Foto – LETA un Artis Drēziņš

Gandrīz katram, kas redzēja Rīgas pils ugunsgrēku, bija savs viedoklis par ugunsdzēsēju darbošanos. Ugunsdzēsēji pie tā jau pieraduši. Tāpat kā policisti un karavīri. Diemžēl lielai daļai sabiedrības priekšstats par šo profesiju ļaudīm veidojas Holivudas grāvēju iespaidā.

Lasītākie

10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Četru cilvēku ģimene veic eksperimentu, cenšoties pārtikai tērēt ne vairāk kā 60 eiro nedēļā: “No dažiem produktiem nākas atteikties”

Lasīt citas ziņas

Un tad ir liels brīnums, ka labi trenēts karavīrs var nomirt ne tikai no vienas lodes, bet arī no saules dūriena, policists nevar pēc viena matiņa atrast noziedznieku un ugunsdzēsējs nespēj staigāt pa uguni.

Šis būs stāsts par to, ar kādiem līdzekļiem, kādos apstākļos un kā strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) ļaudis (turpmāk rakstā vienkāršības labad – ugunsdzēsēji). 3000 cilvēku 92 dislokācijas vietās. Sākot ar Rīgu, kur koncentrējusies trešā daļa ugunsdzēsēju, turpinot ar VUGD daļu vidusmēra Latvijas pilsētā Balvos un mazu posteni pie Cesvaines.

Rinkēvičs: Eiropai ir jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību

Britu pasažieri, lidojot uz Turciju, pusstundas laikā izdzer “sausu” lidmašīnu

Veselam

Latvijas vēža pacientiem būs pieejams jauns informācijas portāls

Tāpat kā jebkurā jomā galvenais ir cilvēks. Ugunsdzēsējs ir kā karavīrs – labi apmācīts profesionālis. Tikai pēc tam nāk tehnika, ekipējums, aprīkojums un ēkas, būves, zeme. Kopējās lietās mūs ievadīs VUGD priekšnieka vietnieks Intars Zitāns, pēc tam dosimies uz vietām, kur vīri stāsta visu, kas uz sirds, negaidot piedzīvosim arī nelielu, bet īstu ugunsgrēku, uzzināsim, kāpēc Rīgas pili nedzēsa helikopters un cik garas kāpnes ugunsdzēsējam būs vajadzīgas, lai uzkāptu Gaismas pilī.

Profesionāli cilvēki

Latvijā trūkst 150 ugunsdzēsēju. Šis iztrūkums ir gan mākslīgs (naudas ekonomija), gan dabisks. Visvairāk izjūt virsnieku (atalgojums Ls 400 – 700) trūkumu. Ierindas ugunsdzēsēju (atalgojums ap Ls 300) pietiek. Ļaudis notur maiņas darbs, kas ļauj strādāt citviet.

Lai sāktu veikt pašus vienkāršākos ugunsdzēšanas darbus, jāmācās pusgads. Par īstu ugunsdzēsēju kļūst divos trijos gados.

Tehnika noveco

Lai izpildītu Ministru kabineta normas, VUGD būtu nepieciešami 673 speciālie transporta līdzekļi. Dabā ir divreiz (!) mazāk – 340 (sk. uzziņu). Tas nozīmē, ka VUGD šīs normas – ierašanos notikuma vietā pēc izsaukuma republikas nozīmes pilsētās piecu minūšu laikā, pārējās pilsētās un apdzīvotās vietās virs desmit cilvēkiem uz kvadrātkilometru 15 minūšu laikā – var izpildīt aptuveni 70% valsts teritorijas. Turklāt puse tehnikas ir vēl padomju laika autocisternas un autokāpnes uz ZIL, GAZ un KAMAZ bāzes, kuru noteiktais ekspluatācijas laiks 11 gadi pārsniegts divas trīs reizes. VUGD speciālisti izrēķinājuši – ja tuvākajos gados netiks iepirkti 93 speciālie transporta līdzekļi, tehniskā bāze ne tikai turpinās novecot, bet sāks grūt. Tas nozīmē, ka vajadzēs slēgt aptuveni 40 posteņus lauku apvidos, lai resursus koncentrētu tur, kur deg biežāk, – pilsētās un lielākajās apdzīvotajās vietās. Attālums starp ugunsdzēsības posteņiem palielināsies līdz pat 80 kilometriem un ugunsdzēsēji notikuma vietā ieradīsies pēc ilgāka laika.

