Harijs un Vija Jaunzemi no savas mājas pagalma var saskatīt bijušo darba vietu – Pļaviņu hidroelektrostaciju.
Harijs un Vija Jaunzemi no savas mājas pagalma var saskatīt bijušo darba vietu – Pļaviņu hidroelektrostaciju.
Foto – Dainis Bušmanis

Ūdens enerģijai veltīts mūžs 1

“Daugavas krastos vairākās vietās virs ūdens līmeņa iztek avoti, kas nāk no liela dziļuma. Tie ir ļoti dažādi. Staburaga avotu ūdenim bija liels kaļķa piejaukums, nosēdumi. No kāda cita iztek sarkans ūdens, kurā daudz dzelzs. Avotiņš, no kura mēs ņemam ūdeni, ir ļoti tīrs, tajā nav nekādu nosēdumu,” stāsta Harijs Jaunzems (88), sniegdams vēsa, pārsteidzoši garda ūdens glāzi. Par ūdeni un to, kādu labumu tas var dot cilvēkiem, viņš tiešām zina daudz, jo ilgus gadus bijis Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes direktors. Pēc aiziešanas pensijā vadījis Daugavas muzeju un sarakstījis vairākas grāmatas, arī par savas pirmās darbavietas – Ķeguma spēkstacijas – būvniecību un Aiz­kraukles vīru kori “Staburags”, kurā pats dziedājis.

Reklāma
Reklāma

Savas nozares patriots

RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Māja, kurā mīt enerģētiķu ģimene – gan Harija, gan Vijas (79) darba mūžs saistīts ar Pļaviņu hidroelektrostaciju –, atrodas Daugavas krastā. No šīs vietas paveras skats ne tikai uz Pļaviņu, bet arī Ķeguma spēkstaciju. Pagalma vidū zib vēja ģeneratora spārni, ražojot zaļo enerģiju.

“Harijs bija galvenais inženieris un darba pārrunās mani tirpināja, ko es zinu un protu, vai man ir kāda saprašana par ģeodēziju,” ar smaidu pirmo tikšanos atceras Vija Jaunzema, kura Pļaviņu hidroelektrostacijā nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadus. Pēc tam – par zemes komisijas priekšsēdētāju Aizkrauklē un zemes ierīkotāju vairākās pašvaldībās.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pirmo referātu par enerģētiku sagatavoju vidusskolas pēdējā klasē. Ja rēķina no šā brīža, tad ar šo nozari esmu saistīts septiņdesmit, bet oficiāli, ieskaitot studiju laiku, 53 gadus. Mans tēvs strādāja Gulbenes novada Lācīšu dzirnavās – apkalpoja līdzstrāvas ģeneratoru. Iespējams, tur tā interese arī radās,” atklāj Harijs Jaunzems.

Viņš atceras, ka pēc kara enerģētiķa specialitāte bijusi prestiža un, stājoties Latvijas Universitātē, bijis jāiztur pamatīgs konkurss. Pēc studiju beigšanas desmit gadus nostrādāja Ķeguma hidroelektrostacijā, apgūstot profesiju no pašiem pamatiem. Kad tika uzsākta Pļaviņu HES būvniecība, Harijs Jaunzems kļuva par celtniecības direkcijas galveno inženieri, bet vēlāk – par visas Daugavas HES kaskādes (Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas) vadītāju.

Līdz aiziešanai pensijā viņš vadīja paša izveidoto Enerģētikas muzeju. “Betonētājs, kas bija strādājis vēl Ķeguma spēkstacijas būvniecībā, bija saglabājis tā saukto pīļknābi – lāpstu, ar kuru zem ūdens var izgrābt saspridzinātās klinšu lauskas. Teicu, lai to paglabā. Bet cik ilgi glabāsi, atdeva Daugavas muzejam. Sapratu, ka ilgāk vairs nevar kavēties – vajag iekārtot pašiem savu. Daudzus eksponātus atradām pašā stacijā, citus atnesa iedzīvotāji, arhīvā sameklējām dokumentus, arī veco zviedru firmas veidoto projektu,” viņš atceras. 90. gadu sākumā muzeju apmeklēja divi zviedri, kas, jauni puiši būdami, bija strādājuši pie šā projekta un nespēja valdīt emocijas, pēc 60 gadiem ieraugot zem šā dokumenta savus parakstus.

“Arī visus turpmākos gadus Harijs nav aizgājis no enerģētikas. Lasa avīzes un dusmojas: Kā var rakstīt par enerģijas ražošanu, ja nezina un jauc mērvienības!” iestarpina Vija. Bet pats seniors smaidot citē kāda kolēģa vārdus: “Tā elektrostacija man ir kā otra sieva!”

