Ukrainā nav iekšēja etniska konflikta 7
Daļa Ukrainas armijas un sabiedrības kļuvusi par Krievijas informācijas kara upuriem.
Ukrainas armija nav labākajā formā
Pēc Krievijas veiktās Krimas okupācijas aptuveni astoņi tūkstoši no 12 000 Ukrainas karavīru, kas bija izvietoti pussalā, ir demobilizējušies vai pārgājuši Krievijas pusē. Tikai aptuveni 4000 no Krimā izvietotajiem Ukrainas armijas karavīriem ir palikuši uzticīgi zvērestam. Oficiālie dati nav zināmi, jo varasiestādes nav tos paziņojušas. Ukrainas militārpersonu masveida pāriešana Krievijas pusē Krimā bija paredzama. Līdz 1997. gadam Krievija un Ukraina nevarēja sadalīt bijušās Padomijas floti Krimā. Ukraina ir saņēmusi tikai vienu piekto daļu no kuģiem un pārējā īpašuma. Krievijas spēki Krimā bija skaitliski lielāki un labāk aprīkoti, militārpersonu alga visus gadus bija divas līdz trīs reizes augstāka. Salīdzinājumā Ukrainas armija bija demoralizēta.
Ukraiņu karavīru dienesta vietas bija tuvu viņu mājām un ģimenēm. Viņu īpašums un ģimenes locekļi būtu kļuvuši par Krievijas armijas ķīlniekiem, pat ja ukraiņu karavīri būtu nolēmuši pretoties okupācijai. Daudzi no viņiem bija gatavi cīnīties, bet Kijeva pavēlēja “neļauties provokācijām”. Šī pavēle joprojām mulsina daudzus pilsoņus un arī militārpersonas. Galu galā daudzi Ukrainas karavīri Krimā kļuva par Krievijas informācijas ietekmes upuriem. Gandrīz visi Krimas mediji strādā Krievijas labā. Krievijas flotei Sevastopolē ir sava televīzijas studija un izdevniecība, kas izdod laikrakstu “Dzimtenes karogs”, kura publikācijas ir izteikti vērstas pret Ukrainas valsti un slavē Krievijas impēriskās tradīcijas.
Ne tikai Krimā, bet arī citviet izvietotās Ukrainas armijas vienības nav labākajā militārajā un psiholoģiskajā formā pēc Viktora Janukoviča prezidentūras. Viņa valdīšanas laikā tika atcelts obligātais militārais dienests, taču profesionāla, kaujas spējīga armija netika izveidota. No 2010. līdz 2012. gadam Ukrainas aizsardzības ministrs bija Mihails Ežels, kurš no 1987. līdz 1993. gadam bija dienējis Krievijā. 2012. gadā dažus mēnešus aizsardzības ministra amatā bija Dmitrijs Salamatins, kurš līdz 2005. gadam bija Krievijas pilsonis. No 2012. līdz 2014. gadam bruņotos spēkus vadīja Pāvels Ļebedevs, kurš kopā ar bijušo prezidentu Janukoviču aizbēga uz Krieviju.
Tāpēc tagad, cīnoties pret teroristiem valsts austrumos, Kijeva balstās uz īpašajām milicijas vienībām, Drošības dienestu un tikai uz dažām militārajām vienībām (piemēram, desanta spēkiem, ko uzskata par armijas eliti). Pretterorisma operāciju vada štābs, kurā ir armijas, milicijas un Drošības dienesta pārstāvji. Ukrainas varasiestādes neieviesa karastāvokli valsts austrumos, tāpēc bruņoto spēku darbība ir ierobežota. Piemēram, nevar tikt noteikta komandantstunda vai evakuēti civiliedzīvotāji. Milicijai, aizturot par noziegumiem aizdomās turētos, būtu jāizmanto parastās miera laika procedūras. Karastāvokļa ieviešana ir ārkārtējs solis, tāpēc šādu lēmumu austrumu apgabalu iedzīvotāji uzņemtu ļoti negatīvi.
Manuprāt, lietojot tās rīcībā esošos spēkus, Kijeva ir pietiekami spēcīga, lai tiktu galā ar bruņotajiem vīriem austrumos. Taču daudzi civiliedzīvotāji Ukrainas austrumos atbalsta šo teritoriju neatkarību no Kijevas vai pat pievienošanos Krievijai. Šī problēma Ukrainas politiķiem būtu jārisina bez vardarbības. Ukrainas jaunais prezidents Petro Porošenko ierosina rīkot drīzas vēlēšanas austrumu apgabalos, lai iedzīvotāji varētu izraudzīt savus likumīgos pārstāvjus demokrātiskā veidā un vest sarunas.
Putins grib sadalīt Ukrainu
Rietumu ieviestās sankcijas var atturēt Krievijas prezidentu Putinu atbalstīt nemierniekus Ukrainas austrumos ar ieročiem un naudu, taču tās nespēj piespiest Krimu atgriezties Ukrainas sastāvā. Sankcijas arī neapturēs Krievijas izvērsto informācijas karu un politiskās intrigas. Man šķiet, ka dažā ziņā Porošenko un Putins ir atraduši kopēju valodu. Krievijas vēstnieks ir atgriezies Kijevā, Putins ir teicis pāris labu vārdu par Porošenko (“viņa rokas nav asinīs”) un solījis nostiprināt robežu.
Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs aicinājis izveidot humāno koridoru bēgļiem no Ukrainas, lai viņi varētu patverties Krievijā, taču acīmredzot runa nav par patvēruma meklētājiem, bet krievu algotņiem. Uzrunā, stājoties amatā, Porošenko solīja izveidot koridoru algotņu nogādei Krievijā.
Ukrainā nav iekšēja etniska konflikta, bet ir konflikts ar Krieviju. Nevajag jaukt etniskos krievus, kas ir Ukrainas pilsoņi, un Krievijas Federācijas pilsoņus. Krievu valodā viņu apzīmēšanai ir atsevišķi vārdi “krievi” un “krievijieši” (“rossijaņe”). Ukraiņu un angļu valodā šie vārdi tiek rakstīti vienādi, kas var izraisīt pārpratumu. Daudzi etniskie krievi atbalsta Kijevas nostāju un pat cīnās pret teroristiem austrumos. Tajā pašā laikā starp kaujiniekiem Ukrainas austrumos ir kaukāzieši un etniskie ukraiņi ar Krievijas pasēm (“rossijaņe”). Es nesaskatu nekādu konfliktu starp etniskajiem krieviem un etniskajiem ukraiņiem manā valstī. Etniskie krievi ir Ukrainas līdztiesīgi pilsoņi, tāpat kā etniskie ukraiņi un Krimas tatāri.
Putins gribētu sadalīt Ukrainu gabalos. Viņš grib sagraut visu pasaulē izveidojušos sistēmu, padarīt robežu maiņu par starptautisko attiecību normu. Krievijai ir plaša pieredze šajā jomā: Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Piedņestrā, Krimā.
