Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
10. janvāris, 2013
Drukāt

Tvaika nolaišana?

Foto - LETAFoto - LETA

“Atkal būs bļaustīšanās?” skeptiski noteica kolēģis, izlasījis informāciju par 20. janvārī Doma laukumā paredzēto manifestāciju. “Bļaustīšanās” gan nav tas sliktākais variants, kas šādās reizēs var notikt, ja “tvaika nolaišanai” tiek izmantota tikai runas māksla.


Tā nu sagadījies, ka vēsturiski tieši janvārī Latvijā rīkotās politiskās akcijas bieži beigušās ar citādu rezultātu, nekā to bija iecerējuši un pasludinājuši organizatori. Svaigākā atmiņā noteikti ir 2009. gada 13. janvāris, kad Aigara Štokenberga vadītā partija “Sabiedrība citai politikai” izziņoja protestu pret valsts realizēto politiku. Tas bija ekonomiskās krīzes sākumposms, daudzi tikko bija zaudējuši darbu, citi piedzīvojuši algas samazinājumu, un, pievienojot tam jau agrāk nobriedušo neapmierinātību par varas partiju augstprātību, izveidojās sprādzienbīstama situācija. Rezultātu mēs zinām – sākumā miermīlīga dziedāšana Doma laukumā, vēlāk nekontrolēts pūlis, Saeimas stiklos lidojoši bruģakmeņi, grautiņi Vecrīgā un tā tālāk.

Tagad maz tiek pieminēts fakts, ka pirms 2009. gada 13. janvāra tika vilktas bravūrīgas paralēles ar citu vēsturisku notikumu – 1905. gada 13. janvārī sociāldemokrātu organizēto manifestāciju, kas beidzās vēl traģiskāk, proti, ar asinsizliešanu, kad sadursmēs ar karaspēku tika nogalināti un ievainoti vairāk nekā simt protestētāji. Interesanti, ka, analizējot gan 1905., gan 2009. gadā notikušo, tiek minētas ļaunprātīgas provokācijas, kas miermīlīgi iecerētus pasākumus pārvērta īstā murgā. Mācība, kas jāņem vērā jebkura liela politiska pasākuma organizatoram. Jācer, ka iecerētā 20. janvāra manifestācijas rīkotāji par to ir padomājuši un parūpējušies.

Tomēr pat tad, ja tiek garantēta drošība, izplatītie uzsaukumi un arī galveno dalībnieku saraksts nevieš skaidrību, kas tad īsti šoreiz paredzēts un kāds rezultāts tiek sagaidīts. Lai kā izvērtās notikumi pirms četriem gadiem, toreiz vismaz bija sauklis “Atlaist Saeimu!”.

Bija arī adresāts – Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš gan parlamenta atlaišanu nerosināja, taču izvirzīja tam vairākas prasības, tā dēvēto “ultimātu”.

Kādas izmaiņas sagaidāmas šoreiz? To nebūs tik viegli saprast, jo pasākuma organizētāji ir izvēlējušies emocionāli piesātinātus saukļus, kuriem diemžēl trūkst satura. Manifestācijas nosaukums “Par tautas dzīvību!” liek domāt, ka tās pamatmērķis varētu būt, piemēram, atbalsts demogrāfijai, medicīnai, izglītībai. Vai arī vēl konkrētāk – tas vērsts pret abortiem, kas pēdējā laikā ir kļuvuši par karstu politisko diskusiju tematu. Par to varētu liecināt arī divu arhibīskapu – Zbigņeva Stankeviča un Jāņa Vanaga – solītā klātbūtne pasākumā.

Nē, tādai konkrētībai organizatori nav gatavi. Tā vietā labāk sacerēt tekstiņus, lai katrs, kas jūtas par kaut ko neapmierināts vai aizvainots, būtu gatavs nākt un piedalīties. Uzzinām, ka esam pazaudējuši “atmodas laika ideālus – suverēnu, brīvu un demokrātisku Latvijas valsti”. (Nezinu, varbūt viņi, ieskaitot arhibīskapus, ir pazaudējuši, bet vai to var attiecināt uz visu sabiedrību?) Uzzinām, ka “pat visaugstākā līmeņa juristi nespēj definēt šīs valsts jēgu”. (Vai tiešām?) Uzzinām, ka “Latvijas sabiedrība ir sašķelta, tā nespēj vienoties kopīgiem mērķiem un uzdevumiem”. (Tas gan jau ir dzirdēts no augsto amatpersonu mutes, tikai, vai tiešām kāds iedomājas, ka pilnīgi visiem te kādreiz būs iespējams vienoties? Tā nebija pat piesauktajā atmodas laikā. Vai toreiz kāds aicināja vienoties kopīgiem mērķiem ar interfronti?) Žēlabas, žēlabas….

Pa vidu gan ieskanas arī konkrētas iebildes, ka esam zaudējuši “demokrātiju”, tas ir, “tiesības izteikt savu viedokli referendumā”.

Vai tiešām uzsaukuma rakstītāji jau ir piemirsuši, ka tieši ar referenduma palīdzību tika mēģināts panākt valsts valodas statusu krievu valodai un izdāļāt pilsonību? Tā vairs nebija demokrātija, bet nelietīga demokrātijas iespēju izmantošana, ko varai bija pienākums apturēt, kamēr vēl nav par vēlu. Ja māja (ģimene, valsts…) ir apdraudēta, tad tā ir jāaizsargā, un ar lozungiem vien to izdarīt neizdosies.

Iespējams, kādu viss iepriekš minētais vēl nav aizskāris, tāpēc tiek izmests pēdējais āķis – “kā var samērot neseno algas palielinājumu valsts uzņēmumu valdes locekļiem ar vienkāršo cilvēku, pensionāru, ģimeņu ar bērniem reālajām vajadzībām?”.

Īpaši uzsvērts, ka manifestācijā piedalīsies un uzstāsies valsts kontroliere Ingūna Sudraba, kurai tieši tajās dienās beigsies pilnvaru termiņš un kuras vārds ir vairākkārt piesaukts ar jaunas politiskas partijas tapšanu. Vēl viens iemesls, kas liek uz to visu raudzīties piesardzīgāk… Bet pagaidīsim, 20. janvāris nav tālu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+