Ar riteni abpus Nemunai. “LA” piedāvā labākos tūrisma maršurutus 0
Lietuvas garāko upi Nemunu droši var saukt par mūsu dienvidu kaimiņu lietuviešu likteņupi – tā šķērso visu valsts teritoriju (359 km), vidustecē pie Birštonas mezdama skaistus lokus, kurus aizsargā reģionālais dabas parks. Sākusies Baltkrievijā ap pussimts kilometrus uz dienvidiem no Minskas, pa ceļam HES aizsprostota, tā pārtop Kauņas jūrā un, ietekot Baltijas jūrā, veido plašu deltu ar Rusnes salu. Nemunas krastos ir ne tikai skaista daba, bet rit arī rosīga dzīve.
Dzūkijas lielākā pilsēta
Viena no latviešu mazāk apmeklētajām pilsētām Nemunas krastos ir Dzūkijas lielākā pilsēta Alīta (~ 55 000 iedz.), kas palikusi veselības kūrortu Druskininku un Birštonas ēnā. Iespējams arī tādēļ, ka vairs retu reizi, dodoties uz Viduseiropas valstīm, Lietuvas – Polijas robežu šķērsojam Lazdijos, kur Alīta iznāk pa ceļam. Taču šī pilsēta ir gana sena. Pirmoreiz hronikās minēta 1377. gadā, bet 1581. gada 15. jūnijā Polijas karalis Stefans Batorijs tai piešķīris Magdeburgas tiesības, kas atbrīvoja pilsoņus no feodālajām klaušām, vietvalžu varas un tiesas. Tādēļ šajā datumā vienmēr tiek svinēti Alītas pilsētas svētki. Daudzkārt cietusi karos, pēc Polijas dalīšanas arī Alīta tika sadalīta divās daļās – viena palika Prūsijas Karalistes, otra – Krievijas impērijas sastāvā un apvienojās vien pirms 102 gadiem.
Ar divriteni vieglāk un ātrāk
Tagad Alīta ir viena no zaļākajām Lietuvas pilsētām, kur trešo daļu teritorijas aizņem parki, skvēri un apstādījumi, tostarp botāniskais rezervāts “Vidzgiris”. Pirmoreiz iepazīt Alītu iesaku ar divriteni, kuru var iznomāt nomas punktā Naujoji ielā 54. Tur sākas veselības celiņš, kas domāts gan gājējiem, gan braucējiem un pa Margio ielu aizvedīs līdz pilsētas parkam un Brīvības eņģelim (1929) – ievērojamākajam Alītas piemineklim, kas celts par Lietuvas neatkarību kritušo piemiņai. Vietējie ļaudis zina stāstīt, ka pozēt eņģeļa tēlam tēlnieks A. Aleksandravičus pierunājis jauniņu ģimnāzijas skolotāju. Piemineklim nācies pārciest gan dabas stihijas, gan politiskās sistēmas pārbaudījumus. 1934. gadā to iznīcināja zibens spēriens, bet pēc atjaunošanas pagājušā gadsimta 60. gados pieminekļa vietu izpostīja padomju vara, un tikai 1991. gada Brīvības eņģelis atdzima, pateicoties cita tēlnieka rokām.
Pilsētas parka veidošana pabeigta 1931. gadā, un tas piesaista ar savu rozāriju. Līdz mūsdienām saglabājusies strūklaka ar nelielu baseinu, kurā kādreiz peldējušas zelta zivtiņas un ziedējušas lilijas. Būvējot strūklaku, tas bijis iecerēts kā saule, no kuras atejošie parka celiņi ir kā saulstari. Parkā aug 55 dažādu koku un krūmu sugas un dzīvo vāveres, kas ik pa laikam, izskrienot uz celiņiem, priecē gājējus. Parka malā apskatāms Strēlnieku nams (1938), ko tagad sauc par kūrmāju. Godinot pirmo virsnieku, kurš krita Lietuvas brīvības cīņās, tai dots A. Jozapavičus vārds. Iepretim parkam vēl var apskatīt Zaļo ģimnāziju – pirmo šāda veida mācību iestādi Alītā, kas 1925. gadā tika atklāta pārbūvētajās cara armijas kazarmās. Līdz tam sešus gadus studentiem nebija sava jumta virs galvas. Šobrīd te mājo Daiļamatniecības skola un nelielā veikaliņā iespējams iegādāties tās audzēkņu darbus.
Apklusušais zvans
Tālāk pāri Brīvības eņģeļa laukumam jāiegriežas Kūrortparka skvērā, kur atrodas memoriāls “Apklusušais zvans” (tēln. S. Žirgulis, arh. L. Adomkus), kas veltīts Dainavas novada politieslodzītajiem un izsūtītajiem, partizāniem un Lietuvas armijas pretošanās kustības dalībniekiem 22. – 28.06. 1941. Te pirms 28 gadiem iestādīts Atdzimšanas ozols un uzstādīts krusts 1991. gada 13. janvāra upuru piemiņai. No šejienes pa veloceliņu var aizmīties līdz Mazajam Dailides ezeram, kas faktiski ir Nemunas vec-upe, pacelties uz 19. gs. radītā zemes vaļņa – dzelzceļa uzbēruma – un pa Veselības celiņu atgriezties velonomas punktā, pa ceļam aplūkojot vecās dzelzceļa stacijas (1896) paliekas. Viss ceļš būs aptuveni sešarpus kilometrus garš.