Neskatoties uz cienījamo vecumu, Harijs Jaunzems aktīvi darbojas Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijā un Latvijas Lielo aizsprostu biedrībā. Ne velti Ordeņu kapituls pērn ilggadējam enerģētikas nozares darbiniekam piešķīra Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīmi.

Reklāma
Reklāma

Raksta grāmatas un sporto

Viena no pēdējām Harija Jaunzema sarakstītajām grāmatām “Tūkstoš un viena diena” veltīta Ķeguma spēkstacijas celtniecībai. Lai tā ieraudzītu dienas gaismu, nācies ilgas stundas pavadīt Valsts arhīvā, pārlapojot piecas biezas klades ar būvtehniķa Ērika Šica piezīmēm, kurās dienu pēc dienas fiksēta celtniecības darbu gaita. Savukārt pirmajā grāmatā “Daugava un mēs” apkopotas autora paša atmiņas. Ar viņa līdzdalību tapusi grāmata par Pļaviņu hidroelektrostaciju, bet grāmatai “Latvijas novadu dārgumi” viņš sarakstījis nodaļu par Ķeguma novadu. Pie datora tā pa īstam piesēdies tikai pēc aiziešanas pensijā, līdz tam rakstīšanai vienkārši neatlicis laika.

Līdz pat pagājušajam gadam Harijs seniors turpinājis dziedāt Aizkraukles vīru korī “Staburags”. Tagad plāno kolektīva pusgadsimta jubilejai par godu papildināt un izdot no jauna grāmatu par kora vēsturi.

“Esam piedalījušies visos Dziesmu svētkos, bet tagad korim grūti laiki, jo trūkst dziedātāju, it īpaši jauniešu. Kādreiz uz skatuves kāpa pat 80 vīri, tagad labi ja 30, bet koristu vidējais vecums ir 64 gadi,” viņš stāsta.

Atšķirībā no dziedāšanas sports nav nolikts malā. Pērn Harijs Jaunzems atzīts par “Ķeguma novada gada sportistu 2015”, jo aktīvi piedalās sacensībās, īpašus panākumus gūstot vieglatlētikā. Startējot Ķeguma novada vieglatlētikas senioru izlases sastāvā veterānu sporta spēlēs, viņš izcīnīja vienu zelta un vienu bronzas medaļu, bet pirmajā Latvijas čempionātā vieglatlētikā veterāniem pat veselas trīs zelta medaļas – 5 km soļošanā, lodes grūšanā un diska mešanā. Trenējoties turpat mājas pagalmā, lodes vietā izmantojot apaļu akmeni, bet soļošanas iemaņas pilnveidot palīdzot dzīvesbiedre – abi kopā ar nūjām un bez tām izstaigājuši vai visu novadu.

Piešķiļ dzirksti senioru aktivitātēm

“Esmu pateicīga saviem vecākiem, kas man daudz ko iemācīja. Tas bija pēc kara, tādēļ māte uzskatīja, ka man viss ir jāzina un jādara. Manī joprojām ir atbildības izjūta, ka daudz jāpaveic – ar mašīnu jābrauc, zeme jārok, projekti jāraksta, jādara vēl un vēl,” saka Vija Jaunzema.

Kad abi seniori pārcēlās uz dzīvi pie meitas Birzgales pagastā, viņi pamanīja, ka vietējo pensionāru sabiedriskā dzīve nenorit pietiekami aktīvi. Tad nu tika izveidota Ķeguma novada pensionāru biedrība, kas no pārdesmit senioru liela kolektīva pārtapusi par organizāciju ar pāri par simt biedriem un kurā Harijs ir valdes loceklis, bet Vija – galvenā projektu rakstītāja. Par piešķirtajiem līdzekļiem iekārtots biedrības birojs, sagādāts nūjošanas inventārs, tapusi radošā darb­nīca rokdarbniecēm – ar divām lielajām un piecām mazajām stellēm un pārējo aušanai, tamborēšanai un adīšanai nepieciešamo.

“Divas stelles iedevām arī skolai, bet tās tā arī nostāvēja dīkā – nav aust gribētāju. Pēc gada paņēmām atpakaļ,” nopūšas Vija. 2008. gadā izdevies nodibināt arī senioru deju kolektīvu, kurā Vija dejoja ne tikai pirms ceļa locītavas endoprotezēšanas operācijas, bet arī divus gadus pēc tās.

Jaunzemu pārim ir trīs bērni, deviņi mazbērni un pat divi mazmazbērniņi, kas izkaisīti pa visu Latviju. Rīgā gan neviens nedzīvo, arī ārzemēs ne, teic Vija, piebilstot, ka Jāņos uz ugunskura celšot lielo katlu, jo tad sanāks kopā visa kup­lā ģimene, ieskaitot maz­znotiņus – tā abi mīļi dēvē mazmeitu otrās pusītes.