Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. marts, 2012
Drukāt

Turas kopā ar saviem tuvajiem 


Lasītājiem jautāju, vai viņi bieži tiekas ar radiniekiem. 


Dzidra Belova Olainē: “Esmu izaudzinājusi četrus bērnus, man ir septiņi mazbērni un jau seši mazmazbērni. Vienu reizi saskaitīju, ka saviem mīļajiem esmu noadījusi piecdesmit vienu pāri zeķu. Viens dēls jau miris, meita dzīvo Austrālijā. Ar viņu mūsu tikšanās notiek, tikai sarunājoties pa tālruni. Viņas meita, mana mazmeita, dzīvo Salaspilī, un mums ir labas attiecības, viņa pret mani ļoti labi izturas. Aprīlī, kad svinēšu savu 85 gadu dzimšanas dienu, viņa man solīja pagatavot svētku mielastu, lai es varētu to skaisti atzīmēt. Ir arī notikumi, kas man ģimenē ir bijuši ļoti sāpīgi, piemēram, ar jaunāko dēlu netikāmies un nesarunājāmies divdesmit gadus. Viņš laikam nevarēja piedot, ka es otrreiz apprecējos. Tomēr reiz pēkšņi piezvanīja un atvainojās: “Piedod, ka esmu tā darījis.” Vidējais dēls ceļ māju, tur viena istaba būšot paredzēta arī man. Viņa sieva, mana vedekla, ir laba, gatavo veselīgus ēdienus. Arī es pati uzskatu, ka jādzīvo veselīgi, – cukuru nelietoju jau kādus piecdesmit gadus, tā vietā lieku medu.”

Jānis no Valmieras novada: “Esmu pensijā, un man tikpat kā nav radu. Mans tēvs ir no Praulienas puses, viņam nav ne brālēnu, ne māsīcu. Māte saviem vecākiem bija vienīgā meita, tādēļ no mātes puses arī nav nekādu radu. Vienīgā mana radiniece ir māsa. Kopā ar viņu tad arī turamies, regulāri sazvanāmies. Man ir arī divi mazbērni, kuri šad un tad atbrauc ciemos.”

Ainārs Kalniņš Rīgā: “Turpmāk ar radiniekiem Latvijā sanāks tikties retāk, jo mēs ar sievu, mums abiem šobrīd ir 48 gadi, un diviem jaunākajiem bērniem plānojam pārcelties uz dzīvi Norvēģijā. Šajā valstī jau kādu laiku dzīvo un strādā mūsu vecākais dēls. Esmu dziļi apvainojies uz šo valsti. Pēc profesijas esmu mehāniķis ar vidējo profesionālo izglītību, mana sieva ir skolotāja. Kopš decembra mana alga ir 180 lati jeb tikpat liela, cik rēķins par dzīvokli. Gadījumā, ja abi ar sievu nostrādāsim Norvēģijā tikai 18 gadus, tik un tā būsim nopelnījuši jau cilvēciskas pensijas. Savu dzīvokli esam pārdevuši un tā vietā plānojam iegādāties četrus hektārus
zemes Cēsu novadā. Pavisam Latviju neatstāsim. Kad atgriezīsimies, varēsim uzcelt māju, kur pavadīt vecumdienas. Turklāt līdz Norvēģijai lidojums ilgst tikai pusotru stundu, tādēļ nebūs nekādu problēmu apciemot dzimtenē palikušos radiņus.”

Aldona Zepa Daugavpils novadā: “Visi mani bērni un mazbērni dzīvo Rīgā, citi radiņi, kur nu kurais – gan Rēzeknē, gan tepat Līvānos, gan Anglijā, bet viena māsīca pat Brazīlijā. Ar viņu sazināmies reti. Kad man vai vīram svinam dzimšanas dienu, sabrauc gan dēli ar vedeklām, gan mazbērni. Mums ir pašiem sava saimniecība, ir gan lauku oliņas, gan sviests un krējums, ko iedot līdzi uz pilsētu. Arī Lieldienās gaidām viņus uz olu ripināšanu un šūpošanos. Jāņos pie mums parasti sabrauc gan mani, gan vīra radi – man pašai ir māsa un brālis, vīram – divi brāļi, visiem otrās pusītes, bērni, mazbērni, pat mazmazbērni. Māsīcu un brālēnu vien sanāk pāri par divdesmit. Vienreiz skaitījām – ja visi sapulcētos kopā, sanāktu pie diviem simtiem.”

 

Cienījamie lasītāji!

Jūsu vēstules lasīs un zvanus uzklausīs:

* Anda Hailova, tālr. 67096608, 
e-pasts: anda.hailova@la.lv

* Rita Ruska, tālr. 67096649, e-pasts: rita.ruska@la.lv

Pasta adrese: “Latvijas Avīze”, Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+