“Palaimējās vēl, ka īsi pirms ekonomiskās krīzes – 2007. gadā – realizējām iepirkumu par 23 553 487 latiem, pasūtot 71 specializēto automobili. Vēl septiņus automobiļus iegādājamies pēc Eiropas Savienības projektiem. Tas ļāva nomainīt lielāko daļu Rīgas autoparku un katrai bijušā rajona pilsētai piešķirt vienu divus jaunus automobiļus.

Nav jau nekāds kosmoss šie “Renault”, “Scania”, “Iveco” un citu firmu auto, bet jauns ir jauns un mūsu apstākļiem pietiekami laba tehnika,” domā I. Zitāns.

Te jāpiebilst, ka savas ugunsdzēsēju vienības un tehnika ir arī virknei Latvijas iestāžu, piemēram, lidostai “Rīga”, ostām, naftas transportēšanas uzņēmumiem, Meža dienestam, armijai. Kāpēc valstij neprasīt kādu helikopteru?

“Tas nebūtu ekonomiski lietderīgi, turklāt vajadzības gadījumā mums palīgā nāk armijas un robežsardzes helikopteri. Es jau labprāt gribētu arī vismodernāko autocisternu par miljonu latu gabalā vai arī tālvadības un robotizētas kāpnes par pusotru miljonu, kuru galā ūdens stobru tur nevis cilvēks, bet hidraulisks manipulators. Tas ir dārgs kosmoss, ko pagaidām nevaram atļauties. Iesākumā pietiktu ar puskosmosu: modernas kāpnes, uz kuram 
ugunsdzēsēji varētu strādāt arī mīnusa leņķos, piemēram, jumta otrā pusē. Šādas kāpnes būtu labi noderējušas, dzēšot Rīgas pili,” reālists ir I. Zitāns.

Aprīkojums ir dārgs

Aprīkojums noveco ātri. Tikpat ātri aug prasības. Līdzīgi kā mobilie telefoni. 90. gados bija normāli, ka cilvēku autoavārijās no dzelžiem kala ārā ar āmuru un lauza ar lauzni, bet nu to dara ar hidrauliskiem glābšanas instrumentiem.

Tagad pienākuši laiki, kad katrai struktūrvienībai būtu nepieciešams moderns termovīzers, kas visā valstī ir tikai viens. Tā ir ierīce, kas konstatē siltuma starojumu. Ar termovīzeru varētu konstatēt degšanas vietas, cilvēkus dūmos un nogruvumus, arī tāda veida, kāds pirms dažiem gadiem notika Mālpilī, kad sagruva daudzstāvu māja un neviens skaidri nezināja, cik un kur drupās ir cilvēki.

Šāds termovīzers maksā 10 – 20 tūkstošus latu.

“Aprīkojumu vienmēr var vēlēties labāku. Tas ir dārgs, jo ir profesionāls. Ja tas ir ūdenssūknis, tad nepietiek, ka tas spēj noteiktu daudzumu ūdens sūknēt – vajag arī lielu spiedienu. Pat lauznis nevar būt parasts dzelzs stienis, bet speciāla sakausējuma un formas. Līdz ar to cenu atšķirība var būt pat desmitkārtīga,” skaidro I. Zitāns.