Citi velomaršruti
Ja paredzēts Alītā uzkavēties ilgāk un spēka gana 15 – 20 km garam ceļam, var sākt braukt no Vissvētākās Jaunavas Marijas palīdzības baznīcas (2001) Jurgišķu ielā. Līdzās esošais Likišķu parks atrodas visaugstākajā pilsētas pakalnā, no kurienes paveras jauks skats uz Nemunas ielejā dusošo Alītu. Pie parka uzstādīts Lietuvā pirmais piemineklis Afganistānas karā (1979 – 1989) bojā gājušajiem lietuviešiem. Tālāk Jaunatnes parks priecēs ar skaistajiem puķu stādījumiem un metālplastikas tehnikā veidotajām skulptūrām, otrpus Kauņas ielai pārtopot Alītas priežu silā, kas aizvedīs līdz jaunajam Lietuvas Tūkstošgades tiltam (257,80 m), kurš atklāts pirms sešiem gadiem. Nešķērsojot to, gaida vairākus kilometrus garš brauciens pa Nemunas krasta promenādi garām kuģīšu piestātnei (te pakalnā meklējama ebreju sinagoga) un pa simtgadīgo Lakstīgalu taciņu līdz Dainu ielejai, kur atrodas brīvdabas estrāde un mazliet tālāk Lielais Dailides ezers.
Braucienu var turpināt arī otrpus Nemunai, pārbraucot Jozapavičus tiltu un nogriežoties Panemuninkeles ielā, kuras sākumā klasicisma stilā celtais Sv. Ludviga dievnams (1818) ir pilsētas senākais nams. Tā zvans ir krietni vecāks par pašu baznīcu – 1669. gadā to atlējis slavenais meistars Jonass Delamarss. Lakunu ielā piemiņas akmens eskadriļas “Normandija– Nemuna” lidotājiem, kuri Otrā pasaules kara gados devās kaujas lidojumos no tagadējā Alītas sporta lidlauka. Par godu varonīgajiem kaujiniekiem arī pie pilsētas administrācijas ēkas izveidota piemiņas stēla. Iepretim Dainu ielejai pie Alītupītes ietekas Nemunā atradusies senā apmetne un kalnā pacēlusies koka pils, ko krustneši nopostījuši. Tagad par to atgādina tā pakājē novietotā koka skulptūra. Vēl uz priekšu iekārtota atpūtas zona ar spēļu laukumiem un Priestera akmens – liels granīta bluķis Nemunas straumē. Leģenda vēsta, ka tas te parādījies pēc lielās mēra epidēmijas, kad sācies briesmīgs bads. Vietējās draudzes gans nav varējis noskatīties, kā apmirst viņa ļaudis, tādēļ savācis naudu no vēl dzīvajiem un devies augšup pa Nemunu, lai nopirktu graudus maizei. Kad priesteris atgriezies, velns viņu kārdinājis neapstāties Alītā, bet doties tālāk uz Kauņu, kur viņš savus graudus bez bažām par vēl lielāku naudu pārdošot tālāk. Tikko priesteris sācis šaubīties, sacēlies liels viesulis, laivā iespēris zibens un pārvērtis viņu par akmeni.
Ko redzēt Alītas apkaimē
Interesantas vietas iespējams atrast arī Alītas tuvākajā apkaimē. Uz rietumiem no pilsētas Žuvinta biosfēras rezervāts ir vienīgais Lietuvā, kas ierakstīts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā. Tas dibināts 1937. gadā, un te sastopamas retas augu un dzīvnieku sugas. Aleksnoņa ciematā iekārtots apmeklētāju centrs un biosfēras muzejs, kā arī izziņas taka ar skatu torni, no kura paveras skats uz Žuvinta ezera niedrāju. Ažuļinā atrodams Bambininku pakalns, ko ar savām cepurēm esot uzbēruši Napoleona zaldāti, un novadā vienīgās vējdzirnavas, bet Simnā – Lietuvas lielkņaza medību namiņš. Pēc nostāstiem kādreiz te dzīvojuši divi milži Sims un Sins. Abi nolēmuši uzbūvēt skaistu dievnamu, bet neba nu līdzenumā tas ceļams – sanesuši zemi no tuvējās apkaimes. Viens nesis no rietumiem, otrs – no austrumiem, kur radušies ezeri Simno un Giluitis. Pēc darba milži uzcienājuši viens otru ar tabaku, paspieduši roku, iemetuši savas dārglietas ezeru dzelmē un devušies katrs savās gaitās, bet ļaudis šo vietu nosaukuši par Simnu, apvienojot abu milžu vārdus. Tagad te slejas skaistā Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīca (1520) – vienīgā renesanses bazilika ar krustveida plānojumu Lietuvā. Interesanti, ka netālajā Mergalauka Pirmā pasaules kara kapsētas centrā atdusas Ernsts Vurhs, vācu rakstnieka Valtera Fleksa draugs, kurš bijis romāna “Ceļinieks starp abām pasaulēm” galvenā varoņa prototips.
