Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. maijs, 2012
Drukāt

Tumšās vasaras naktīs no dūņām izlien un medībās dodas zuši

zutis

Zināšanas par vienu no visgaršīgākajām zivīm zušiem, kuri no aizvēsturiskiem laikiem ir bijuši nozīmīgs cilvēku uztura produkts, līdz pat mūsu dienām ir visai nepilnīgas. 


Arheologi Libānā atraduši zuša fosilijas, kā vecums ir apmēram 100 miljoni gadu, tātad šīs zivis ir dzīvojušas jau vidējā krīta periodā, kad pa zemi klīda dinozauri. Ziemeļīrijā Mauntsendela paugurā uzietas zušu lamatu un no kaula taisītu žebērkļu atliekas. Tās liecina, ka vērtīgo zivs gaļu cilvēki ēduši jau 6000 gadus pirms mūsu ēras. Senajā Ēģiptē zutis bija iecelts ne pašu galveno, tomēr dievību statusā un simbolizēja virs jūras uzlecošo sauli. Īpaši cienīts dzīru galdā lunkanais ihtiofaunas iemītnieks bija Senajā Grieķijā un Romā. Kopējo patriciešu attieksmi pret šo fascinējošo zivi ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras izteicis grieķu komediogrāfs Filetairs: “Baidies nāves, jo miris tu nekādi nespēsi baudīt zuti.”

 

Ilgais atklāsmes ceļš

Zutis un tā dzīves cikls kopš izseniem laikiem ir bijis dabas pētnieku uzmanības lokā. Lai arī zivis pavada daudzus gadus necilā vidē – dūņās, ir gļotām klātas un glumas, tām piemīt savdabīga grācija un tāpat kā čūskām, kam tās pēc izskata līdzinās, spēja mūs apburt.

Sengrieķu filozofs un enciklopēdiskais zinātnieks Aristotelis traktātā “Dzīvnieku vēsture” izteicis hipotēzi par zušu pirmsākumiem. Savos ilgajos pētījumos viņam neizdevās zivs ķermenī atrast nekādas dzimuma pazīmes, ne arī vairošanās orgānus. Tādēļ viņš izvirzīja maldīgu atziņu, ka zuši, dzīves lielāko daļu pavadīdami dūņās, no šīs substances arī rodas. Viduslaikos pastāvēja neiedomājami fantastiski un kļūdaini uzskati par zušu rašanos. Bija viedoklis, ka šo zivju māte ir vabole ar garām saskrulētām ūsām. Anglijas salu iedzīvotāji domāja, ka zuši rodas no ūdenī iekritušiem zirga astes astriem.

Lai gan itāliešu zinātnieks Frančesko Redi, kurš pirmais nopietni pievērsās parazitoloģijai un zušu pētījumiem, bija publicējis savus atklājumus par to, ka zivju vēderos atrastās sīkbūtnes nav vis zušu embriji, kā līdz šim uzskatīja, bet gan gremošanas sistēmā mītošie parazīti. Jau 1664. gadā viņš rakstīja, ka zušu mātītes no upēm dodas nārstot jūrā, un pēc noteikta laika saldūdeņos jaunā paaudze atgriežas elveru izskatā, tomēr izcilais holandiešu naturālists Antonijs van Lēvenhūks 17. gadsimta beigās vēl joprojām spītīgi aizstāvēja nepareizo viedokli. Zušu zarnu traktā atrastie tārpiņi esot jauno zutēnu aizmetņi. Pie šī maldīgā priekšstata turējās arī zviedru botāniķis un sistemātiķis Kārls Linnejs gandrīz simt gadus vēlāk. Apgaismību ienesa itāļu zinātnieks Mondīni, kuram 18. gadsimta pašās beigās tomēr izdevās zušu mātītē atrast olnīcas, tās arī tagad sauc par “Mondīni orgānu”. Un tikai atkal gandrīz pēc simt gadiem poļu naturālists Šimons Sirskis apgalvo, ka viņam izdevies atrast arī zušu vīrišķos reproduktīvos orgānus. Pārliecināties par šī atklājuma pareizību uz Itāliju tika sūtīts Vīnes universitātes students, topošais psihoanalītiķis Zīgmunds Freids. Viņš izdarīja sekcijas vairāk nekā četriem simtiem zušu, taču visas izrādījās mātītes. Tikai 1897. gadā Mesīnas šaurumā Vidusjūrā tika nozvejots pilns ar nobriedušiem pieņiem dzimumgatavību sasniedzis zušu tēviņš.