Zābaki par 200 latiem

It kā pats nepieciešamākais individuālais ekipējums ugunsdzēsējiem esot, bet līdz tam, lai būtu pasaules līmenī kā Latvijas karavīriem, vēl tālu. Cerības uz Iekšlietu ministrijas plānoto pētījumu par kopējo iepirkumu, kad līdz ar policistiem pie jauna formas tērpa un ekipējuma tiktu arī ugunsdzēsēji.

Bet vajag visu uzreiz. No apakšveļas līdz virstērpam. Nebūs lielas jēgas no moderna aizsargtērpa, ja apakšā pavilkts sazin kas. Arī zābaki labi kalpos tikai tad, ja būs atbilstošas zeķes. Šobrīd ugunsdzēsēji strādā gumijas zābakos, kas būtībā esot tīri labi, ja ne divi lieli mīnusi: ziemā salst kājas, vasarā daudz vairāk par pāris stundām šādos apavos nepastrādāsi, jo svīst. Profesionāli ugunsdzēsēju ādas apavi maksā 200 latus.

Depo brūk

Ēkas un sakaru torņi, pēc I. Zitāna domām, esot katastrofālā stāvoklī. Pirms pāris gadiem sabruka Skrundas postenis. Nesen no Ērgļu posteņa ugunsdzēsēji izvācās paši, lai nepakļautu sevi veselības un dzīvības riskam.

Faktiski visas ēkas, kurās uzturas ugunsdzēsēji, kopj, pat remontē un pilnveido paši ugunsdzēsēji tā saucamajos saimnieciskajos darbos, turklāt nereti, kad valstij pietrūkst naudas, sametas no savām mazajām algām krāsu kārbai, kādai mēbelei vai kaut ko atvelk no savām mājām.

“Mums ir depo no pagājušā gadsimta sākuma un pat aizpagājušā gadsimta, kad dzēst brauca ar zirgu pajūgiem. Lai tajos dabūtu iekšā jaunos auto, vajadzēja kalt durvju ailas, rakties zemē. Telpas ir ar daudzām durvīm, trepēm un stāviem. Vietām ugunsdzēsējam jāpārvar simt un viens pakāpiens dažādos stāvos, lai tiktu ārā no ēkas. Par darba drošību un higiēnu es labāk vispār neteikšu neko,” spriež I. Zitāns.

Pašreizējā situācija ar transportlīdzekļiem

Aptuvenās cenas transporta līdzekļiem, kos plāno 
iegādāties 2014. – 2016. gadā 
(kopā 93 vienības par Ls 25 502 243)

Balvos zils iet labāk

VUGD Balvu daļā strādā 35 cilvēki. Četras ZIL automašīnas, viens “Renault”. Daļas komandiera vietnieks Aleksejs Kovšovs nesūdzas ne par saviem ļaudīm, ne autotransportu.

Vienīgi padomju laika tehnikai trūkst detaļu. 
70. gados celtajai balto ķieģeļu ēkai gan nav bijis kapitālais remonts, nolietota. Cik var, puiši remontējot paši. Jāmaina elektroinstalācija, apkures radiatori, logi. Vada komandieris Andris Baikovs, Mārtiņš Dūviņš un vada komandiera vietnieks Ritvars Komarovskis atklāj detaļas. Jautāju, cik lielā mērā ir nodrošināti ar nepieciešamo?

Ritvars: – Minimāli, ja zina, kā ugunsdzēsēji dzīvo Eiropā.

Mārtiņš: – Igauņiem un lietuviešiem viss ir labāks. Tepat aiz robežas Pitalovā kaut arī tikai zili, tomēr jauns depo. Mums svaigs “Renault”, kas it kā paredzēts dažādiem ceļiem, bet tikai… cieta seguma. Kā viens no diviem velkošajiem tiltiem iegrimst, tā jābrauc ar zilu vilkt ārā. Zils iet divreiz lēnāk, bet ar saviem trijiem velkošajiem tiltiem tiek tālāk.

Ritvars: – Mēs tagad sēžam uz mēbelēm, ko taisījis mūsu darbinieks. Arī virtuvē remontu veicām paši. Naudu virtuves mēbelēm sametām, ledusskapi gan pirms diviem gadiem uzdāvināja valsts.

