Uguņošanas noteikumi – uz kapu plāksnītēm… 14
Pēc Saulkrastu novadā notikušās traģēdijas, kad uzsprāga dzīvojamā māja un bojā gāja pirotehnikas speciālists Ilmārs Āboliņš un vēl četri cilvēki, savu viedokli medijiem izplatīja biedrība “Augsti enerģētisko materiālu ekspertu un speciālistu asociācija “Faville”” (faville tulkojumā no latīņu valodas – mirdzošie pelni), izsakot arī kritiku par I. Āboliņa agrāko darbību. Biedrība apvieno gan policijas un armijas, gan civilās personas, kas saistītas ar sprāgstvielām un pirotehniku. Organizācijā ir 50 biedru, no kuriem 15 – pirotehniķi. Jānis Jakušs-Kreituss ir biedrības “AEMESA “Faville”” valdes priekšsēdētājs. Ikdienā – Valsts policijas kriminālistikas pārvaldes sprādzienbīstamu priekšmetu eksperts. Darba specifikas dēļ arī nevēlējās afišēties, fotografējoties intervijai. Mūsu saruna – gan par sprādzienu Saulkrastos, gan par to, kā Latvijā tiek regulēta pirotehnikas nozare.
Cik Latvijā ir profesionālu pirotehniķu?
Jānis Jakušs-Kreituss: Valsts policija izsniegusi sertifikātus aptuveni 60 cilvēkiem – pirotehnikas pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir izgājuši 160 stundu profesionālās pilnveides kursus un nokārtojuši pārbaudījumus. Starp citu, šobrīd pēc biedrības iniciatīvas dibinātais profesionālās tālākizglītības un pilnveides centrs “Faville” ir vienīgā izglītības iestāde, kas īsteno valsts akreditētu apmācību programmu “Pirotehniskie darbi”. Kopumā šobrīd ir 17 uzņēmumu, kam ir licences sniegt pirotehniskos pakalpojumus, 54 uzņēmumiem ir tiesības tirgot pirotehniku, vienam – “Rīgas pirotehnikai” – ir ražošanas licence.
Kādi ir pirotehnikas lietošanas apjomi?
Latvijā aptuveni patērē 14 – 20 kuģu konteinerus gadā.
Kāda ir likumiskā kārtība ar pirotehnikas lietošanu Latvijā?
Ir pietiekami stingrs Pirotehnikas izstrādājumu aprites likums un ar to saistītie Ministru kabineta noteikumi. Uguņošanas ierīces klasificē vairākās kategorijās. F1 kategorija – to jebkurš cilvēks, kurš sasniedzis 14 gadu vecumu, var nopirkt veikalā, piemēram, tās ir parastās eglīšu brīnumsvecītes, arī tā saucamās hlopuškas. F2 – mazas jaudas raķetes, vienšāviena izstrādājumi, uguns strūklakas. F3 – jau jaudīgāki pirotehniskie izstrādājumi, kurus parasti izmanto mājas svinībās un svētku uguņošanā. Gan F2 gan F3 var nopirkt pieaugušas civilpersonas. F4 ir jau lieli komplekti, dažādas lodes un tamlīdzīgi, kurus drīkst iegādāties un lietot tikai licencēti pirotehniķi un kuru efektus mēs redzam dažādu sabiedrisku svētku laikā. Pirotehnika, ko izmanto telpās, dalās divās daļās: visiem pieejamā T1 kategorija, piemēram, tās ir nelielas uguns sveces, ko liek uz tortēm, un profesionāļiem domātā jaudīgā pirotehnika T2. Ir vēl speciālā pirotehnika, piemēram, lauksaimniecībā izmantojamās dūmu sveces – P1 un profesionāļiem domātās P2. T1 un P1 var nopirkt jebkura pieauguša civilpersona.
