Turcijā atklāti “Plutona vārti” – ieeja pazemes valstībā 0
Aptuveni pirms 2000 gadiem sengrieķu ģeogrāfs ar Romas pilsonību Strabons apgalvoja, ka Mazāzijas pilsētas Hieropoles tuvumā esot dīvaina un bīstama vieta, ko saucot par ”Plūtona vārtiem” jeb ieeju pazemes valstībā. Vēsturnieki ilgu laiku to uzskatīja par antīkā autora fantāzijas augli, taču mūsdienu arheologi noskaidrojuši, ka gluži melojis viņš nav.
Šodien Mazāzijas pussalu pazīstam kā Turcijas teritoriju, bet frīģiešu Hieropoles drupas sen jau iekļāvušās Pamukales pilsētas tūrisma objektu skaitā. Pamukale ir pazīstama ar seno romiešu laika drupām, termālajiem avotiem un gleznainām kaļķakmens klintīm, taču Strabona pieminētie ”Plūtona vārti” šķita pazuduši. Antīkais ģeogrāfs savos pierakstos bija apgalvojis, ka tā esot neliela izmēra un ne pārāk dziļa ala, kur valdot indīga dūmaka. Cilvēks, tur nokāpjot, tās dēļ nevarot saredzēt savas kājas. Ieeju alā norobežojot margas un ilgāka uzturēšanās šajā vietā varot maksāt dzīvību. Par ”Plūtona vārtu” jeb ”Plūtoniuma” ellišķo dabu Strabons teicās pats pārliecinājies, kad ielaidis alā pāris zvirbuļu. Tie tūdaļ nobeigušies.
No mūsdienu dabaszinātniskā viedokļa grieķu ceļotāja pieminētā vieta man nekas cits kā sensenos laikos zemestrīcē pavērusies superdziļa plaisa, kuras viens gals robežojas ar magmas slāni, bet otrs iznāk virszemē. Bet antīkās pasaules ļaudis neparasto klinšu dobumu pielūdza un godināja, uzskatot, ka indīgais, dīvaini smakojošais gaiss nāk no pazemes valdnieka Plūtona jeb, sengrieķu variantā, Aīda nāves pasaules, tamdēļ ieiet alā piesargājās. Parastiem ļaudīm tas arī bija liegts. ”Plūtona vārtus” un pie tiem uzbūvēto templi apkalpoja īpaši priesteri, kas izpildīja upurēšanas rituālus, ievedot smacējošajā alā vēršus. Pēc tam dzīvniekus izvilka ārā jau mirušus. Tā kā indīgie izgarojumi klinšu telpā koncentrējās tuvāk zemei, četrkājaiņiem nāve nosmokot bija droša. Strabons apgalvoja, ka priesterus einuhus no saindēšanās pasargājusi dievu labvēlība, māka ilgstoši aizturēt elpu, kā arī ”īpašas fiziskās spējas”.
Svētceļnieki tikai izpeldējās pie tempļa iekārtotajā termālo ūdeņu baseinā un uzklausīja priesteru – orākulu paustos pareģojumus. Protams, pareģojums tika sniegts par zināmu atlīdzību tempļa labā. Apdullinošo gāzu ietekmē priesteri nesakarīgi murmināja vai krita transā, līdzīgi notika arī daudz slavenākā tā laika pareģojumu vietā – pie Apolona tempļa Delfos.
Tāpat paši svētceļnieki, ja pēc peldes termālajos ūdeņos nosnaudās turpat netālu no alas, iespējams, redzēja halucinācijas un murgainus, ”pravietiskus” sapņus. Apdullinošā pazemes gāze, kaut mazākā koncentrācijā, tomēr izplatījās visā apkaimē.
Termālie ūdeņi un noslēpumainā ala saglabāja īpašo statusu aptuveni līdz mūsu ēras 6. gadsimtam, kaut uzvaras gājienu jau bija sākusi kristietība. Plūtona pielūgšanas vietu pameta un aizmirsa tikai tad, kad templi bija ne tikai izdemolējuši kristieši, bet arī sagrāvusi zemestrīce.
