Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
7. augusts, 2015
Drukāt

Ukraina joprojām turas uz patriotisma viļņa, tautu mobilizējis karš. Reportāža no Ukrainas

Foto-Juris LorencsFoto-Juris Lorencs

Pirmais, ko ievēro ceļotājs, kurš pēc gadu ilga pārtraukuma atgriežas Ukrainā, – uz ceļiem parādījušies zirgu pajūgi. Pilsētu ielās biežāk nekā agrāk redzamas militārpersonas. Visur plīvo valsts karogi, zilidzeltenās Ukrainas krāsas, skaidro debesu, saules un labības druvas simbols.

Vairāk kļuvis ielu tirgotāju. Parasti tās ir sievietes gados, kuras cenšas pārdot plastmasas pudelēs sapildītu mājās slauktu pienu, nupat ienākušos lielus saldos ķiršus, kādu zaļumu no dārza vai vienkārši lietas, kas mājās kļuvušas liekas. Arī pircēji šajos stihiskajos tirdziņos pārsvarā ir pensionāri.

Ko likt ļeņinekļu vietā

Vēl kāda šodienas Ukrainai raksturīga parādība – atvadas no padomju laiku simbolikas. Nacionāli noskaņotajos valsts rietumos tas notika tūlīt pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas vai pat agrāk, tagad kārta pienākusi valsts vidienei un austrumiem. Arī šeit uz neatgriešanos pazudušas Revolūcijas, Kirova, Sarkan­armijas un Oktobra ielas. Kopš 2014. gada sākumā notikušās Maidana revolūcijas visā Ukrainā “krituši” ap 800 Ļeņinam, Marksam un citiem “proletariāta vadoņiem” veltīti pieminekļi. Tomēr patiesībai neatbilst Krievijas masu medijos izskanējušās ziņas, ka Ukrainā tiekot postīti Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru pieminekļi.

“Ļeņinekļi” gan ir demontēti, bet to vietā īsti vairs nav ko likt, jo nacionālie varoņi Tarass Ševčenko vai Bogdans Hmeļņickis jau stāv katras Ukrainas pilsētas centrālajā laukumā. Tā nu nesen nojaukto padomju monumentu vietā parasti slejas vien metāla masts, kurā plīvo valsts karogs, blakus novietotas kaujās kritušo vietējo karavīru ģīmetnes.

Ukrainas rietumos un valsts vidienē dzirdamas vien kara atbalsis, bet arī tās var būt pietiekami skaļas un nepatīkamas. Lai arī spēkā Minskā parakstītā vienošanās par uguns pārtraukšanu, gandrīz katru dienu tiek nogalināts vai ievainots kāds ukraiņu karavīrs. Nu jau katrs Ukrainas iedzīvotājs vismaz pazīst kādu, kura radi vai draugi saņēmuši “Kravu 200”, kā tautas valodā sauc cinka zārku. Vietās, kur pulcējas cilvēki, – autoostās, tirgos, baznīcās – pie sludinājumu dēļiem nereti redzamas piespraustas lapiņas ar fotogrāfiju: “Meklējam ATO pazudušo…”. ATO jeb “Antiterora operācija” – tā oficiāli tiek dēvēts bruņotais konflikts valsts austrumos.

Bankroti, bezdarbs, devalvācija

Vēl kāds neparasts sludinājums, kas visai bieži redzams Ukrainas pilsētu ielās: “Pērkam matus. Cena – no 500 līdz 25 000 grivnām par kilogramu.” Daudzās mājās iezadzies ja ne trūkums, tad spiedīgi apstākļi gan. Politiskā tuvināšanās Eiropai vismaz pagaidām tautai nav atnesusi taustāmus ekonomiskos labumus. Bankrotē uzņēmumi, aug bezdarbs, tirdzniecības apjomi ar Krieviju samazinās – gan neoficiāli pieteiktu kaimiņvalsts sankciju, gan vispārējās saimnieciskās krīzes dēļ. Jāsaka gan, ka arī pati Ukraina liek šķēršļus Krievijas precēm. Dažos lielveikalos kaimiņvalsts ražojumi marķēti ar brīdinošiem uzrakstiem – “Ražots Krievijā!”.

Grūtības rada nacionālās valūtas grivnas vērtības krišanās. 2013. gada rudenī, pirms Maidana revolūcijas, valūtas maiņas punktos eiro maksāja 10 grivnas, bet šodien – jau 25. Tas nozīmē, ka 1200 grivnas liela pensija, kuras vērtība 2013. gadā bija ap 120 eiro, tagad ir vien 50 eiro vērta.