Mārtiņš: – Valsts dod tik daudz, lai neizlaižam garu. Iekšlietu sistēmā esam aiz policistiem, robežsargiem un dalām trešo vietu ar cietumsargiem. Trūkst speciālo aizsargtērpu.

Ritvars: – Ne visiem ir otrie darbi. Ja ir, tie izsūc spēkus.

Andris: – Nupat atgriezos no Dziesmu un deju svētkiem. Dejoju Balvu deju kolektīvā “Nebēda”. Ja strādātu otrā darbā, nevarētu dejot.

Mārtiņš: – Aprīkojumu vajag labāku. Daudz kā trūkst, piemēram, hidromanipulatora. Vienā saimniecībā govs iekrita pagrabā. Nevarējām izvilkt, tikai striķi aplikām. Atbrauca zemnieks ar hidromanipulatoru un izcēla. Vajadzētu vismaz minimālu alpīnisma inventāru. Ķīmiskām avārijām mums ir tikai trīs maza izmēra tērpi. Bet cauri Balviem uz Krieviju ved degvielu, eļļas. Lai Dievs nedod kaut kam apgāzties. Pa kanalizāciju viss satecēs Balvu ezerā.

Andris: – Rīdziniekiem jau arī daudz ko nevajadzēja, kamēr neaizdegās Rīgas pils. Šļūtenes biežāk vajadzētu mainīt, lai cilvēki nesmejas, ka mēs ar lāpītām šļūtenēm cīnāmies kā padomju laikā. Ja reiz esam Eiropā, tad esam.

Ritvars: –Tilžas postenis divas reizes dzina savu zilu uz tehnisko apskati Rīgā, bet tā arī neaizdzina. Noplīsa pa ceļam. “Renault” pa gadu nobrauc ap 5000 kilometriem, bet bieži jāremontē.

Mārtiņš: – “Renault” uzlikta labas kvalitātes Polijā ražota virsbūve, bet aprīkojums tajā salikts neloģiski. Tāda sajūta, ka to neviens nav kontrolējis, bet poļiem galvenais bija visu sabāzt iekšā. Līdz daudz kam neliela auguma cilvēki nevar normāli aizsniegties. Lai izņemtu cirtni, jābūt akrobātam.

Andris: – Navigācija “Renault” nedarbojas. Cik zinu, sanācis misēklis ar piegādātājiem. Bet nav jau viss tikai slikti – 90. gados uguni dzēsām izdilušās parastās drēbēs, bet tagad man ir divi kaujas tērpi, elpošanas maska, pārnēsājama rācija (tas gan nav visiem, bet vajadzētu).

Gaismas pilī nerāpsies

“Cilvēks ātri pierod pie jauna un laba. Ja tiem, kas sūdzas par “Renault”, iedotu atpakaļ zilu, kā arī veco aprīkojumu, tad gan jūs redzētu emocijas!” smaida Rīgas 3. daļas (atrodas pie Vidzemes tirgus Matīsa ielā, kopumā Rīgā ir deviņas šādas daļas) komandieris Andrejs Ozoliņš.

“Automobiļi un aprīkojums ir labs, īpaši Rīgā. Cita lieta – daudzums. Vajadzētu lielāku rezervi, ja kaut kas iziet no ierindas. Pat Rīgā mums nav rezerves automobiļu. Varu iedomāties tās lauku daļas, kur ir viens automobilis, – ja tas saplīsis, bet kaut kur sāk degt… Mums tagad viens auto ir remontā un esam vietā aizņēmušies no ugunsdzēsēju koledžas, jo ar vienu cisternu ir par maz. Diennaktī ir 7 –10 izsaukumi, 30 – 40% no tiem saistīti ar uguni.”

