Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Turot roku uz sirds 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Klausoties un lasot par nākamā gada iecerēm, šķiet, gads nebūs nekāds vieglais, rodas aizdomas, ka tas paies, sacenšoties mīlestībā pret Latviju, un viss, kas tiks darīts, būs veltīts valsts simtgadei. Tālab ir vērts pakavēties pie jautājuma, vai ikdienas veikums, par kuru saņemam algu, būtu jāuzskata par dāvanu valstij. Dāvana ir tas, ko atsevišķs cilvēks vai kāda organizācija rada brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem. Ar budžeta naudu apmaksāto par dāvanu saukt ir liekulība.

Gan indivīda, gan valsts lielā problēma šodien ir tā, ka tik daudzi savu roku (un pat abas) vairs nenoņem no maka un skatās uz simtgadei domāto naudas piešķīrumu nevis kā uz iespēju paveikt kaut ko lielu, bet gan labi nopelnīt. Mani vienmēr aizkustina, kad, dziedot valsts himnu, Amerikas pilsoņi liek plaukstu uz sirds. Iespējams, ne visi saklausa sirdspukstus, tomēr žestam ir simboliska un vienojoša nozīme. Varbūt arī mums brīdī, pirms apņemamies kaut ko dāvināt savai valstij, vajadzētu noņemt roku no maka un paturēt uz sirds?

Latvieši izsenis, darinot kādas lietas, domāja par to jēgu un lietojumu. Mani samulsināja ziņa, ka simtgadei par godu tapšot 12,5 ha liels valsts karogs. Ar rakstnieku Viku telefoniski apmainījāmies domām, kur to varētu likt. Nospriedām, ka ar tādu audumu var apklāt dārzu pret pavasara salnām. Kāds tagad varbūt teiks – tā runāt nozīmē zaimot valsts simbolu. Esmu lasījusi desmitiem satriecošu stāstu par cenu, kādu cilvēki ir maksājuši par plaukstas lieluma Latvijas karodziņu ne jau lai iekļūtu Ginesa grāmatā. Par sarkanbaltsarkano karogu ir lijušas cilvēku asinis. Tā kā ēšanas kults tagad sacenšas ar jaunības kultu, šo simbolu nākamgad, domājams, izmantos arī pavāri un konditori.

Gada laikā Latvija var paveikt ļoti daudz. Lai atjaunotu uzticību tiesai, būtu jānoved līdz galam kaut viena no lielajām prāvām par valsts izzagšanu. Tā būtu nevis dāvana valstij, bet parāda atdošana. Daudz varētu palīdzēt piemiņas saglabāšanā un vēstures nepārtrauktības uzturēšanā skolēni, kopā ar skolotājiem brīvajā laikā sakopjot sava novada ievērojamo cilvēku dzīves vietas, pie reizes arī atklājot sev šos cilvēkus, ko, starp citu, padomju laikā skolēni darīja. Tieši tur būtu īstais brīdis un vieta dzejai un mūzikai. To pašu var darīt arī ar ievērojamo novadnieku aizmirstajām kapavietām. Ir jāliek prāti kopā ar domu – mēs gribam sev uzdāvināt prieku par skaistu un gudru Latviju.

LA.lv