grāmatu? Un sākās. Sapratu, ka nevar klusi sēdēt un sapņot, ir vienkārši jādara. Kad gribēju tulkot lielai izdevniecībai, uzrakstīju viņiem. Pēc 15 minūtēm man e-pastā jau bija manuskripts. Sēdi un tulko!

Sanāk, ka tulkotājam nav nekā augstāka par grāmatu! Ne Eiropas Parlaments, ne konsulāts…

Tas, ko mini, neietilpst manos sapņos, lai gan es apbrīnoju, piemēram, mutisko tulkošanu. Man savukārt ļoti patīk tulkot dramaturģiju, ko es pēdējos gados esmu darījusi Valmieras teātrim. Interesanta pieredze, jo ir nemitīgs dialogs.

Ko par tavu tulkotājas darbu saka tētis Andris Freidenfelds?

Vecāki vienmēr atbalstījuši manas izvēles, taču neko nav uzspieduši, nav mani virzījuši un deķi raustījuši. Tulkošana ir mana izvēle, bet to noteikti ietekmējusi ģimene un vide, kādā esmu augusi. Gan mamma, gan paps un omīte, kura bērnībā diendienā bija ar mani, jo bērnudārzā negāju, vienmēr bijuši lieli lasītāji. Grāmatplaukti pilni, ej tikai un izvēlies. Tagad vecāki lepojas, priecājas un, kad vajag, pārdzīvo un pasūkstas līdzi.

Arī tavs vīrs ir mākslinieks – fotogrāfs. Vai jūs viens otru kontrolējat?

Nē, drīzāk palīdzam ar savu neprofesionālo aci otra lauciņā. Es varu norādīt kaut ko fotogrāfijā, bet Jānis var palasīt manu tulkojumu un iebakstīt: kas tas tāds?! Reizēm tas ir vietā.

Un ko bērni?

Viņiem patīk. Īpaši interesē vecāko puiku. Viņi abi man ir “angļu filologi”, jau savos sešos un trīs gados sarunājas angliski. Viņiem patīk valodu žonglēšana, maiņa, viena klucīša pārlikšana citā vietā. Viņi seko līdzi – kāda būs nākamā mana grāmata, jo daudzas no tām domātas mazajiem lasītājiem.

Tev ir 22 iztulkotas grāmatas. Kā tu skaties uz to, kas padarīts, un to, kas varētu nākt?

Es nemaz neesmu skaitījusi tulkojumus. Strādāju, un miers.

Vienā brīdī gan gribu salikt plauktiņu ar savām grāmatām.

Droši vien tad, kad pārvāksimies. Tad es redzēšu, jo man visi tulkojumi mājās ir, tikai izkaisīti.

Vai kādā no tiem arī ieskaties atkal?

Kādreiz nejauši atveru. Bet tad cērtu ciet, jo to nevar izturēt.

Jūti tulkojumus kā savus tekstus, vai ne?

Jā, kautrējos nedaudz.

Vai ir kāds tulkojums, kas tev acumirklī nāk prātā kā īpašs?

Turpmākos gados es teikšu, ka tā tiešām bija “Nekadbija”. Viena no vismīļākajām. Atnāca gan tikai tagad, bet ļoti patīk. Tāpat milzu gandarījumu sagādā feinas bērnu grāmatas.

Vēl atceros grāmatu “Mūsu spožās dienas”, kas laikam palika nemanīta, ažiotāža izpalika. Bet emocionāli man bija ļoti aizķeroša, es vēlāk to devu draudzenēm un teicu: izlasiet un pasakiet, vai tur tiešām kaut kas ir, vai arī man vienai tā šķiet? Tur bija smagās tēmas: maniakāla depresija, pašnāvība un jauniešu mīlestība. Saviļņojos tulkodama.

Kā tev gāja ar Vincenta Hanta grāmatu par Kurzemes katlu? “Asinis mežā” atšķiras no visa tavu darbu klāsta un galīgi nav bērniem…

To ņēmu kā lielu izaicinājumu. Jutu, ka gribu to izdarīt. Jo arī manā ģimenē vēsture atstāja savas smagās pēdas. Gāja, protams, raibi, dzīvoju bibliotēkā, to tulkodama. Likās, ka īstā dzīve ir bibliotēkā, nevis internetā, un redaktore Renāte Neimane ārkārtīgi atbalstīja mani. Esmu jūtīga arī pret šo tekstu.

Turklāt “Asinis mežā” mani radi visās malās ķēra no rokām, aizņēmās, lasīja un sūtīja pa pastu atpakaļ. Jauniešu romānus mans ieinteresēto loks tomēr ievēro mazāk. Man ir gandarījums par to, ka esmu piedalījusies tik ievērojamā darbā.

Iedomājos: tev ir tulkojamais gabals; tu ķeries pie tā – sēdies pie galda, gatavojies strādāt… kas tev nepieciešams, lai sāktu?