3. daļā, kurā 72 cilvēki strādā izbraukumos un trīs uz vietas, vēl ir viens busiņš, šļūteņu automobilis un uz automobiļa uzmontēta sūkņu stacija, kas spēj padot 110 litrus sekundē. Tā pati nelaimīgā sūkņu stacija, kas atteicās strādāt Rīgas pils dzēšanas laikā.

“Bija jāpadod ūdens no Daugavas. Sūkņu stacija darbojās, tikai ūdens netecēja. Neviens nesaprata, ka par lietu, jo tā bija pārbaudīta un visam vajadzēja būt labi. Vēlāk izrādījās, ka sūcējvadam iekšpusē bija atdalījies gabals un nosprostojis cauruli. Tādas lietas ar tehniku gadās. No tā neviens nekur nav pasargāts.

Cilvēki par to bija neizpratnē. Problēmu atrisinājām, ūdens padevi padsmit minūšu laikā nodrošinot, saslēdzot kopā divus mazākus sūkņus,” stāsta A. Ozoliņš.

Kāpēc Rīgas pils glābšanā nepiesaistīja armijas lielos helikopterus?

“Tika nolemts, ka nav nepieciešams. Ļoti reti kad degošam namam no augšas gāž virsū ūdeni. Lai to darītu, visiem ugunsdzēsējiem, kas iekšpusē turējās pretim ugunij, būtu jādodas ārā, jo no augšas būtu ūdens un konstrukciju blieziens. Ūdens masa daudz izpostītu, turklāt nevar zināt, vai helikoptera saceltais vējš nepalīdzētu ugunij izplesties. Tā ka helikopters varēja izdarīt vairāk ļauna nekā laba,” skaidro A. Ozoliņš.

Ļaudis interesējas, vai ugunsdzēsēji jau iegādājušies kāpnes, pa kurām tikt augšā Gaismas pilī?

“Ja būs tādā nepieciešamība, Gaismas pilī nerāpsimies, bet iesim no iekšpuses, kā dara debesskrāpjos visā pasaulē. Visām ēkām, sākot no 16. stāvu augstuma, jābūt aprīkotām ar stāvvadiem, caur kuriem no iekšpuses izvelk šļūtenes, saviem ūdens sūkņiem, savām dzesēšanas sistēmām un ugunsdrošām sienām. Ēkām, sākot no desmit stāvu augstuma, jābūt ar ugunsdrošām durvīm un dūmu novadīšanas sistēmām. Debesskrāpjos ugunsdzēsēji strādā iekšpusē, starp citu, mazākās ēkās arī pamatdarbs notiek iekšpusē, bet cilvēki no malas jau redz tikai to, kas notiek ārpusē. Rīgā mums ir divi 42 metru gari pacēlāji. Vienu stāvu rēķina ar trijiem metriem, tā ka varat izrēķināt, cik augstu ar tām tiekam. Ne jau 120 metrus augstajā “Swedbank” ēkā. Pacēlājus vislabāk izmantot vienu divu stāvu mājām, kad no augšas var atlauzt jumtu un gāzt ūdeni lejā,” skaidrību ievieš komandieris.

Cīņā ar ogotāju izsmēķiem un milzu skudrām

Ir 8. jūlijs, un Cesvainē ierodos tieši brīdī, kad VUGD posteņa trīs dežurējošie ugunsdzēsēji, sirēnai kaucot, ar savu 1996. gada ražojumu ZIL–131 traucas uz Sarkaņu pagastu, kur degot mežs.

Pa šaurajiem zemes ceļiem knapi tieku līdzi. Ar pilnu ūdens cisternu zils iet ar kādiem 80 km/h. Metrus divdesmit no ceļa kūp dūmi. Garāmbraucošie ļaudis, kas pamanīja un izsauca ugunsdzēsējus, ar saviem automobiļu uguns dzēšamajiem aparātiem liesmas ir apslāpējuši. Ugunsdzēsēji apsvilušos desmit kvadrātmetrus salej kārtīgi. Visi priecājas, ka uguns nepaspēja tikt kokos un tālāk esošā kūdras slānī. Tad būtu jādzēš hektāri. Vainīgais gandrīz simtprocentīgi zināms. Te ir labas ogu vietas, un kāds ogotājs, kas pievakarē nākot ārā no mežā, nometis izsmēķi.

