Demonstrējot vēlmi izlīgt, Ukrainas prezidents Petro Porošenko kopā ar Ukrainas delegāciju šovasar apmeklēja 1943. gada “Volīnijas slaktiņa” piemiņas memoriālu Varšavā.
Demonstrējot vēlmi izlīgt, Ukrainas prezidents Petro Porošenko kopā ar Ukrainas delegāciju šovasar apmeklēja 1943. gada “Volīnijas slaktiņa” piemiņas memoriālu Varšavā.
Foto – EPA/LETA

Ukraina un Polija izlīgst par asiņaino pagātni 4

Aizvadītās nedēļas nogalē Ukrainas Augstākā rada un pēc tam Polijas Seims pieņēma kopīgu “Piemiņas un solidaritātes deklarāciju”, kuras uzdevums ir beidzot oficiālā līmenī pārvarēt saspīlējumu, kāds starp abām valstīm periodiski rodas, izvērtējot Otrā pasaules kara un pirmo pēckara gadu asiņainos notikumus šajās zemēs. Paredzēts, ka deklarācijai pievienosies arī Lietuvas Seims.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Deklarācija tika pieņemta pēc Ukrainas ierosinājuma, un faktiski tas ir mēģinājums neitralizēt šovasar novēroto Ukrainas un Polijas attiecību pasliktināšanos smagā vēsturiskā mantojuma dēļ. Arī Ukrainas prezidents Petrs Porošenko jau agrāk aicinājis poļu kolēģus nepolitizēt pagātni un uzsvēris, ka antiukraiņu vai antipoļu noskaņojuma radīšana nav pieļaujama, jo tā nāk par labu tikai “trešajai pusei – agresorvalstij”, lasi – Krievijai. Kopējā dokumentā teikts, ka ukraiņu un poļu tautas, vēsturiski aizstāvot savu brīvību un neatkarību, ir zaudējušas miljoniem dzīvību. Tāpēc nepieciešams “godināt tos upuru miljonus, kurus mūsu tautas zaudēja Otrā pasaules kara laikā, un nosodīt ārējos agresorus, kuri mēģināja iznīcināt mūsu neatkarību”.

“Volīnijas slaktiņa” ēna

Abu valstu parlamenti uzsver, ka divu totalitāro režīmu – nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības – īstenotā Polijas okupācija 1939. gadā un masveida represijas pret poļiem un ukraiņiem bija 1939. gada 23. augustā parakstītā Molotova–Ribentropa pakta sekas. “Ar šo paziņojumu mēs norādām, kurš bija vainojams traģēdijās, kas notika mūsu zemēs – bet vainojami bija Krievijas impērija un vācu nacisms, kuri sāka Otro pasaules karu,” skaidroja Ukrainas Augstākās radas priekšsēdētājs Andrejs Parubijs. Viņš uzsvēra, ka deklarācija nepieciešama kā atbilde Krievijas agresijai pret “Ukrainu, Poliju un visu Rietumu pasauli”. Tāpēc dokumentā ir arī vārdi: “Pasvītrojam vienotas rīcības pret jaunajiem draudiem nepieciešamību Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ietvaros un izsakām atbalstu alianses sadarbības padziļināšanai ar Ukrainu un tās stratēģisko mērķi iegūt NATO dalībvalsts statusu. Mēs aicinām visus Eiropas partnerus izrādīt vienotību un starptautisku solidaritāti, aizsargājot apvienoto Eiropu no ārējās agresijas.” Pēc Parubija teiktā, Maskava vēsturiski allaž mēģinājusi izspēlēt abu tautu sanaidošanu, un arī mūsdienās tā ieguldījusi “vājprātīgus resursus”, lai radītu neuzticību starp Ukrainu un Poliju, taču parlamenti tagad izrādījuši “gribu un gudrību”, lai kopīgiem spēkiem izvērtētu “mūsu sarežģīto vēsturi” un tajā pašā laikā paliktu kopā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Zināms saspīlējums tā sauktā Volīnijas slaktiņa dēļ abu valstu starpā pastāv jau ilgi. Taču jaunu atbalsi tas guva šā gada 22. jūlijā, kad Polijas parlaments teju vienbalsīgi apstiprināja rezolūciju, 11. jūliju pasludinot par Nacionālo genocīda upuru piemiņas dienu, kad pieminami tie poļi, kas Otrā pasaules kara laikā cieta no ukraiņu nacionālistu vardarbības. 1943. gada 11. jūlijā Ukraiņu sacelšanās armija (UPA) vairākos koordinētos uzbrukumos ap simt poļu ciematiem Austrumgalīcijā un Volīnijā barbariski noslepkavoja 40 līdz 100 tūkstošus poļu koloniju civiliedzīvotāju (precīzs skaits nav zināms), pārsvarā sievietes un bērnus. Cilvēki tika slepkavoti dažādos veidos neatkarīgi no dzimuma un vecuma, bet ciemus nodedzināja. Tā bija etniskās tīrīšanas akcija apgabalos, kurus ukraiņi uzskatīja par saviem. Šobrīd šīs teritorijas atrodas Ukrainā, taču pirms kara tās bija Polijas sastāvdaļa. Savukārt traģēdijas brīdī attiecīgās zemes bija okupējusi nacistiskā Vācija. Vēsturnieki atzīst, ka kara laikā un pēckara gados abpusēji nežēlīgās cīņās līdz 1947. gadam tika nogalināti ap 100 tūkstoši poļu civiliedzīvotāju un ap 20 tūkstoši ukraiņu.

Lietuva pievienosies

Augusta sākumā Polijas valdības pārstāve starptautiskā dialoga jautājumos Anna Marija Andersa paziņoja, ka attiecības ar Ukrainu neuzlabosies, ja netiks pateikta patiesība par “Volīnijas slaktiņu”: “Bez patiesības mēs nevaram iet uz priekšu. Mēs nevaram lūgt piedošanu par to, ka sakām patiesību. Attiecības ar Ukrainu sarežģī karš, kas turpinās šajā valstī. Šis ir ļoti grūts brīdis šai valstij, taču lietas jāsauc savos vārdos.” Tādēļ pirms dažām dienām pieņemtajā Ukrainas un Polijas parlamentu deklarācijā ir uzsvērts: “Mēs ticam nepieciešamībai aktivizēt neangažētus vēstures pētījumus un nepieciešamībai atturēt spēkus, kuri ved uz pretrunu izraisīšanu mūsu valstīs.”

Piemiņas un solidaritātes deklarāciju līdz šim ir atbalstījusi arī Lietuvas Seima komiteja, taču balsojuma pašā Seimā nav bijis, jo iepriekšējā Seima pilnvaras jau noslēgušās, bet jaunā Lietuvas parlamenta sastāva veidošanas procedūra nav pabeigta. Jaunais Lietuvas Seims varētu sanākt decembrī un tad arī pieņemt minēto solidaritātes dokumentu.

Jāatzīmē, ka 7. oktobrī Polijas kinoteātros sāka izrādīt režisora Vojceha Smažovska vēsturisko drāmu “Volīnija” (“Wołyń”), kas, pēc vienu domām, varētu veicināt samierināšanos, bet, pēc citu, – ir izteikti antiukrainiska.