Vēlams, protams, ir klusums. Realitāte gan ir cita.

Vislabāk, ja es esmu viena, jo man patīk skaļi runāt, kad es tulkoju.

Balsī es sevi rediģēju, esmu procesā. Īpaši, kad tulkoju lugas. Tad es esmu gatava raudāt kā aktrise. Tas ir mans slēptais paņēmiens.

Jā, laikam tāds paņēmiens nav dzirdēts. Šķita, ka parasti tulkotājs ir apkrauts ar grāmatām un, atvēris internetu, rok…

Bez vārdnīcām, protams, neiztikt, bet bubināt dažādās intonācijās man arī patīk. No realitātes – es strādāju citā darbā, tāpēc tulkoju brīvajā laikā. Un gadās, ka viens mans bērns sēž uz kājas, otrs bērns rauj aiz matiem. Nav jau labi ne man, ne mazajiem cilvēkiem. Viņi gan ir saprotoši. Kāds no ģimenes locekļiem manas tulkošanas dēļ, iespējams, cieš, bet tāpat neesmu gatava no tās atteikties. Tas ir mans saldēdiens.

Kā tu jūties, būdama vienā līgā ar citiem tulkotājiem? Mums taču ir tulkotāju “olimps”…

Kad esmu darba procesā, par to neprātoju. Man gan pietrūkst tulkošanas domubiedru, kolēģu, kas rada kopības sajūtu. Es sāku tulkot lielā vienpatībā, nebija tāda bariņa, kas mēģināja. Šobrīd mani kolēģi tulkošanas jomā ir mani redaktori.

Vai tu vēlētos pilnībā nodoties tulkošanai?

Ja es varētu dzīvot tā, kā vēlos, tad jā. Daudzus gadus es tā darīju, tikai samērā nesen esmu reklāmas tekstu autore. Es paturu brīvību, man tā ir ļoti svarīga. Dienas laikā es veltu sevi pamatdarbam, kas man patiesībā ir atvēris jaunus apvāršņus – tā taču ir tekstu radīšana gan latviski, gan dažreiz arī angliski. Visu laiku esmu tekstā. Varbūt tulkošana arī nav galapunkts man.

Vai tu kādreiz gribētu uzrakstīt grāmatu?

Es esmu dzirdējusi no lieliem tulkotājiem atbildi uz šo jautājumu: “Intensīvi esot blakus tik labiem tekstiem…” Bet es laikam tā nekautrīgi un godīgi teikšu, ka jā, es gribētu uzrakstīt grāmatu.

Tulkojot no angļu valodas, šķiet, ka tu varētu to zināt labi… kāda ir angļu valodas dvēsele?

Studējot klasiskajos filologos, sapratu, ka valoda ir tikai viens elements visā kultūrā un tautas identitātē. Mēs nemācījāmies latīņu un sengrieķu valodu atrauti no visa pārējā. Lai saprastu tos tekstus, bija jālasa paralēli, jāmācās vēsture, jāsaprot, kā bija uzbūvēta viņu valsts, lai viņi varētu par to rakstīt. Izpratnei jābūt plašākai par vārdnīcas robežām. Angļu un amerikāņu kultūra mums tā kā visiem ir pazīstama. Es gan sapņoju kaut ko iztulkot arī no sengrieķu un latīņu valodas.

Vai tu juti, ka “Nekadbiju” sarakstījusi austrāliete?

Reizēm bija specifiskāki elementi, un austrāliešu literatūra pie mums ir mazāk zināma. Austrālijas faktors noteikti varētu būt iemesls tam, ka “Nekadbija” ir tik īpaša. Esmu tulkojusi vairākas fantāzijas žanra grāmatas, parasti tajās bija zināma samocītība. “Nekadbijā” tādas nav.

Saistītie raksti

Ar “Nekadbiju” vispār ir tā: galvenajai varonei Moriganai Krauklei visi pieķersies pamazām, ar katru nākamo grāmatu, bet viņas apkārtējā pasaule ievelk uzreiz. Piemēram, es esmu pavisam droši iemīlējusies Jupiterā Ziemelī! Pašlaik strādāju pie otrās grāmatas un jūtu, ka tā atkal aplaimos lasītājus.

Laura Romanovska

Dzimusi: Rīgā

Izglītība: Klasiskā filoloģija

Darbs: Tekstu autore grafiskā dizaina studijā “Teika”

Mīļākās grāmatas bērnībā: Anna Sakse “Pasakas par ziediem”, Astrida Lindgrēne “Emīla nedarbi”

Mīļākās grāmatas tagad: Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, Tūve Jānsone “Tēlnieka meita”

Tulkojumi: jau 22 grāmatas!

Mīļākais tēls “Nekadbijā”: Jupiters Ziemelis

Tulkošanā visvairāk patīk: ceļot, meklēt, izzināt un uzzināt

LA.lv