Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Gružus paslaucīsim zem paklāja, un miers 20


Koru vadītāji XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta “Manā dziesmā tu…” laikā Mežaparka Lielajā estrādē.
Koru vadītāji XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta “Manā dziesmā tu…” laikā Mežaparka Lielajā estrādē.
Foto – LETA

Nupat kapusvētku laikā apmeklēju bērnības pusi. Tur man joprojām daudz paziņu. To skaitā ģimene, kuras tagad visnotaļ cienījamajai atvasei agrā jaunībā gadījies saskrieties ar likumu. Ne gluži vissmagākajā pakāpē, kad jāsēž cietumā, tomēr no biogrāfijas dziesmas neizsvītrot mazliet izplūdušo pantiņu. Tas pieskaitāms jomai, kuras mēdz dēvēt par aizplīvurotām: nav līdz galam skaidrs – jauniņais grēkāzis patiešām bijis nevainīgs un sods draudējis tikai fatālas apstākļu sakritības pēc vai arī viņam paveicies laimīgi izsprukt no lielām nepatikšanām. Kaut gan pirms liela strēķa notikušo neviens vairs skaļi nepiemin, tā joprojām ir slidena vieta sarunās ar ģimenes locekļiem. Jālaipo gluži kā pa mīnētu taciņu un labi jāizvēlas ik vārds, lai teikumi nesaturētu slēptus mājienus par skaisti koptās sētas saimnieka miglaino pagātni. To sargādams, pats vairākas reizes atsacījies kandidēt vēlētos amatos: negribas nonākt jautājumu krustugunīs, viņam tie šķiet aizvainojoši.

Kāpēc es to stāstu? Manuprāt, dzīve piespēlējusi paralēli ar starpgadījumiem nesen notikušajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos. It kā vajadzētu noskaidrot bērnu masveidīgās ģībšanas iemeslus Mežaparka estrādē, taču… Nu, varbūt labāk ne – kad padomā, cik milzīgs darbs ieguldīts svētkos un cik skaists par spīti visam bija kopīgais iznākums. Ja tagad atvēzēsimies mest akmeņus organizatoru virzienā, traumas gūs arī dalībnieki, saka izmeklēšanas kušinātāji, – bērniem svarīgi atcerēties labo, dzīvē tāpat negāciju pietiek. Arī daudz nopietnāku problēmu. Šos gružus paslaucīsim zem paklāja, un miers. Pieredze taču ir: lai atceramies iepriekšējos svētkos trakā svelmē notikušo deju lieluzveduma koncertu Daugavas stadionā. Arī toreiz daži bargā tonī pieprasīja gan izmeklēšanu, gan Skolēnu dziesmu un deju svētku koncepcijas dziļāku vērtējumu un pat revīziju. Bet Izglītības un zinātnes ministrijā labi zināms, ka uzstājīgo koriem mūžiņš nav garš – pasprēgā, apklust un aizmirst. Šovasar, šausminoties par samaņu zaudējušo koristu skaitu, neviens pat nepieminēja organizatoru staigāšanu pa bērnu drošības ievērošanas naža asmeni iepriekšējos svētkos pirms pieciem gadiem.

Taisnību sakot, Skolēnu dziesmu un deju svētku organizatori ir maz apskaužami ļaudis. Viņu sakrālais pienākums – rūpēties par latviešu dziesmu svētku tradīcijas sakņošanu jaunajā paaudzē – un “mazajiem” svētkiem jāizskan pārliecinošā atskaitē, ka strādāts vērienīgi gan dalībnieku skaita pieaudzēšanā, gan apgūtā repertuāra snieguma izpausmēs. Ja šajā ziņā viss ir bijis godam, tad nevajadzētu tik ļoti baidīties nosaukt īstā vārdā kļūdas, vainojot mistiskas “bezskābekļa kabatas”, kuru daudzināšana šajā gadījumā pamatīgi samulsinājusi fiziķus.

Šajās dienās solīts notikušā publisks izvērtējums. Gribas cerēt uz skaidru valodu. Tā varētu būt maza paraugstunda Latvijas politikā, kur lielā cieņā ir dažādu noklusējumu un izvairību “tumšās kabatas”.

LA.lv