TV kanālu proporcija – pilnīgi ačgārna. Saruna ar Satversmes tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli 27
Valdības vadītāja Laimdota Straujuma, ziņojot Saeimai par nacionālo drošību, norādīja, ka “Latvijas drošības dienestu un stratēģiskās komunikācijas pētnieku apkopotā informācija liecina, ka Latvijas mediju vide jau daudzus gadus tiek izmantota, lai izplatītu Krievijā radītu vai Krievijas iniciētu tendenciozu informāciju par Latviju. Šī mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par valsts suverenitāti”. Kāpēc tik ilgi tiek runāts par vienu un to pašu, bet tikpat kā nekas netiek darīts? Kāpēc Latvijas iedzīvotājiem tā informācija, kas plūst no Eiropas Savienības valstīm, ir iegūstama daudz grūtāk nekā tā, kas tiek sagatavota lielajā kaimiņvalstī? Uz šo un citiem jautājumiem atbildes sniedza Satversmes tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.
I. Ziemele: – Pēdējā laikā apdraudējumi, kas ir palielinājušies kopumā ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, liek nopietnāk pievērstiem tam, kas notiek Latvijas informatīvajā telpā. Tas šajā situācijā ir pozitīvi. Bet neatkarīgi no apdraudējumu fona informatīvās telpas stāvokļa jautājums ir ļoti svarīgs Latvijas valstij un tās demokrātiskajiem procesiem. Tā kā informācija ietekmē sabiedrības pilsonisko un politisko kultūru, tad situācijā, kāda tā ir Latvijā, acīm redzams, cik šis jautājums ir svarīgs. Mēs to esam atzinuši politiskās retorikas līmenī, kuras mums netrūkst, – Kultūras ministrijā ir izveidota mediju politikas nodaļa, zināma rosība notiek arī Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, kas gatavojas nošķirt sabiedrisko un komerciālo mediju pārraudzību. Tas ir pareizi, tomēr nepietiekami, jo mēs arvien nesaucam vārdā īstās problēmas. Piemēram to, ka Latvija šajā it kā brīvajā informācijas tirgū ir zaudētāja, jo mūsu valstī nav dotas iespējas savstarpējai veselīgai komerciālo mediju konkurencei. Publiski gan informācija par mediju finanšu avotiem nav viegli pieejama, bet, skatoties vismaz uz to proporciju, kādā tiek retranslētas Krievijas Federācijā veidotās programmas un, piemēram, Eiropas Savienības valstīs veidotās programmas, var izdarīt secinājumus par ietekmēm.
Satversme, kas nostiprina demokrātisko plurālismu, noteic, ka ikvienam ir jābūt pieejamai dažādai un daudzpusīgai informācijai. No šādas 100. panta izpratnes izriet valsts pienākums veidot tādu mediju politiku, kas nodrošina Latvijas iedzīvotājiem iespēju iegūt dažādu informāciju. Tā kā dzīvojam Latvijas Republikā, kas ir arī Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, primārajām ir jābūt iespējām iegūt informāciju par savu valsti un Eiropu raksturojošām tēmām. Diemžēl Latvijas iedzīvotājam, kas gribētu saņemt pietiekamās proporcijās šādu informāciju, tas netiek piedāvāts. Piemēram, pērkot “Lattelecom” oriģinālo paketi, man nav iespējas atteikties no tajā iekļautajiem oficiālajiem Krievijas kanāliem un to vietā saņemt kādu ES dalībvalsts kanālu. Maksājot par šo oriģinālo paku, Latvijas iedzīvotājam ir jāmaksā arī par šiem Krievijas kanāliem. Papildus tam, kā jau minēju, Latvijā raidošās komerctelevīzijas retranslē Krievijā ražotas programmas. Šāds kopējais piedāvājums Latvijas informatīvajā telpā rada jautājumus par šīs situācijas atbilstību Satversmei.