Šīs devalvācijas dēļ visām importa precēm cenas veikalos cēlušās divarpus reizes. Bez olīveļļas vai franču vīniem iespējams iztikt, bet ir lietas, no kurām atteikties jau ir daudz sāpīgāk. Piemēram, importa medikamentiem. Pilsētu ielās bieži redzami cilvēki, kuri sev vai radiniekiem lūdz naudu zālēm. Parasti viņi ir izgatavojuši īpašu plakātu, kam piestiprināta slimnieka fotogrāfija un ārsta izziņas kopija kā apliecinājums, ka zāles šim cilvēkam patiešām ir nepieciešamas.

Tā kā Ukrainai nav pašai savas naftas, dārgāka kļūst arī degviela, tā maksā jau 80 eirocentus litrā. Tāpēc daži zemnieki automašīnas vietā tuvākiem pārbraucieniem sākuši izmantot zirgus. Auguši arī gāzes un elektrības tarifi. Cilvēki ar bažām gaida nākamo ziemu, kas var izrādīties krietni aukstāka par pēdējo. Palielinās cenas sabiedriskajam transportam. Černivcos trolejbusa biļete agrāko 1,25 grivnu vietā tagad maksā jau 1,5 grivnas jeb sešus eirocentus. Patiesībā tas nozīmē, ka man kā iebraucējam ar eiro kabatā grivnas devalvācijas dēļ braukšana kļuvusi pat lētāka.

Nogulda naudu BMW bankā

Augošās enerģijas cenas pamazām “iesūcas” visā tautsaimniecībā. Cena augusi pat maizei – nu jau baltmaizes batons maksā ap 30 eirocentus. Cilvēkiem palīdz izdzīvot piemājas saimniecība. Pat lielu privātmāju pagalmos zāliena vietā redzamas kartupeļu un burkānu vagas, gar žogmalām sastādītas pupas un zirņi, turpat blakus rosās bariņš vistu. Konservēšanas un ievārījumu receptes ir viens no apspriežamākajiem tematiem sabiedriskajā transportā. Ja cauri ciemam tek upe, tad gandrīz katrā mājā tur arī pīles vai zosis, kuras pa dienu izlaiž “ganībās”. Katrā pilsētas tirgū ir savs stūris, kurā noteiktās dienās tirgo cāļus un trusēnus.

Pirmajā brīdī tas var šķist paradoksāli, bet sarežģītā un nedrošā saimnieciskā situācija sekmējusi celtniecību. Īpaši jau apgabalu centros kā sēnes pēc lietus aug jaunas dzīvokļu mājas. Cenas – sākot no 500 eiro par kvadrātmetru. Cilvēkos valda neuzticība gan nacionālajai valūtai, gan bankām, tāpēc uzkrātie līdzekļi tiekot ieguldīti nekustamajā īpašumā. Otra iespēja – iegādāties automašīnu. Ukraiņi paši jokojoties teic, ka tā viņi “noguldot naudu BMW bankā”.

Strādāt uz ES

Visai bieži var sastapt cilvēkus, kuri patlaban “gaida vīzu uz Eiropu”. Daudzās Rietumukrainas pilsētās ir tuvāko kaimiņvalstu – Polijas, Ungārijas, Slovākijas un Rumānijas – konsulāti, pie kuriem vērojama cilvēku drūzmēšanās. Privātās sarunās gan neviens īpaši neslēpj, ka ne jau atpūta vai tūrisms interesē ukraiņus, patiesībā viņi brauc strādāt. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Eiropas Savienība ne tikai nepiešķir Ukrainai tik ilgi solīto bezvīzu režīmu (uz ko ukraiņi ļoti cerēja ES Rīgas samita laikā), bet pēdējā laikā pat pastiprinājusi vīzu izsniegšanas nosacījumus.

Pastāv arī legālas darbā iekārtošanās iespējas ārzemēs. Milzīgs reklāmas plakāts Ļvovas autoostā aicina: “Vajadzīgi strādnieki darbam Polijā: celtnieki, gaļas apstrādātāji lopkautuvēs, lauk­strādnieki, aprūpētāji veco ļaužu mītnēs.” Līdzīgus plakātus ar tādiem pašiem darba piedāvājumiem šodien var redzēt Polijā – tikai poļu viesstrādnieku mērķis parasti ir Vācija vai citas Rietumeiropas valstis ar attiecīgi krietni lielākām algām.

Dzīve turpinās

Par spīti karam un saimnieciskajām grūtībām, dzīve turpinās.

