Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. maijs, 2014
Drukāt

Tur iekšā kaut kas čiepst (1)

Drage_2

Kad latvietis uzdzirda par globalizāciju, instinktīvi tūlīt uzmeta kūkumu – kas tad nu atkal nāks virsū?

Laikam ne krievi – tie ap to laiku savu internacionāli jau bija izdziedājuši tukšu. Varbūt no eiropijas? Ko, no visa globa? Mans vecaistēvs teiktu: “Tad jau tie antipodi arī!” Podus gan latvietis daudzmaz pazīst… Sakot “latvietis”, domāju sevi… Izklausās gandrīz pēc citāta? Var jau būt – kas tik pasaulē nav sarunāts? Tomēr es pie tā palieku – lai pastāstītu, kā tā globalizācija skāra mani.

Tālajos pagājušā gadsimta 80. gados man rokās iekrita japāņu haiku izlase “Spāres ēna, zāles ēna”, Gunas Eglītes athaikota:

“Nokritis zieds

Atgriežas atpakaļ zarā. Tas tauriņš…”

Un iekrituši tie tauriņi, ziedi un lapas pielipa man uzreiz un pavisam. Ko tur lai dara? Ārs, ārpuse izrādījās haiku pilna un tās prasījās iekšup – saleca kā vardes dīķī. Būdams pēc dabas slinks, es iesākumā nelasīju Gunas Eglītes gudros komentārus par haiku būtību, tikai izbrīnīts skatījos, kā var apstādināt laiku. Notvert redzējumu un, galvenais, apjausmi trīsrindē, uzliekot to uz papīra. Tik vienkārši!? Un es pats sāku rakstīt haikas. Tad nu nekas vairs nebija vienkārši, jo vārdi ir dumji kā mazi bērni – tie lien, kur nevajag, vai arī spēlē paslēpes. Tomēr nelikos mierā, arī pašas haikas nelikās mierā; mums sāka sanākt, un tā ar dievpalīgu (caur Gunu Eglīti?) turpinu līdz šai baltai dienai.

Nu, un kur te tā globalizācija? Krāsainā rudens lapā? Varbūt vējā? Tad nu bijis gan varens pūtiens – no pašas Japānas. Toreiz tādu vārdu “haikas” mēs pat dzirdējuši nebijām.

Bet vai nu es viens tāds – tās lapas un haikas daudziem salipa pierēs, daudzi sāka trīsrindes rakstīt, dara to joprojām un grāmatas izdod (literatūrkritikas nepamanītas pēc principa “drošpaliekdrošs”). Drīz jāparādās latviešu haikistu kopkrājumam “Pieturas zīmes”. Starp citu – kārtējam. Mēs itin kā neskartās zemes būtu atklā­juši. Jautājums – kāpēc? Kur tad paliek latviešu tautasdziesma?

Teikšu, ka tautasdziesma jau kļuvusi smalka dāma rakstainos brunčos, viņa piesērst vairs tikai elitārās folkloras kopās, dažāda ranga koros. Laikam jau vajadzīga teju vai Imanta Ziedoņa jauda, lai mūslaikos rakstītu savas tautasdziesmas. Ko padarīsi – mēs vairs neejam ganos, kur savu balsi varēja izlocīt, dvēseli izdziedāt, ar dzīvām radībiņām sarunājoties. Tagad mēs ejam ganīties lielveikalos un virtuālajā realitātē. Re, kur tā globalizācija mūs pašsaprotami maigi ievilkusi! Bet cilvēkam iekšā tur kaut kas čiepst, ēst prasa ko citu, ne desu vien. Vai mēs būtu tādi kā putnu būri, kur tārpiņi pārtop dziesmās? Tā varētu būt gan, taču dziesmas prasās dziedamas. Neba nu tā, ka mēs savas dziesmas vairs nemīlētu un tāpēc mazāk dziedātu; ka gaismas pils toņkārtas būtu izārdītas un nogremdētas rokpopa ritmos. Tie visi arī pieder pie lietas, jo dziesmas dvēsele nevar palikt nemainīga, tai pastāvīgi jāatdzimst un jāatjaunojas pretrunu spēlē, ko par dzīvi sauc. Tomēr dziesma ir priekš-nesums, mēs kaut ko iznesam, lai atrādītu to ārpusei. Mēs izdziedam sevi, kā dažreiz saka, “velk sirdi laukā”. Bet kas tajā dziesmā ir iekšā? Lai būtu ko iznest, kaut kas tur arī jāienes. Un tie ir tavi ikdienas mirkļi, redzējumi, atklāsmes. Tādā veidā dzīve piepilda tavu privāto, intīmo strazdu būri. Ja šīs izjūtas koncentrēti piefiksē, veidojas poētiska dienasgrāmata, kaut kas līdzīgs norādēm vai ceļa zīmēm laika tīkla pinumos.

Jūs jau sapratāt, uz kuru pusi velku. Gribu teikt, ka haika, iespējams, ikdienā var aizvietot tautasdziesmu, tomēr ne kā kalpone, ne pameita. Tāda klusējoša citādība, sevī vērsta poēzijas būtne, pašatskārsme.

Labi, labi, redzu sarauktas pieres, dzirdu bargus starpsaucienus. Pieņemu visu kritiku. Var jau būt, ka neesmu īstens latviešu tautietis, drīzāk kaut kāds inter-medij-makaks. Bet ja nu mēģinātu saklau­sīt, ko par šo lietu saka pati tautasdziesma un haika? Nekas nav dzirdams? Nu, tad jau šīs neplēšas. Varbūt dziesmu var arī izhaikot un haiku izdziedāt. Lai kā tur būtu – haikojam, mīļie, haikojam! Zeme taču apaļa.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Lai tad veicas haikoties.

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+