Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. novembris, 2013
Drukāt

Pēc sliežu ceļa būvēšanas ūdens aizvien nav
 (2)

Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

Redakcija saņēma satraucošas ziņas, kas aizēno daudzu iedzīvotāju prieku par otra sliežu ceļa būvēšanu līdz Krustpilij.

Pirmkārt, pirms gada tā sauktajā dzelzceļa mājā 92. kilometrā Kokneses novadā sakarā ar jaunā sliežu ceļa būvdarbiem aizbērta aka un nozāģētas ābeles, apmēram pirms gada TV raidījumā “Bez tabu” dzelzceļa pārstāve solījusi, ka aku izraks citā vietā, kompensēs dārza zaudējumus. Līdz šim tas nav izdarīts. Otrkārt, šā gada oktobrī dzelzceļa 104. kilometrā Pļaviņu novadā netālu no Alotenes stacijas arī aizbērta dzīvojamās mājas aka un paziņots, ka dārzā nozāģēs ābeles.

Abas bijušās dzelzceļa mājas pieder Ņinai Markēvičai. Viņa pati dzīvo 92. kilometrā, bet mājā 104. kilometrā – viņas vecā māmuļa Anna Ļebedeva. Ne vienā, ne otrā mājā ūdens joprojām nav, tas jānes vai jāved no kaimiņu mājām. Savām acīm pārliecinājies, ka cilvēku sūdzības atbilst patiesībai, vērsos pie valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” (“LDz”) pārstāvjiem un vaicāju – kā “LDz” risina ar akām un ābeļdārziem saistītas problēmas, kas rodas sliežu ceļa izbūves laikā, un kā un kad tiks palīdzēts cilvēkiem dzelzceļa Rīga–Krustpils 92. un 104. kilometrā? Lūk, ko atbildē raksta “LDz” mediju attiecību vadītājs Māris Ozols: “”Latvijas dzelzceļa” apakšuzņēmēji, veicot projektā “Otra sliežu ceļa būvniecība posmā Skrīveri–Krustpils” paredzētos darbus, aizbēra dzelzceļa nodalījuma joslā izveidoto aku. Lai gan saimnieces aka izveidota neatļautā vietā – dzelzceļa nodalījuma joslā, ņemot vērā iedzīvotājas lūgumu, “LDz” apakšuzņēmēji piekrita izrakt citu aku. Vietā, kur šī aka izrakta, ūdens uzreiz neparādījās. Šobrīd aka nav pabeigta – tiek novērots, vai tajā parādīsies ūdens. Apakšuzņēmējs nodrošinās akas izrakšanu. Būvējot otru sliežu ceļu pie Alotenes stacijas, pie tuvumā esošās pārbrauktuves nepieciešams uzstādīt kustību regulējošās ceļa zīmes. Lai to izdarītu un nodrošinātu šīs ceļa zīmes redzamību (tā dēvēto redzamības trijstūri), nepieciešams nozāģēt vairākas ābeles, ko neatļauj ābeļu īpašniece. “LDz” cer vienoties ar ābeļu īpašnieci par pārbrauktuves ierīkošanu.”

Atbildē runāts tikai par vienu jauno aku. Pārliecinājos, ka jaunajā vietā zeme patiešām izrakta vairāku metru dziļumā, bet tur ūdens nav un akas rakšana un būvēšana pārtraukta. Anna Ļebedeva stāstīja, ka vīri teikuši, ka tur nekas nevarot iznākt, tāpēc jauno aku rakšot vecās aizbērtās akas tuvumā, kur ūdens noteikti būšot. Kad tas notiks, viņa nezinot, tāpēc vecā sieviete, kura nesen atgriezusies no slimnīcas, ir izmisumā, tuvojas ziema, no kaimiņu mājas ūdeni atgādāt grūti.

Savukārt 92. kilometrā joprojām nekādas rīcības. Ņ. Markēviča stāsta: “Abas manas mājas ir bijušās tā sauktās dzelzceļa mājas. Es ar vīru uz dzelzceļa nostrādāju desmit gadus. Kad sākās privatizācija, es mājas iegādājos, jo toreiz neviens mani nebrīdināja, ka pēc laika te varētu būvēt otru sliežu ceļu un ka tam varētu traucēt gan akas, gan ābeļdārzi. Būtu zinājusi, par saviem sertifikātiem noteikti iegādātos citus īpašumus. Tagad katru dienu ar divām pieclitru pudelēm man puskilometrs jāmēro līdz kaimiņu mājai pēc ūdens. Cik ilgi tādas mokas? Un kā var būt tā – sola izrakt aku un maksāt kompensāciju par nozāģētajām ābelēm, bet pēc tam vairs neliekas ne zinis? Es prasu arī uzcelt trokšņu slāpējošu sētu, jo otrais sliežu ceļš iet mājai garām pārāk tuvu. Tagad man jādzīvo tikpat kā uz dzelzceļa.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+