Egils Līcītis: Kā pareizi audzināt bērnus 6
Kāds papucītis netraucēti ieradies vidusskolā ar siksnu kā uz pārmācības namu. Literatūras stundā atskaņoti rupji vārdi, kad vajadzētu mācīt daili un sajēdzību. Pa klasēm ložņājot lektors skroderis, kas saraudinot tīnītes, ka tās ne stilīgas, ne fifīgas.
No tā, ko dabonam lasīt avīzēs, skolām laupīts vecu vecais gods. Sētas šaubas, vai tur darbojas labi bērnu audzinātāji. Runā par zemiem gaismas piļu griestiem izglītošanas laukā, ka tikumiskā audzināšana turas švakās, izlūzušās eņģēs, ka mazās skoliņas kā Kalna Kaibēni, kur audzēkņi nesaņemot pienācīgu apmācību, jaslēdz ciet, un runā, ka skolmeistariem slikta amata prašana. Vai tas ir netaisno īgnums?
Dažam skolas mātes un skolas kungi šķiet par bargu, dažam – pārāk pieļāvīgi. Citiem viennozīmīgi skaidrs, ka pedagoģijas druvā raujas lielākodaļ ērmīgas personas. Bij domāts, ka XXI gadsimtenī skolotājiem talkā nāks laipnais, pārgudrais audzinātājs internets, un caur skolu datorizāciju viesīsies jauns laikmets pēc zināšanām izsalkušo apgaismošanā. Tomēr tāfeles vēl stāv nenovāktas, un vecā briļļainā kobra klases priekšā arī šņāc, kā šņākusi. Internets daudzreiz bijis par sodību vien, un skolu dzīvē sakrājies vairāk problēmu nekā Cūkkārpas burvju maģijas skolā. Un kad vēl atklājies, ka dārgos elektroniskos modernizējumos Izglītības ministrijā grūdieniem vien aizlaisti postā tik daudzi miljoni, ko varēja algas palielinājumā maksāt sistēmas rokpeļņiem?
Vecāku komitejas paļāvās, ka mūsdienu mācībprogrammā literatūra iepazīstinās nevis ar rīmju kalējiem, bet tikai apdāvinātākajiem dievišķās liras trinkšķinātājiem. Cerēja, ka fiziku piepratīs rādīt kā dzīvu, saprotamu bildi, nevis priekšmetu, kas sencīšiem tā arī palika neiepazīts. Bija mammas, tēti, kam labpatiktu mazuli pēc izņemšanas no slinga ar mātes pienu uz lūpām nodot pieredzes bagātu audzinātāju rokās, līdz kamēr ūsas dīgst, un tad no kūmās stāvējušajiem saņemt atpakaļ teicamu galaproduktu. Un to piņņāšanu, ka bērniem neļauj lasīt priekšā no peršu grāmatas, kur dzejots no krievu mēles nepārceltiem formīgu meiču apzīmējumiem un māmiņas vārdiem. Tā esot iestāšanās pret brīvām pašizpausmēm! Būtu labāk čīkstējuši, ka pedagogu padomes sēdē revidēts, ka “Zaļā zeme” vairs neder par obligāto lasāmvielu!
Pat omītes, būdamas pārliecinātas, ka skolmeistariem labi nodomi, vīlušās. Uzdotajos kontroldarbos viņi ielaiduši kļūdas, skolām pašām vajadzīgs, ka pār tām nāk ar siksnu, ārstējošs dakteris bērziņš. Kā pareizi audzināt bērnus – skolotāji nezin it nekā. Tas mazumiņš, kas attur no lolojumu pārcelšanas mājmācībā, ka citās avīžlapās saraksta vēl briesmīgākas lietas. ASV koledžās šaudās vienā gabalā. Ļaunas vēstis par tīmeklī apdullinātiem mazgadīgiem ar slepkavnieciskiem plāniem pienākušas, vei, no Vāczemes un Somijas. Kas dzīvo globālismā, informācijas pārsātinātā laikā, tam jāapzinās, ka apkārt šauj, bumbo, karo. Ja arī mums nav pirmšķirīga izglītības sistēma, varbūt vēl labi, ka cilvēki skolās ierodas ar siksnu vai kaķeni, nevis pielādētu divstobreni.