Cesvainē ugunsdzēsēji no hidranta ielas malā uzpilda tvertni un dodas uz četrus kilometrus attālo mazo apdzīvoto vietu Kraukļiem, kur atrodas depo. Kad par to esmu neizpratnē, maiņas komandieris Zintis Ravinskis norāda, ka ģeogrāfiski tā esot laba vieta, jo pašā Cesvainē degot maz. Vairāk jāglābjot apkārtnes viensētās, kur dzīvo daudz pensionāru, arī ļaudis, kam problēmas ar alkoholu. Protams, arī meži un purvi.

Kraukļos ugunsdzēsēji mituši gadus septiņdesmit. Pirmajos Ulmaņlaikos tur bijis zirgu stallis. Nesen līdzās atbrīvojies dzīvoklis, un postenī strādājošie 14 ugunsdzēsēji saviem spēkiem to jau atbrīvojuši un grasās remontēt. Līdzšinējās telpas ir šauras, bet mājīgi iekārtotas. Darba kabinets kopā ar guļvietām. Virtuve, kur pēc brīža, kad novilkti kaujas tērpi un tornī uzvilktas žāvēties šļūtenes, Andrejs Samsonovs jau gatavo vakariņas. Garāža zilam. Tas arī gandrīz viss. Ja neskaita sauso tualeti, kas vīd dārziņā aiz puķēm un ar ko cesvainieši slaveni savu kolēģu vidū.

“Cik saprotu, par to tualeti taisīs konkursu. Tā vienkārši ekskavatoristu un meistarus jau sarunāt nevar,” skaidro Z. Ravinskis. “Mēs daudz ko darām savām rokām, remontējam telpas, varam zilam motoru un ātrumkārbu nomanīt. Ir problēmas ar metināšanu: tad vai nu sarunājam meistaru par savu naudu, vai detaļa jāved uz Rīgu.”

Par zilu puiši īpaši nesūdzas, tikai pret kalnu ar pilnu cisternu lēni ejot, bet dubļos “Renault” ieliekot vienos vārtos. Tomēr francūzi gribētos. Ar ejošo navigācijas sistēmu, jo, lai arī apkārtne iepazīta labi, visas viensētas un īsākie ceļi uz tām galvās neesot.

“Ja neskaita hidrauliskos instrumentus, no aprīkojuma mums viss ir, tikai visu gribētu svaigāku. Mēs visu varam nodzēst, tikai ne kredītu bankā,” pajoko Z. Ravinskis. Viņš ugunsdzēsējos ir sesto gadu, otrā darbā ir mežizstrādes meistars. Andrejs Samsonovs uguni dzēš 12 gadus ar pārtraukumu treknajos gados, kad bija nodibinājis parketa likšanas miniuzņēmumu. Trešais maiņas biedrs Jānis Madalāns ugunsdzēsējos ir ceturto mēnesi un citur algotu darbu nestrādā.

Z. Ravinskis savā darbā vēlētos labākus… klientus: “Visi ļaudis no reklāmām zina visu par higiēniskajām paketēm, bet daudzi nezina, ka mūs pa telefona numuru 112 ar mobilo tālruni var sazvanīt arī tad, kad telefona kartē nav naudas, un pat tad, ja aparātā nav SIM kartes. Vēl mums grūti cīnīties ar dažādiem mošķiem, kas cilvēkiem rādās no pārdzeršanās, piemēram, vienreiz mūs izsauca palīgā cīņai ar milzu skudrām. Tās bija tik lielas, ka cilvēks izskrēja mums pretim un ieteica arī mums labāk cīņā neiesaistīties un glābt savu ādu…”