Mežolē jau bija noticis uguns eksperiments mežā 2
Esmu 44 gadus nostrādājis meža nozarē, pieredzējis dažādus dīvainus rīkojumus un lēmumus, bet tādus brīnumus neesmu piedzīvojis. Ne Aizupes meža tehnikumā, ne Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā nemācīja, ka meža dedzināšana var dot dabai labumu. Katru gadu Latvijas mežos izdeg pāris simti hektāru. Vai tas nav pietiekami? Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis stāsta, ka Smiltenes pusē dedzināšanas eksperiments noticis jau pirms kāda laika (sk. K. Vitenas rakstu “LA” “Dedzināt, lai atjaunotu”, 22. 07. 2014.). Kādi ir rezultāti? Jānis Eglītis, inženieris mežkopis, bijušais Cēsu mežrūpsaimniecības direktors
Jau 1995. gadā Pasaules dabas fonds (PDF) un Valsts meža dienests vienojās par nenoplicinošas mežsaimniecības demonstrējumu projekta teritorijas izveidi Mežolē, Smiltenes apkārtnē. Uģis Rotbergs, toreizējais PDF direktors un tagadējais PDF valdes priekšsēdētājs, skaidro, ka projekts bija vērsts uz vienu konkrētu biotopu – priežu audzi, kas raksturīga mūsu mežam.
“Uguns mežam ir tikpat dabiska parādība kā vējš, ūdens vai gaiss. Taču no ugunsgrēka mežs Latvijā tiek mākslīgi pasargāts jau 100 – 150 gadus. Priežu audzē saaug egles un citi šim meža tipam dabiski neraksturīgi koki, noplicinās augsne, tur sakrājas daudz kam degt. Tāpēc pirms kontrolētās dedzināšanas jāizcērt egles un citi koki. Būtībā kontrolētā dedzināšana mežam ir kā cilvēkam pote – tā to atjauno, atsedz augsni, ļauj dzīvot tām daudzajām augu, kukaiņu un putnu sugām, kas agrāk šajā mežā vairs nevarēja dzīvot,” saka U. Rotbergs.
Priedes ar savu biezo mizu ir piemērojušās ugunij. “To dzīve pat pagarinās un šāda degusi priede var nodzīvot par 50 – 100 gadiem ilgāk, jo pastiprināti izdalās sveķi un koks it kā iekonservējas,” piebilst U. Rotbergs.
Mežolē 1998. gada septembrī tika dedzināta vidēja vecuma priežu (20 – 40 gadi) audze. Abās pusēs vidēja vecuma audzei bija vecs priežu mežs ar 200 gadus un vecākām priedēm. Iepriekš meža speciālisti veica krājas kopšanas cirti, izcērtot visas egles un daļēji bērzus. Kontrolētā dedzināšana notika aptuveni 0,5 ha platībā, dedzināšanā piedalījās divas ugunsdzēsēju ekipāžas un pirms tam apkārt dedzināšanas vietai veica mineralizēto joslu izveidi.
Kontrolētās dedzināšanas mērķis bija attīstīt diskusiju un veidot izpratni meža darbinieku vidū par uguns lomu meža ekosistēmā. Gandrīz katru gadu šo teritoriju apmeklē meža ekoloģijas speciālisti, taču plašāki zinātniskie pētījumi, par kuriem būtu informēts PDF, tur nav veikti. Var diskutēt, kad veikt kontrolēto dedzināšanu Gaujas nacionālajā parkā, bet nevis par to, vai to veikt vispār. Pirmkārt, tā ir valsts aizsargāta dabas teritorija, un kur labāk, ja ne tur cilvēkiem demonstrēt ekoloģisku meža atjaunošanu. Otrkārt, tas ir arī ilgtspējīgas mežsaimniecības interesēs un, treškārt, eksperiments notiks, piesaistot Eiropas līdzekļus un Skandināvijas zinātnieku prātus, uzskata U. Rotbergs. Viņam cilvēku saceltā brēka par 2,5 ha priežu audzes dedzināšanu liekas neizprotama, jo Latvijā gadā kailcirtēs nocērt tūkstošiem hektāru meža.
Kopš 1997. gada Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore un meža zinātņu doktore Inga Straupe studentiem lasa kursu sugu un biotopu aizsardzībā, kurā ir arī sadaļa par meža ugunsgrēkiem no meža attīstības viedokļa. “Priede ir vienīgā Latvijas suga, kas ir ļoti piemērota ugunsgrēka iespējamībai. Šis koks nebūt neaiziet bojā un, tikai nocērtot, pēc gadiem koka gadskārtās redzams, kad pārdzīvots ugunsgrēks. Dabiskos apstākļos kādreiz priedes pārdzīvoja ugunsgrēkus vidēji ik pēc 50 gadiem,” skaidro I. Straupe.