”Elles vārti” no jauna atklājās gluži netīšām, Itālijas Salentīnas universitātes arheoloģijas profesora Frančesko d’ Andrias vadītajai zinātnieku grupai pētot seno ceļu, kas ved uz termālo ūdeņu avotu.
Patiesībā pazemes atvere, no kuras pastiprināti izplūda ogļskābās gāzes piesātinātais gaiss, tika atkal uzieta arheoloģisko izrakumu laikā aptuveni pirms 30 gadiem, taču toreiz nevienam ne prātā nenāca, ka runa ir par tiem pašiem ”Plūtona vārtiem”. Atbildīgās iestādes vienkārši ierobežoja bīstamo vietu, lai tur neložņātu tūristi.
Atradums ieguva pavisam citu raksturu, kad profesora d’ Andrias vadītie arheologi tā tuvumā uzgāja sena tempļa paliekas – pakāpienus un joniskās kolonnas. Viss sakrita ar senajiem rakstiem. Turklāt kolonnās bija iekalti seno romiešu dievu Persefones un Plūtona vārdi. Pirmo senie grieķi un romieši godināja kā ziedēšanas un gadalaiku dievi, bet otrs mitoloģijā pazīstams kā pazemes un mirušo valstības pavēlnieks. Pēc leģendas, Plūtons reiz nolaupījis Persefoni, taču pēc citu dievu lūguma periodiski ļāvis viņai atkal atgriezties virszemē. Antīkajā pasaulē Persefones atgriešanās simbolizēja pavasari un vasaru, bet aiziešana – rudeni un ziemu. Tā vai citādi, abi šie tēli bija saistīti ar pazemi un to pieminēšana Hieropolē nevarēja būt nejauša.
”No šiem pakāpieniem cilvēki varēja vērot svēto rituālu, netuvojoties ieejai alā. Tās priekša stāvēja tikai priesteri,” izrādot izrakumu vietā atklātās senceltnes paliekas, portālam ”Discovery News” stāstīja arheologs d’ Andria. Tomēr pats galvenais zinātnieku ieskatā ir fakts, ka izrakumi un dievu vārdu uzraksti apstiprinājuši senā rakstu avota ticamību. D’ Andria kopā ar kolēģiem eksperimentāli apstiprinājuši, ka Strabonam bijusi taisnība arī par putniem – tie patiešām mirst, ja nonāk alas ogļskābās gāzes izgarojumu izplatības zonā. Acīmredzot dzīvu putnu un sīku dzīvnieku pārdošana bijusi viena no šīs vietas ”tūrisma uzņēmējdarbības” formām. Proti, priesteri mazās radības tirgoja, lai svētceļnieki paši varētu pārliecināties par ”Plūtona vārtu” efektivitāti.
 Sengrieķu filozofs, ģeogrāfs un vēsturnieks Strabons (ap 63. pirms Kristus – ap 23. pēc Kristus) piedzima Amaseles pilsētā (Amasija, Turcijā) Pontas reģionā, kā šo vietu dēvēja grieķi, kaut tā jau atradās Romas impērijas sastāvā. Lielāko mūža daļu Strabons vadīja ceļojot, aizklīzdams pat līdz Etiopijai. Savas zināšanas viņš papildināja, apmeklējot daudzas tā laika zinātņu un filozofijas autoritātes Mazāzijā, Grieķijā, Romā. Izzināto par antīko pasauli, ievērības cienīgākajām vietām tās robežās, ļaudīm, kā arī sava laika ģeogrāfijas priekšstatus ceļotājs sniedza 17 sējumu enciklopēdiskā darbā ”Geographica”. Tas laimīgā kārtā saglabājies līdz mūsdienām gandrīz pilnā apjomā un ir izcils avots, pētot seno grieķu un romiešu pasaules redzējumu. Strabons rakstīja polemizējošā garā – gan kritizējot priekšgājēju uzskatus, gan arī sniedzot paša atziņas un pieredzi. Antīkais ģeogrāfs iespaidus bija guvis Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Viņš aprakstījis ”Hērakla stabus” (Gibraltāru), Britāniju, Vanas ezeru Armēnijā, senēģiptiešu piramīdas. Ģeogrāfiju Strabons uzskatīja par zinātni, kas var noderēt ikvienam izglītotam cilvēkam, vienalga, valdniekam vai karavadonim. |