 

Sakārtojot loģiskā virknē visus atklājumus, beidzot tika secināts, ka zuši, tāpat kā gandrīz visas pārējās zivis, vairojas ar mātītes iznērstiem ikriem, kurus apaugļo sugas vīrišķais pārstāvis ar saviem pieņiem. Taču vēl atlika izdibināt, kur un kā tas notiek.

 

Visu savu dzīvi zušu vairošanās noslēpumam veltīja dāņu ihtiologs Johanness Šmits, pirmajā atlantiskajā ekspedīcijā viņš devās 1903. gadā. Tai laikā jau ūdeņu pētnieki zināja, ka mazās, vītola lapiņas izmēra, plakanās un caurspīdīgās jūras būtnes, ko vētras regulāri izskaloja Ziemeļjūras un Vidusjūras krastos, pēc ķermeņa muskuļu segmentu – miomēru skaita 115 atbilst tikai zušu muguras skriemeļu skaitam. Otrajā ekspedīcijas gadā Šmitam ar speciālu trali Ziemeļatlantijā starp Īslandi un Farēru salām izdevās nozvejot vienu 75 mm garu zušu kāpuru leptocefālu. Turpinot tralēšanu dienvidu virzienā vairāku gadu garumā, tīklā trāpījās arvien mazāki kāpuri. Sargasu jūrā starp Azoru un Bermudu salām to garums nepārsniedza vienu centimetru, un bija skaidrs, ka zušu nārsta vieta ir ļoti tuvu, jo šīs vārgās būtnes nekur tālu no savas izšķilšanās vietas nevarētu nopeldēt. Lai gan šajā straumju apskalotajā, bet bieži bezvēja jūrā netika noķerts neviens pieaudzis zutis (divi beigti eksemplāri tika atrasti plēsīgo zivju vēderos), Šmits secināja, ka uz dzimtas turpināšanas vietu zivis ierodas ļoti lielā dziļumā, kur arī notiek nārsts, pēc kā novārgušie zuši iet bojā. Mūsu laikos zinātnieki mēģinājuši nārstam nobriedušos zušus izsekot ar modernām navigācijas ietaisēm. Pie spurām vairākiem īpatņiem piestiprināja mikroskopiskus signālu devējus un ielaida Ziemeļjūrā, lai ar satelītiem vērotu to pārvietošanos. Pēc pusgada daži pazuda, lielākā daļa vēl nebija veikusi pat trešdaļu ceļa, taču zivju uzņemtais virziens bija pareizs. Vēl pēc vairākiem mēnešiem no ekrāniem izdzisa arī pārējie, pēdējie saņemtie signāli nāca no vairāku kilometru dziļuma.

 

Zināmais 
par nezināmo

Pasaulē ir trīs katadromo (dzīvo saldūdenī, nārsto jūrā) šīs dzimtas zivju veidi – Eiropas, Amerikas un Japānas zuši. Anguilla japonica kāpuri izšķiļas Klusā okeāna dziļūdens ieplakā apmēram 2000 kilometrus uz dienvidiem no Japānas un, straumju nesti, nokļūst pie Ķīnas, Korejas un Japānas iekšzemes ūdeņiem. Pārējie izskatā līdzīgie sālsūdens iemītnieki murēnas, kongeri un elektriskie zuši ir tikai ļoti attāli radinieki.

