Foto – Anda Krauze

Tuvāk purvam un dzērvenēm
 0

– Pēc cik minūtēm jūs būsiet klāt? – pa tālruni painteresējas mūziķis AIVARS LAPŠĀNS, kad esam ceļā uz viņa mājām Raiskuma pagastā.

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Lasīt citas ziņas

Nodomāju, nez kāpēc viņam tik precīzi jāzina mūsu ierašanās laiks, bet, kad esam ieripojuši pagalmā, viss top skaidrs. Aivars un viņa sieva Ieva mūs sagaida mājas priekšā ar muzicēšanu. Skan liriska dziesma par Dzirnavu ezeru, Ieva spēlē flautu, Aivars ģitāru. Viņš šo instrumentu mūsu sarunas laikā neizlaiž no rokām, ik pa brīdim kaut ko nospēlējot un nodziedot.

– Pagājušajā gadā nomira mamma un tad arī atgriezāmies manas dzimtas mājās – “Alaiņos”. Ieva rosina, ka tās vajadzētu pārdēvēt par “Dzērvenēm”, – teic Aivars.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dziesma “Dzērvenīte”, kuru viņš radījis pirms divdesmit septiņiem gadiem, noteikti pieder Lapšāna mūzikas zelta fondam. Publika nevar aiziet projām no ballītes, kamēr nav dzirdējusi “Kad es tevi ieraudzīju, dzērvenīt…”

– Šī dziesma radās tepat, piemājas purvā lasot dzērvenes. Toreiz prātoju, kāpēc gan purvā nevarētu parādīties kāda daiļa dāma, – atceras Aivars.

Tagad viņam vairs nav jāilgojas pēc purva dāmas, jo ir sava Ieva un četri bērni, kas nākuši pasaulē ik pēc diviem gadiem – Krists (6), Anna (4), Dāvids (2) un pusgadiņu vecā Marta.

Saimnieks stāsta, ka agrāk mētājušies pa dzīvokļiem Rīgā, Cēsīs, Straupē, bet tomēr viņš sevi apzinoties kā īstenu lauku džeku. Aivars tagad ķēries pie vērienīgas vecās mājas pārbūves. Visu cenšas darīt savām rokām, jo kādreiz apguvis namdara arodu.

– Šoziem mums visiem nāksies saspiesties vienā istabā. Nupat ņēmu nost apmetumu, lai atsegtu baļķu sienas, tad gan viss putēja. Man ir labi draugi, kas ierodas palīgā, tāpēc varu iztikt bez algotiem strādniekiem, – paskaidro Aivars.

Viņš nesteidz atbrīvoties no mājokļa senlietām, bet tieši otrādi, ceļ tās goda vietā. Aivars norāda uz šujmašīnu, kas piederējusi vecmāmiņai. Bērnībā viņš laidies miegā, klausoties šujmašīnas iemidzinošajā žūžošanā. Mūziķis atceras, ka reiz nejauši sarāvis vecmāmiņas rožukroni un tolaik nav sapratis, kāpēc viņa par to raud. Ar tādu pašu aizrautību, kā stāsta par mājas pārbūves iecerēm, saimnieks izrāda arī savu tehnisko aprīkojumu.

Reklāma
Reklāma

– Mazais miniatūrais japāņu traktoriņš veic tādas pašas funkcijas kā lielais, liec tam aizmugurē, ko gribi. Pats esmu uztaisījis arī pļaujmašīnu, ko pielieku klāt traktoram. Veikalā tāda maksātu ap 600 latiem. Tā tiek krietni nodarbināta, jo man jāizpļauj 16 hektāri.

Taču viņa galvenā nodarbošanās joprojām ir muzicēšana, galvenokārt kopā ar Ievu. 


– Uzskatu, ka mūsu muzicēšanas stils nelīdzinās nevienam citam. Ieva spēlē klasisko kokli un flautu, viņa darbojas arī klasisko kokļu kvartetā “Kārta” un ir starptautisko konkursu laureāte. Bet es nešķiros no savas ģitāras.

Ieva pastāsta par kādu spēlēšanas ziņā karstu jūlija nedēļas nogali.

– Ceturtdien spēlējām bērēs, piektdien muzicējām baznīcā, kur notika laulības ceremonija, sestdien bijām kapu svētkos un vakarā vēl spēlējām kāzās deju mūziku, bet svētdien muzicējām dievkalpojumā.

Ievai ir arī atbildīgs amats, viņa ir Sējas mūzikas un mākslas skolas direktore.

