Tumši zaļā samta kleita, kas izšķīra likteni. Saruna ar kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu 0
Sniegotos Tjanšana kalnos jauna sieviete ved grupu vācu karavīru. Latvijas pļavā plūc ziedus, kas piestāvētu aktrises kostīmam. Rīgas kinostudijas pagalmā uz asfalta ar krāsainiem krītiņiem zīmē filmas titrus – tie ir tikai daži zibšņi kostīmu mākslinieces IEVAS KUNDZIŅAS darba mūžā. Ir brīnišķīgi būt ciemiņam viņas mājoklī, kuru piepilda krāšņi mākoņi tēva gleznās, senas mēbeles, pašas mākslinieces veidotas tērpu skices, viņas sievišķība, smalkums un rāmā balss, kas no atmiņu apcirkņiem izceļ vienu neparastu notikumu pēc otra.
“Noktirne”
“Noktirne” bija mana pirmā filma un lielākā dzīves avantūra, jo pieredzes nebija nekādas, bet darba apjoms liels. Lai aktierus un masu skatu dalībniekus varētu saģērbt Spānijas regulārā karaspēka, Spānijas interbrigādes, vācu armijas un franču koloniālā karaspēka formastērpos, skatījāmies Spānijas pilsoņu kara kinohronikas. Ernesta Hemingveja ierunātais teksts sižetus vērta vēl iespaidīgākus. Manu uzmanību saistīja mundieru detaļas. Uzplecis vislabāk bija saskatāms kādam spāņu karavīram, kurš tiek nošauts. Uz montāžas galda skatos, kā viņu nošauj un kā viņš krīt. Lai izpētītu strīpiņu uz uzpleča, velku filmas lenti atpakaļ, un karavīrs atkal pieceļas un atkal krīt, pieceļas un krīt… Bet es pētu uzpleci, un asaras rit pa vaigiem.
“Noktirne” bija pirmā filma arī režisoram inscenētājam Rostislavam Gorjajevam, operatoram Gvido Skultem, režisoram Varim Braslam un scenāristam Alvim Lapiņam. Mēs visi bijām entuziasma pilni, lai radītu stāstu par latviešu kareivja un franču medmāsas tikšanos Spānijas pilsoņu kara beigās. Pireneju lomā iejutās Kaukāza kalni, bet Francijas Alpus atveidoja Tjanšans. Kostīmu bāzē kalnu piekājē saģērbu, piemēram, vāciešus un viena pati vedu viņus pa kalnu takām augšā, kur norisinājās filmēšana. Taka vietām bija slidena, vienā pusē klints, otrā aiza ar kalnu upīti lejā. Radošajai grupai bija iedalīti arī zirgi. Viens režisoram, otrs operatoram, mums ar mākslinieku par abiem viens, tāpēc gāju kājām. Augstu kalnos retinātā gaisa dēļ ir grūti elpot, tāpēc par darbu saņēmām “augstuma piemaksu”. Bija arī cita vietējā specifika. Pusdienas gatavoja pavārs, kuram ticība neļāva ēst cūkgaļu. Viņš mūs baroja ar jaka gaļu, ko apmazgāja dziednieciskā sērūdenī. Ēdiens bija negaršīgs, gaļa sīksta un porcijas mūsu vīriešiem daudz par mazām. Pavāru atlaida, un aizejot viņš paķēra katlus līdzi. Gluži pareizi nojauta, ka mēs tajos gatavosim cūkgaļu. Iegādājāmies jaunus katlus un pannas, un mana ģērbēja Alma Rudzīte kļuva par pavāri, tātad man par vienu palīgu bija mazāk.
