Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Tuvredzība ir ārstējama 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Latvijā šodien daudzi jautā: “Kur ņemt apvāršņa sajūtu un ko darīt, lai valsts atbrīvotos no politiskās tuvredzības?” Valsts simtgades sakarā šogad bieži skanēs Jāņa Mediņa “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Taču šis vēlējums nekādi nevarēs īstenoties, ja būtiskas izmaiņas nenotiks lēmēj- un izpildvarā. Ar kosmētisko valsts remontu veselu gadsimta ceturksni ir nodarbojušies vieni un tie paši politiķi, vienas un tās pašas partijas, kuras maina tikai nosaukumu, tā nodrošinot vienīgi mīņāšanos uz vietas un vilkšanos citām valstīm astē. Tas ir ļoti izdevīgi gan daudziem Latvijā, gan ārpus tās, jo ļauj valsti izlaupīt un vainīgajiem palikt nesodītiem.

Politiskā tuvredzība gadiem ilgi ir izpaudusies tādās īstermiņa programmās un lēmumos, kurām ar Latvijas valsts interesēm nav nekā kopēja. Šī tuvredzība īstenojas kā savtīgu cilvēku cenšanās par katru cenu Saeimā un valdībā iekļūt vai nu pašiem, vai tur iebīdīt savus partijas biedrus, pieņemt saviem biznesa partneriem izdevīgus likumus, nobremzēt neizdevīgos. Šiem nolūkiem noder pilnīgi viss: valsts vēstures traģiskie datumi, iedzīvotāju etniskais sastāvs, valodas un pensiju jautājums. Politiķi ir savstarpēji tik cieši saistīti ar biznesa interesēm gan Latvijā, gan ārpus tās, ka vienas vai otras personas nomaiņa kopējā ainavā neko nemaina. Tas ir tāpat kā ar ķīmiski piesārņotu zemi, lai to atjaunotu, tajā vietā ir jānorok visa zemes virskārta.

Runa ir par politiķu paaudžu maiņu, jo politisko tuvredzību nevar izārstēt, nomainot vienas brilles ar citām. Politiķi ir parūpējušies, lai viņu virtuvē neienāktu cilvēki no malas, tas ir, partijām nepiederošie. Un, kamēr pastāvēs šī obligātā piederība kā ieejas karte politikā, nekas nemainīsies. Valsti no purva var izvest vienīgi visnotaļ izglītoti, ideālismā sakņoti, citus aizraut spējīgi cilvēki. Un tie nebūs par komuņagām dēvētie, neizlēmīgie un darījumos sapinušies, ar kuriem jebko un jebkurš var sarunāt. Pateicoties tieši šādiem politiķiem, valsts miera laikā ir cietusi milzīgus morālos, ekonomiskos un cilvēku zaudējumus. Vēlēšanu starplaikos staigādami no vienas partijas uz otru, viņi ar melīgiem solījumiem turpina stulbināt sabiedrību.

Šodien atkal ir vajadzīgs tas gars, kuram pateicoties 1918. gadā neticamā kārtā uz drupām piedzima Latvijas valsts. Noteicošais nebija cilvēku vecums vai mantiskais stāvoklis, bet viņu garīgais briedums, taisnīguma izjūta un brīvības ilgas. Iedzīvotāju vairākumam šīs lietas var arī nepiemist. Visu izšķir mazākums – smaile, kurā saplūst daudzās paaudzēs krātā enerģija un kura līdzi aizrauj arī tos, kuri būtu vēl ilgi gulējuši.

Saistītie raksti
LA.lv