Runām pa vidu Lapšāni nospēlē arī Aivara skaņdarbu “Gaujas radīšana”. Ieminos, ka viņam sen nav iznācis mūzikas albums, vai tad jaunas dziesmas vairs nerodas?

– Jaunu dziesmu ir daudz, vienīgi tās nav izdotas albumā. Ir arī melodijas, kas stāv atvilktnītē un gaida savu tekstu. Necenšos cept dzeju vai mūziku, viss rodas emociju noskaņā. Varbūt, ja katru dienu rakstītu dziesmām vārdus, tad pa vidu rastos arī kas ģeniāls. Visvairāk dziesmām esmu izmantojis Valda Atāla un Egila Bāra dzeju.

Reizēm gadās arī mistiski notikumi. Aivars sapnī redz, ka draugs Valdis Atāls mūrē kamīnu un dzied. Otrā rītā viņš dzirdēto melodiju pieraksta un atver jauno dzejnieka krājumu “Acis”, kur lasāms Valda dzejolis. Tieši ar šiem vārdiem viņš sapnī dziedāja. Aivars zvana Atālam, nodzied jauno dziesmu un jautā – kas tā par dziesmu? Atāls atbild – nezinu, kas tā par mūziku, bet vārdi ir mani.

Var tikai pabrīnīties, kā Lapšāni ar visu tiek galā – bērni, muzicēšana, mājas pārbūve un vēl algots darbs.

Ieva: – Tā kā bērni vēl mazi, mums ikdienā ar Aivaru pietrūkst divtuvības. Tad vismaz koncertos abi esam kopā. Mums ir izpalīdzīgi kaimiņi, kas ar mieru pieskatīt bērnus, kamēr mēs koncertējam. No malas varbūt liekas, ka mums iet grūti, taču mēs dzīvojam bez lieka stresa, jo vienmēr viss notiek tā, kā tam jābūt. Bērni mums paši pieteicās, un viņi to darīja strauji.

Aivars ir pārliecināts, ka bērni nav jāuztver kā nezin kāds dzīves apgrūtinājums.

– Vispirms jāsakārto galva un sev jāpasaka – bērni ir prieks. Daudzi atrunājas – tagad nevaram atļauties otru mazuli, bet tad jājautā, kam tu dzīvo? Tikai sev? Vai arī gādā, lai dzīve būtu pilna ar skaistumu, ko sniedz bērni.

Pirms kāda laika Aivars bija devies uz Norvēģiju, kur pastrādāja celtniecībā un rakstīja arī mūziku. Saku – labi gan, ka viņš atgriezās mājās un nepalika Norvēģijā pelnīt biezās kronas.

– Man vajadzēja paziņam aizvest uz Norvēģiju galdniecības instrumentus, un tā es tur divus mēnešus pakavējos. Norvēģija ir iedvesmojoša zeme, tur man labi raisījās jauni skaņdarbi. Muzicēju arī Latvijas vēstniecībā Oslo. Celtniecībā pelnīju labi, četrdesmit latus dienā. Sadraudzējos ar norvēģiem, kas nemaz nav ziemeļnieciski atturīgi, drīzāk atvērti un draudzīgi. Pēc tam kopīgi izdevām bērnu grāmatiņu ar mūzikas albumu, kur latviešu dziesmas skan norvēģu valodā un otrādi. Norvēģi finansiāli atbalsta vairākus projektus Latvijā, un mums vajadzētu no viņiem mācīties. Mēs, piemēram, varētu palīdzēt Gruzijai.

Reizēm mums ar Ievu prātā iezogas doma, ka varētu pacelt cepuri un doties svešumā laimi meklēt. Ja Latvijā nebūtu īpašumu, tad vēl nezinu, kā būtu. Mani skumdina ne tik daudz finansiālā situācija, kā morāli politiskā gaisotne valstī. Nav kas ar tautu runātu, teiktu – sāksim visu vēlreiz. Nesen spēlējām kāzās, kur latviete precējās ar angli. Viesu vidū bija vēl četras sievietes, kuras izgājušas par sievām pie ārzemniekiem. Ja nebūtu finansiālo problēmu, tad latvju zeltenes noteikti masveidā neprecētos ar sveštautiešiem, kuriem biezāki maciņi. Un pareizi viņas dara, jo kāpēc jādzīvo kopā ar bāleliņu, kas spēj nopelnīt vien divsimt latu mēnesī. Taču es ticu, ka Latvija atdzims un atkal būs lielas ģimenes, jo kaut kad tās slūžas parausies vaļā, – pārliecināts Aivars Lapšāns.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.