Tātad Sargasu jūrā dzimušie kāpuri leptocefāli pa Atlantijas okeānu tiek vai nu pie Amerikas kontinenta un kļūst par Anguilla rostrata, bet tie, kas aiznesti ziemeļu virzienā un vairāku gadu ilgā ceļojumā nonāk pie Eiropas krastiem, ir Anguilla anguilla. Un tad sākas pirmā zušu dzīves pārvērtība. No koka lapiņai līdzīgā ķermeņa izveidojas tievs, arī vēl caurspīdīgs tārpiņš. Tiekot jau mazāk sāļos ūdeņos savu izvēlēto upju tuvumā, stikla zutēni pamazām iegūst īsto zuša izskatu. Amerikā to krāsa ir dzeltenīga, mūsu kontinentā – pelēcīga ar zaļganbrūnu nokrāsu. No melniem punktiņiem izveidojas nelielas zeltainas acis. Zuša galvaskauss vairāk piederētos čūskai vai bruņurupucim. Daļa jauno zušu paliek jūras piekrastē, tie pieaugot kļūs par tēviņiem, bet upēs dodas nākamās mammas, kas izaugs krietni lielākas. Nav skaidrs, kā par zušiem topošie kāpuri izvēlas savu dzīves telpu, taču turpmākais jauno zušu dzīves cikls daudz neatšķiras no pārējām zivīm un ir pamatīgi izpētīts. Ceļojums augšup pa upi var būt simtiem kilometru tāls un ilgt vairākus gadus, līdz zutis nobāzējas uz pastāvīgu palikšanu tajā pašā upē, kādā ezerā vai dīķī.

 

Dzīve saldūdenī zušiem ir samērā vienmuļa, no mājām tie neaizklīst tālāk par simt metriem visus turpmākos desmit, divpadsmit gadus. Lielāko diennakts daļu pavada, ierušinājušies dūņās, un tikai nakts stundās iziet netālos barības meklējumos. Zivs žokļi klāti ar sīkiem zobiņiem, pārtiek no visa, ko var dabūt savā nelielajā mutē.

 

Nesmādē sīkas zivis, gliemežus un vēžveidīgos, vardes, putniņus, kukaiņus un tārpiņus. Kārums ir trīsuļodu kāpuri, kuri mitinās turpat degungalā dūņās. Arī ne pārāk iepuvušas organiskās vielas der uzturam. Zutis ir varen spēcīgs un tik lunkans kā desmit ķīniešu akrobāti, sekundes laikā spēj apgriezties ap savu asi pat četrpadsmit reizes. Ja kumoss ir pārāk liels, iekožas tajā un rotējot cenšas izplēst kādu gabalu. Kad ūdens temperatūra nokrītas zem desmit grādiem, ierokas dūņās vai ielien kādā slēptuvē, kur sastingumā sagaida nākamo pavasari.

Ja kaut kas ūdenskrātuvē nepatīk, dodas meklēt piemērotāku vietu. Spēj pārvietoties pa sauszemi. Biezā āda, kuru no izžūšanas aizsargā pamatīga gļotu kārta, ļauj aizložņāt pat vairākus kilometrus, lai atrastu labvēlīgāku vidi. Eksperimenti tika veikti arī ar saldūdens zušiem. Dažus desmitus no savām dzīves vietām pārvietoja desmitiem kilometru tālu, jau pēc dažām dienām lielākā daļa bija atpakaļ. Daži zinātnieki lielisko orientēšanās spēju skaidro ar fenomenālo ožu, tik asa no dzīvajām būtnēm nav pat suņiem. Zušiem ir četras nāsis – divas purna galā, divas zem acīm.

