Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Kā notikumi Ukrainā atspoguļosies Latvijā? 6

Interesanti, cik lielā mērā notikumi Ukrainā atspoguļosies Latvijas partiju diskusijās pirms drīzajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām un varbūt arī pirms Saeimas vēlēšanām. Daudzi mūsu politiķi tāda veida jautājumus labprātāk apietu, taču šoreiz nākamajiem eiroparlamentāriešiem un tāpat nākamajiem Latvijas valdības locekļiem vajadzēs tiem pievērsties. Jo, pirmkārt, ar Eiropas Savienību saistītās lietas, tajā skaitā ES Austrumu partnerība, vairs nav Latvijas ārpolitika, bet vairāk iekšpolitika, un, otrkārt, nesenā Viļņas samita darba kārtības jautājumi 2015. gada pirmajā pusē, kad Latvija būs pārņēmusi ES Padomes prezidentūru, atgriezīsies Rīgā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Taču Kijevā pieredzētais mums gluži personiski atgādina labi pazīstamas situācijas – sākot ar noteiktu aprindu saucieniem pēc Krievijas karaspēka ieviešanas un beidzot ar Kremļa kontrolēto televīzijas kanālu pārraidēm, kurās simtiem tūkstoši ukraiņu tiek iztēloti par nacionālistiem vai pat fašistiem. Protams, pārāk neiedziļinoties, kāpēc “fašistiem” ir vajadzīga tuvināšanās ar demokrātisko Eiropu. No otras puses, ciniski pieejot, Briselei nebija nekādas īpašas ekonomiskas ieinteresētības kaut vai tikai asociācijas līguma veidā sapīties ar Ukrainu – diezgan lielu valsti, kura ir novesta līdz bankrotam un diņģē naudu no visiem un kuras stāvoklis tuvākajā laikā var tikai pasliktināties. Arī Krievijai būtu vairāk izdevumu nekā ekonomisku ieguvumu no milzu parādos slīgstošās Ukrainas iekļaušanas Maskavas izveidotajā muitas ūnijā. Taču Putina iecerētais Eirāzijas Savienības projekts bez Ukrainas izskatītos visnotaļ dīvaini… Tikmēr Janukoviča lavierēšana starp Eiropu un “vecāko brāli”, kā arī Kremļa piekoptā pēcpadomju telpā ierastā šantāža nevilšus iesaistīja spēlē tos Ukrainas pilsoņus, kuri uz “Eiropas perspektīvu” bija ļoti cerējuši, jo viņiem tā tika apsolīta. Viņus tāpēc nepavisam neapmierināja politiskās elites uzņemtā atpakaļgaita un izdarības, tāpat kā “perspektīva” uz visiem laikiem palikt Kremļa uzraudzībā. Pārmaiņas un “Eiropu” pirmām kārtām pieprasa jaunatne, īpaši studentija, respektīvi, cilvēki, kuri varētu iemiesot demokrātiskas valsts nākotni.

Rīgas problēmas izriet ne vien no mūsmāju putiniešiem un bijušā “vecākā brāļa” ideoloģiskajiem radiniekiem, kuri pretendē uz varu pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet arī no mūsu, kā sacītu Juris Bojārs, “mīkstās valsts” mīkstās diplomātijas. Piemēram, Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss ielūdza uz augsta līmeņa pārrunām Parīzē vienu no Ukrainas opozīcijas vadītājiem Vitāliju Kļičko, jo tur uzskata par normālu un pat vēlamu ņemt vērā arī viņa viedokli. Tā ir visumā ierasta prakse. Bet nenāk prātā, ka Latvijas augstākās amatpersonas vispār jelkad būtu uzaicinājušas kādu redzamu Krievijas, Baltkrievijas vai Ukrainas opozīcijas politiķi. Savukārt pretēja virziena aktivitātes ir notikušas, jo Putina un Lukašenko attiecīgajām atbalsta struktūrām, ko diez vai var saukt par partijām, pat pastāv sadarbības pakti ar Latvijas “sociāldemokrātiem”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tāpat nav skaidrs, ko 2015. gadā no Latvijas var gaidīt Gruzija un Moldova, kuras asociācijas līgumu ir parafējušas un cer arī parakstīt. Gruzīnus šobrīd uztrauc “lienošā okupācija” (kā to nosauca Landsberģis) no Kremļa politiski apsaimniekotās Dienvidosetijas puses, un iespējams, ka kaut kas līdzīgs tiks pasākts pret Moldovu. Tāpēc mūsu atbildīgajām personām ieteicams vismaz sīkāk apgūt šo divu valstu ģeogrāfiju un robežas. Starptautiski atzītās, nevis Kremļa vilktās.