Ja ievēro visu, kas teikts likumā un noteikumos, negadījumiem nevajadzētu notikt. Eiropā ir valstis, kur ir stingrākas prasības un kur brīvākas, piemēram, dienvidos. Ja paskatāmies, kā Jauno gadu un citus svētkus svin Spānijā, Itālijā, Grieķijā, tad liekas, ka tur notiek karš… Grieķijā diviem ciematiem ir pat tradīcija ar pirotehniku vienam otru apšaudīt – video var redzēt, ka tur pat baznīcas netaupa… Latvijā mēs, profesionālie pirotehniķi, stingri cīnāmies, lai būtu kārtība un drošība. Kas attiecas uz pārējo publiku, ir dažādi: daļa pirotehniku lieto uzmanīgi, daļa, kā to redzam sociālos tīklos, vieglprātīgi ākstās, šauj no paduses, no, atvainojiet, dibeniem, dzērumā. Tad arī visādas nelaimes notiek. Stingri regulēta arī pirotehnikas glabāšana: kas, ko, kādos apjomos, apstākļos un telpās drīkst uzglabāt. Jāatzīmē gan, ka noteikumos ir arī absurdas lietas, kas norāda, ka tos rakstījušas personas, kurām trūkst zināšanu par šo jomu. Kā piemēru varu minēt Ministru kabineta noteikumu nr. 214 22. punktu, kurā teikts: “Uguņošanas ierīces un skatuves pirotehniskie izstrādājumi nav savienoti ar elektroaizdedzinātājiem. Elektroaizdedzinātāji atrodas telpā, kas ir atdalīta no noliktavas, vai noliktavā atsevišķā metāla skapī vai kastē.” Un te ir jautājums, ko darīt ar tādiem izstrādājumiem, kas jau rūpnieciski tiek ražoti ar elektrodegļiem – raut ārā vai ko citu? Vēl absurdāk ir ar P1 un P2 kategorijas izstrādājumiem, jo par tiem vispār maz kas ir uzrakstīts, bet jau iepriekš pieminētie elektrodegļi (elektroaizdedzinātāji) arī ir P1 kategorijas pirotehniskie izstrādājumi.
Runājot par glabāšanu, neviļus esam nonākuši līdz šausmīgajam negadījumam Saulkrastos.
Es jums nevaru stāstīt visu, kas atklājies šā gadījuma izmeklēšanā un ko zinu kā policijas amatpersona, bet tikai to, ko varu teikt kā biedrības vadītājs. Diemžēl Ilmāra Āboliņa bezatbildība un rupji drošības pārkāpumi noveda pie šīs traģēdijas. Ilmārs ar dzīvesbiedri Ilzi Kazradzi par mūsu biedrības biedriem, pārstāvot uzņēmumu “Svētku aģentūra”, kļuva 2011. gadā. Sākumā nebija problēmu, bet 2015. gadā par profesionālās ētikas pārkāpumiem, nelojālu attieksmi pret biedriem un bezatbildīgu profesionālo darbību Āboliņš no biedrības tika izslēgts. Viņš darbojās trijos uzņēmumos, no kuriem vienam tika atņemta licence, jo šā gada aprīlī konstatēja, ka Olainē tika nelegāli uzglabāta pirotehnika. Taču tas Āboliņam netraucēja ar citu uzņēmumu uzvarēt Rīgas domes cenu aptaujā un sarīkot 4. maija salūtu un plaši daudzinātās uguņošanas mākslas starptautiskās sacensības. Arī pirms tam šis pirotehniķis veidoja publiskās uguņošanas daudzās citās Latvijas pilsētās.
5. oktobra vakarā notikušais ir traģiska nelaime, tomēr ar nožēlu jāsecina, ka tas vienlaikus ir arī likumsakarīgs notikums. Ilgstoši Ilmārs Āboliņš publiskas uguņošanas veidošanā iesaistīja savu nepilngadīgo dēlu, arī kopā ar viņa klasesbiedriem, kas ir klajš gan darba tiesību, gan pirotehnisko izstrādājumu aprites likuma pārkāpums. Ar šo faktu profesionālais pirotehniķis pat lepojās, tai skaitā, rakstos avīzēs. Sociālajos tīklos redzams liels skaits fotogrāfiju ar rupjiem drošības pārkāpumiem, ne tikai ļaujot nepilngadīgajam uzstādīt un savienot pirotehniskos izstrādājumus, bet pat jautri pozēt ar klasesbiedriem uz jau šaušanai sagatavotiem stobriem. Šajos pašos attēlos redzam virkni pārkāpumu, kas liecina par bezatbildīgu un bezrūpīgu attieksmi pret šo tik jutīgo materiālu – pirotehniku. Pārsteidz, ka tik nenopietni var izturēties pirotehniķis ar 30 gadu stāžu, tādu pašu attieksmi ieaudzinot arī saviem bērniem un darbiniekiem. Drošību sargājošās iestādes gan neizrādīja nekādu interesi par šo faktu. (Policijas atbildi skat. augstāk. – Red.) Jebkurā gadījumā privātmājā nedrīkstēja glabāt profesionālu pirotehniku.