Pavadījis kādus desmit, divpadsmit gadus iekšzemes ūdeņos, zivs maņu orgāni no smadzenēm un nervu sistēmas saņem nākamo signālu – doties tālajā un pēdējā ceļojumā uz Sargasu jūru. Notiek zušu otrā pārvērtība, tā acis kļūst zilganas un palielinās, lai redzētu okeāna dzīļu tumsībā. Mugura kļūst gandrīz melna, sāni iegūst sudrabainu krāsojumu, bet vēders sniegbalts. Šajā periodā zuši kļūst īpaši rijīgi, tiem jāuzkrāj enerģijas rezerves – degviela vairāku tūkstošu jūdžu tālajam ceļam Atlantijā. Nonākot jūrā, ķermenī ir gandrīz trīsdesmit procenti tauku. Nu ir laiks pēdējai pārvērtībai. Zušiem notiek osmoze – izmainās asiņu ķīmiskais sastāvs, kas ļaus izturēt milzīgo spiedienu okeāna dzīlēs. Atrofējas gremošanas orgāni, zivis nekad vairs nebarosies.

 

Vērtīgs un 
gards produkts
zutis3_AJ_12

Visgardākā zuša gaļa ir tad, kad tie atceļā uz jūru kļuvuši par sudrabainiem. Eiropā lielākā šo zivju ieguve gadsimtiem ilgi bijusi Lohnesa ezerā Ziemeļīrijā, kur vēl pirms piecdesmit gadiem ar āķu jedām un zušu lamatās katru sezonu noķēra 700 tonnas čūskveidīgo zivju. Otra nozīmīgākā zušu ķeršanas vieta kopš izseniem laikiem ir Adrijas jūras piekraste, kur Komakjo purvainajā lagūnas tipa ezerā Po upes grīvā Itālijā zvejnieki ar murdiem un venteriem arī ieguva simtiem tonnu zušu. Tagad visur pasaulē dažādu vidi nelabvēlīgi ietekmējošu faktoru dēļ nozveja samazinājusies vairāk nekā desmit reizes. Arī citās Eiropas valstīs zušu bija gana, lai to pietiktu ne tikai dzīru galdam, bet arī ikdienas maltītei. Pirmās rakstītās kulinārās receptes un grāmatas parādījās jau 13. gadsimtā, tajās neiztrūkstoši bija ēdieni no zušiem. Anglijas salās iecienīti ir pīrāgi ar zušu pildījumu, Francijā gatavo matelotu – katliņā uz lēnas uguns baltvīnā vai sarkanajā etiķī ar zālītēm, sīpoliem un sēnēm sutināja zušu gabaliņus. Spānijā, Basku zemē, mērcē olīv-eļļā, cep uz karstām oglēm, pasniedz ar marinētiem sarkanajiem pipariem. Tomēr pats lielākais sātīgās zivs patēriņš ir Japānā, 2000. gadā tur tika apēstas 90 000 tonnas zušu par 1,8 miljardiem dolāru. Japāņi iecienījuši kabajaki – saldskābā sojas mērcē ar garšvielām marinētus un uz oglēm grilētus zušu gabaliņus, ko pasniedz ar neiztrūkstošajiem rīsiem. Tā kā savu Klusā okeāna zivju šādām vēdera izpriecām nepietiek, ķīnieši Eiropā un Amerikā iepērk simtiem tonnu stikla zutēnu, kurus audzētavu baseinos nobaro līdz uzturā lietojamiem un pārdod Japānā.

Visur pasaulē tradicionāls gardums ir kūpināts zutis, Latvijā dažas saimnieces vēl atminas, kā gatavot galertu. Maijā atsākas zušu barošanās. Kaut gan to atlicis pavisam maz, taču lamatās pie Latgales ezeriem, Alaukstā, Saukā un Usmā kāds ik pa laikam iekrīt. Makšķerniekam droši vien mūsdienās lielākas iespējas ir vinnēt “Latloto” izlozē nekā noķert zuti, tomēr mēģināt var un vajag. Cīkstēšanās ar zivju karali ir to vērta.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+