Pasaulē
Eiropa

Ukrainā dzimusi jauna baznīca0

Jaunā baznīca Viņicā. Foto: Juris Lorencs

Sestdien, 15. decembrī, Kijevā 11. gadsimta sākumā celtajā Sv. Sofijas katedrālē notika tā saucamā Apvienošanās sinode, kurā piedalījās pārstāvji no Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgās baznīcas, Ukrainas Autokefālās pareizticīgās baznīcas un Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcas. Tiesa, pēdējo bija visai maz, sinodē ieradās vien divi bīskapi. Agrāk baumoja, ka tādu varētu būt vismaz desmit.

Līdz šodienai nosacītais “spēku samērs” Ukrainas pareizticīgo starpā bija šāds: Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca – 12 000 draudzes, Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca – 4400 draudzes, Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca – 1200 draudzes. Tagad pēc Apvienošanās sinodes palikušas vien divas – Maskavas patriarhātam piederošā un jaunā Ukrainas pareizticīgā baznīca.

Divās balsošanas kārtās par jaunās baznīca vadītāju ievēlēja gados jauno (tikai 39 gadi!) Pereslavskas un Belocerkovskas metropolītu Epifāniju no Kijevas patriarhāta baznīcas.

Pasākums notika paaugstinātas drošības apstākļos. Apsnigušo Sv. Sofijas katedrāles laukumu, kurā uz kopīgu lūgšanu bija sapulcējušies vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, apsargāja 4000 policistu, tāpat virs Kijevas tika noteikts pilnīgs dronu lidojumu aizliegums. Notiekošo pārraidīja gandrīz visi Ukrainas televīzijas kanāli.

Paredzams, ka neatkarības atzīšanas rakstu, tā saucamo Tomosu, jaunās baznīcas galva (ko godās “Kijevas metropolīts”) saņems 6. janvārī Stambulā no Konstantinopoles Ekumēniskā patriarha Bortolomeja rokām. Kā liecina pasaules vēsture, Ukrainas pareizticīgās baznīcas neatkarības iegūšanas process patiesībā nav nekas ārkārtējs. Līdz ar jaunu un neatkarīgu valstu dibināšanu radušās arī jaunas un neatkarīgas baznīcas – sākot ar Krievijas pareizticīgo baznīcu, kas Tomosu saņēma 1589. gadā no Konstantinopoles, un beidzot ar Čehu zemju un Slovākijas baznīcu, kas Tomosu vispirms saņēma 1951. gadā no Maskavas patriarha, bet 1998. gadā – no Konstantinopoles.

Kas notiks pēc tam? Ievērojot Ukrainas sarežģīto ģeopolitisko stāvokli, sāksies garš un pretrunu pilns jaunās Ukrainas baznīcas veidošanās process, kas var aizņemt vairākus gadu desmitus, pat vairāk. Tāpat skaidrs, ka tagad iniciatīva būs nevis politiķu un pat ne bīskapu vai metropolītu rokās, bet gan vienkāršās tautas ziņā. Īpaši to var teikt par Maskavas patriarhātam piederīgajām draudzēm, kuru piederīgajiem būs jālemj – pievienoties jaunajai baznīcai vai palikt Maskavas patriarhāta klēpī. Te sagaidāms viss – gan ātra lemšana par piederību vienai vai otrai no baznīcām, gan asi konflikti draudzes iekšienē.

Kijevā patlaban notiekošais ir tik svarīgs Ukrainas, Krievijas un Eiropas vēsturei, ka tā nozīmi pilnībā varēs novērtēt vien nākamās paaudzes. Daži novērotāji uzsver, ka Ukrainas vēsture “noslēgusi loku” un garīgi “atgriezusies tūkstoš gadu senā pagātnē”, Kijevas Krievzemes kristīšanas laikos.

LA.lv