Ir informācija, ka Āboliņš pats arī kaut ko izgatavojis, jo viņš vienmēr ir gribējis būt labākais un pārsteigt citus. Iespējams, ka tieši aizraušanās ar pirotehnikas festivāliem un sacensībām arī mudināja Ilmāru ķerties pašam pie savu efektu izgatavošanas. Šobrīd jebkurš var sapirkt pirotehniku un ar datoru smuki palaist gaisā dažādus zīmējumus, starptautisko sabiedrību ar to nepārsteigsi. Viņš bija profesionālis, zināja, ar ko riskē, bet tik liela bija pašpārliecinātība savienojumā ar nekārtību. Varbūt kaut kas ar domāšanu vairs nebija kārtībā, jo arī pašpārliecinātībai ir savas robežas, piemēram, kā var iedomāties glabāt pirotehniku apkures katla telpā?! Faktiski nelaime bija tikai laika jautājums. Šī godkāre tad arī pakļāva riskam visu ģimeni un faktiski arī kaimiņus. Kā liecina situācija, nelaimes gadījumā pašam Ilmāram Āboltiņam teorētiski bija cerības izdzīvot, jo sprādziena vilnis viņu izmeta no ēkas, bet pārējie diemžēl sadega dzīvi. Tagad viņu atpazīšanai un identificēšanai nepieciešams veikt DNS analīzes.
Cik bieži Latvijā pirotehniķiem gadās šādas nelaimes?
Kopš Latvija atguvusi neatkarību, šis ir pirmais letālais gadījums. Latvijas profesionālajā pirotehnikā nelaimes gadījumi notiek reti. Pagājušā gadsimta 90. gados kaut kas uzsprāga Rīgas kinostudijā, ap tūkstošgades miju – Jelgavā. Pavisam nesen, pirms pāris nedēļām, Cēsīs kāda pirotehnikas uzņēmuma noliktavā notika eksplozija, kurā tikai pats saimnieks guva apdegumus. 2002. gadā arī Dailes teātrī, neuzmanīgi rīkojoties ar pirotehniku, izcēlās neliels ugunsgrēks, cieta divi cilvēki. Arī Dailes teātrī pirotehniskos pakalpojumus pamatā nodrošināja ar Ilmāru Āboliņu saistīts uzņēmums. Par to, ka teātrī varētu būt glabāts kas vairāk par atļauto, baumoja jau toreiz, bet šķiet nopietnāka izmeklēšana nenotika.
Tas, ko gribu uzsvērt: līdzīgi kā noteikumi aviācijā, arī pirotehnikas lietošanas noteikumi tiek rakstīti ar asinīm uz kapu plāksnītēm. Diemžēl šoreiz: uz piecām.
Ziņās tika minēts, ka Āboliņu ģimenē bija trīs licencēti pirotehniķi. Kas bez vīra un sievas bija trešais?
Trešais sertificētais pirotehniķis bija Ilzes Kazradzes meita, kas, līdzīgi viņas brālim, iesaistījās ģimenes biznesā. Pats par sevi tas nav nekas neparasts, bieži pirotehnikā iesaistās visa ģimene, pasaulē ir zināmas pat pirotehniķu dinastijas, kas pārmanto amatu un biznesu jau daudzās paaudzēs. Nodarbošanās ar pirotehniku ir skaista un aizraujoša, tā saistīta ar dzīvi nepārtrauktā kustībā, dalību dažādos notikumos, koncertos, bet ne uz mirkli nedrīkst zaudēt modrību. Lai arī notikušais ir liela traģēdija, tomēr cilvēkiem nevajadzētu uztraukties svētku salūtu laikā. Pirotehnika, ja ar to apietas saudzīgi un profesionāli, rada daudz prieka. Visas biedrības vārdā izsakām dziļu līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem.
Policija: nebija informācijas par nelikumībām
Ko saka policija par J. Jakuša-Kreitusa repliku, ka drošības iestādes nav izrādījušas interesi par pirotehniķa I. Āboliņa iespējami nevērīgo attieksmi?
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava “LA” paskaidroja, policijai līdz traģiskajam notikumam nebija informācijas, ka I. Āboliņš nodarbojas ar ko nelikumīgu vai apdraud savas ģimenes un sabiedrības drošību: “Latvija nav policejiska valsts un mēs nesekojam ierakstiem sociālajos tīklos un tam, ko cilvēki runā. Protams, izņemot gadījumus, kad cilvēki mums norāda uz pārkāpumiem vai saņemam cita veida informāciju. Pēc traģēdijām jau cilvēki bieži norāda, ka zinājuši, ka viņiem bijusi informācija vai aizdomas. Tāpēc aicinām informēt policiju laikus, iekams kaut ka slikts atgadījies.”