Liels pārsteigums bija Jāņu svinības ukraiņu gaumē, ko piedzīvoju Viņņicas pilsētā. Ivana Kupalas dienu ukraiņi, krievi un baltkrievi svin pēc vecā kalendāra, tātad divas nedēļas vēlāk par mums. Tā gan nav oficiāla svinama brīvdiena, tomēr tauta šos svētkus atzīmē. Pirmssvētku vakarā, kas atbilst mūsu Līgo vakaram, pilsētas parkos notika koncerti ar etnogrāfisko un tautas deju ansambļu piedalīšanos. Nākamajā dienā vienā no pilsētas pludmalēm notika vainagu pīšanas sacensības, bet vakarā – atkal koncerti un dejas.

Vēl kāda ukraiņiem raksturīga tradīcija – kopīga dziedāšana. Siltos nedēļas nogales vakaros pilsētu parkos vai laukumos pulcējas cilvēki, lai dziedātu tautai tuvas dziesmas, no kurām daudzas esot tapušas izsūtījumā Sibīrijā. Parasti kopā sanāk vīri un sievas pusmūža un pensijas gados, sastājas noslēgtā aplī un izveido improvizētu kopkori. Tā vadību parasti uzņemas kāda enerģiska dāma, dažkārt viņai rokās ir akordeons. Īpaši patriotiskas dziesmas kā, piemēram, “Par Ukrainu!” (“За Україну, за її долю, за честь і волю, за народ!”), tiek dziedātas pat vairākas reizes pēc kārtas.

Nostiprinās ukraiņu valoda

Kopš Padomju Savienības sabrukuma esmu viesojies Ukrainā gandrīz vai katru gadu. Un ikreiz man bijusi iespēja pārliecināties par to, kā savas pozīcijas lēnām, bet neatlaidīgi atgūst un nostiprina ukraiņu valoda. Pat Čerkasos, kas atrodas uz austrumiem no Kijevas un tradicionāli tikusi uzskatīta par krievvalodīgu pilsētu, šodien dzirdama gandrīz tikai ukraiņu valoda. Gan publiskajā telpā, gan privātos veikalos uzraksti ir tikai ukrainiski. Tas gan nenozīmē, ka Čerkasos būtu kļuvis vairāk ukraiņu. Kā man teica kāds vietējais – tie, kuri agrāk runāja tikai krieviski, tagad sākuši lietot tā saukto “suržiku”, īpatnēju ukraiņu un krievu valodas sakausējumu, bet agrākie “suržika” lietotāji cenšoties sazināties tīrā ukraiņu valodā.

Vīlušies jaunajā varā

Nenoliedzami, pēc inerces Ukraina joprojām turas uz patriotisma vilņa. Tomēr labi redzams, ka tautu mobilizējuši nevis politiķi (attieksme pret kuriem kļuvusi visai ciniska, pat naidīga), masu mediji un pat ne baznīca, bet gan karš, kas nu jau kļuvis par visas tautas karu, par Ukrainas Tēvijas karu. Šķiet, nav neviena, kurš ar savu personīgo ziedojumu nebūtu palīdzējis apģērbt, apaut, paēdināt, pat apbruņot savu armiju un vēl jo vairāk brīvprātīgo bataljonus.

Vienlaikus jūtams, ka daudzi ukraiņi ir vīlušies jaunajā varā un kritizē tās neizlēmību, nekompetenci un korupciju. Maidana revolūcijas aktīviste Anastasija Dmitruka, kura plašu ievērību guva ar dzejoli “Mēs nekad nebūsim brāļi” (ar to domājot ukraiņu un krievu attiecības), nesen publicējusi jaunu dzejoli “Nav kam ticēt”. Tajā ir šādas rindas: “Maskas norautas, nav kam ticēt, putni pret ledu sitas. Traucāmies pretim jaunajam, gaišajam – pārtrūka pārdrošais lidojums. Tie, kas pie varas – pārdoti, nopirkti…” Nav brīnums, ka labējās politiskās organizācijas pilsētu ielās dala skrejlapas, kurās jau pilnīgi atklāti aicina tautu cīnīties pret “iekšējās okupācijas režīmu”.

Bet ir kāda visai cerīga lieta, kas šodien vērojama visā Ukrainā. Proti, pēdējos mēnešos piedzimis ļoti daudz mazuļu, tāpat ielās uzkrītoši daudz redzamas sievietes, kuras vēl tikai gaida bērniņu. Izrādās, arī tās esot kara sekas – gan psiholoģiskas, gan pavisam racionālas. Proti, vīrs, kurš, dodoties karā, nekad neesot īsti drošs, ka tiešām reiz pārnāks mājās…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+