“Nedzīvosim drošības leiputrijā”. Saruna ar RD deputātu un pulkvedi Daini Turlo 25
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes deputāts Dainis Turlais (“Gods kalpot Rīgai”), taču saruna šoreiz nebija ne par politiku, ne pilsētas lietām. Kā pulkvedis, kā augsta ranga militārlietu speciālists ar Afganistānas kara pieredzi Turlais atklāja savu viedokli par mūsu valsts aizsardzības gatavību un to, kā būtu nepieciešams nostiprināt bruņotos spēkus. Pulkvedi intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Politiķi izrunājušies diezgan par stāvokli Ukrainā. Visi runā arī par Latvijas apdraudētību. Kā jūs domājat – no militārā viedokļa tāda ir vai nav?
D. Turlais: – Neradīsim ilūziju, ka ieguldīsim aizsardzībā tik un tik daudz naudas, nopirksim tik un tik kara lietas, pasūtīsim bruņumašīnas un dzīvosim drošības leiputrijā. Tāds stāvoklis nav sasniedzams, drošības sajūta nav izmērāma pēc naudas un materiālo vērtību ieguldījumiem. Pirms speram praktiskus soļus, galvenais ir saprast – kas mūs apdraud? Kādiem līdzekļiem izvairīties vai novērst apdraudējumu? Un te patlaban vājākais posms kā valstij, tā indivīdam ir sapratne par situācijas pareizu novērtējumu. Valstī trūkst analīzes, kas jādara, lai mēs jutos drošāk.
– Taču bilde ir skaidra! Krima ieņemta, Ukrainai draud. Gar Latvijas robežām notiek manevri, lidaparātu lidināšanās, netālu ierīkota bāze ar pasaulē modernākajiem, kaujas spējīgākiem helikopteriem. Tiem stundas laikā sasniedzama Rīga. Tas esot Krievijas uzbrukuma potenciāls – un par šiem draudiem esot jārunā.
– Par Krieviju ir jārunā, jo tas ir kaimiņš. Un ar kaimiņu arī ir jārunā.
– NATO un ES jau runā un brīdina. Bet, pulkvedi, kāda ir jūsu militārā “oža”? Negriezieties prom no jautātā…
– Nē, cenšos aizgriezties prom no primitīvisma un emocijām. Tie ir sliktākie palīgi, kad jāpieņem atbildīgi lēmumi. Par dumjiem lēmumiem karalaukā nošauj, jo tamdēļ tavi padotie iet bojā. Redziet, tam, kurš Krievijas izskatā, veidolā grib saredzēt ienaidnieku, Krievija liksies drauds. Citam, kas kaimiņzemi uztver citādi, aina šķitīs savādāka.
– Vai tad šie paši helikopteri pierobežā nav pierādījums, ka pirmā aina vairāk atbilst patiesībai?
– Tas ir pierādījums tikai tam, ka krievu helikopteru bāze ir netālu no Latvijas robežām. Vai tas ir drauds? Kamēr cilvēki šo vareno ieroci nav pagriezuši pret citiem, tas ir vienīgi ierocis. Filozofiski un arī no karamākslas viedokļa ieroču uzkrāšana, protams, ir draudi mieram. Man neiestāstīs, ka – jo vairāk ieroču, jo vairāk drošības. Bruņošanās sacensība ar cilvēkus iznīcinošiem dzelžiem, iesācēja matemātika – ja kādam ir viens, man jābūt diviem, ja kādam ir desmit, man vajag piecpadsmit, – ved pie ļoti sliktām sekām. Tas zināms no vēstures. Afganistānas kampaņa Padomju Savienībai vilkās ap desmit gadiem. Manā dienesta laikā Afganistānā un PSRS ievestais karaspēks bija 123 tūkstoši vīru, plus tehnika, kara mašīnas loģistika, gaisa transports. Rezultātā 80. gadu beigās PSRS šo nastu vairs nespēja vilkt! Un tālāk šī PSRS sabruka. Kā viens no iemesliem tam bija nesamērīgie bruņojumā tērētie līdzekļi. Līdz ar to jebkuras armijas lielums, bruņojuma daudzums nekādi nav skaitāms pie pirmajiem kritērijiem, vērtējot valsts drošības līmeni. Un galvenais, bez šaubām, ir politiska griba un apņemšanās atvairīt jebkuru bruņotu agresiju valstij, otrais – sabiedrība ar iedzīvotājus vienojošiem morāliem faktoriem par visas valsts drošību ir noteicošais. Trešais ir valsts ekonomiskais potenciāls, kas ļauj zināmu daļu resursu veltīt aizsardzības spēju celšanai. Jo, ja valstij nav ienākumu, tā ir uz kritiskas izdzīvošanas robežas, bet tiek apgalvots, ka jāpērk ieroči, jābruņojas, tad traģiskākais būtu, ka to tiešām sāktu darīt. Vai pēc brīža nenāktos konstatēt, ka nav vairs cilvēku, kas spēj celt ieročus?
E. Līcītis: – Tātad nepiekrītat virknei politiķu, kuri grib tērēt līdz 2% no IKP aizsardzības budžetam? Kuri saka – derētu nopirkt pretgaisa aizsardzības sistēmas.
– Kas vajadzīgs politiķim? Sabiedrības atbalsts publiskajā telpā. Ja šobrīd liela daļa cilvēku grib dzirdēt, ka katram dos stroķi, ka ikviens gatavs cīnīties, tad politiķi viņiem to teiks. Taču, kad politiķi saka – mums jāziedo 2% no IKP armijai, bruņojumam, – jau rodas jautājumi. Kam? Cik īsti naudas izteiksmē ir šie divi procenti? Ko konkrēti par to iegūsim? Vai tiešām būsim ieguvuši drošību? Aizsardzības ministrs, premjere vai Valsts prezidents zinās šīs atbildes? Man nav nācies redzēt skaidri saprotamu analīzi, ka ar šo nolikto summu, šiem 2% Krievija mums vairs nav drauds. To taču nebūs iespējams apgalvot. Pie tam lielākā daļa NATO valstu nepilda pieņemtās 2% saistības. Dodiet taču vienreiz sabiedrībai skaidru atbildi, ko valsts drošībai dos šie 2%. Varbūt vajag vairāk, kādi būs valsts bruņotie spēki ikdienā, miera laikā, kādas rezerves, kādā apjomā un cik ātri tās izvēršamas, kādus zaudējumus tie var radīt pretiniekam bruņotas agresijas gadījumā. Latvijai svarīga ir organizēta valsts bruņoto spēku pretestība agresijai, tikai tā mēs apliecinām savu politisko gribu.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
