Pasaulē
Eiropa

Ukrainas baznīcai jāsaņem pase 16


Tarass Antoševskis
Tarass Antoševskis
Foto no personiskā arhīva

TARASS ANTOŠEVSKIS (dz. 1973. g.) beidzis Ļvivas universitātes Vēstures fakultāti. Pašlaik viņš vada Ukrainas Katoļu universitātes Reliģijas un sabiedrības pētniecības institūta projektu “Ukrainas reliģiju informatīvais dienests”, kas novēro reliģisko procesu attīstību Ukrainā un pasaulē. Ar šo darbu var iepazīties interneta vietnē https://risu.org.ua/.

Ukrainā bieži var redzēt reklāmas plakātus ar tekstu: “Armija sargā mūsu valsti, valoda – sirdi, bet ticība – dvēseli.” Paraksts – Petro Porošenko. Pēdējā laikā prezidents Porošenko pievērsies ticības lietām, aktīvi iestājoties par autokefālijas piešķiršanu Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai. Ko tas nozīmē?

T. Antoševskis: Tuvojas prezidenta vēlēšanas, kas paredzētas nākamā gada marta nogalē. Porošenko reitings nav pārāk augsts, un tas vēl būtu maigi teikts. Bet viņam ir labi politiskie instinkti, viņš labi saprot, ka baznīcas neatkarības jautājums ukraiņu tautai ir ļoti svarīgs. Jau pavasarī Porošenko vērsās pie Konstantinopoles Ekumeniskā patriarha Bartolomeja, kura sēdeklis atrodas Turcijas pilsētā Stambulā, ar lūgumu piešķirt kanoniskas autokefālas jeb patstāvīgas baznīcas statusu Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai. Atbalstu šai iniciatīvai pauda arī Ukrainas parlaments. Ekumeniskais patriarhāts joprojām ir visas pasaules pareizticības centrs, “pirmais starp līdzīgajiem” citu baznīcu vidū. Pasaulē patlaban ir 14 autokefālas jeb neatkarīgas pareizticīgās baznīcas, un tās visas savu neatkarību savulaik saņēmušas no Ekumeniskā patriarhāta.

Lai saprastu pašreizējo situāciju, jāatskatās nesenā vēsturē. Ukrainas neatkarība gluži loģiski izvirzīja jautājumu arī par neatkarīgu Ukrainas baznīcu. Savu darbību atjaunoja pagājušā gadsimta 20. gados izveidotā, bet padomju varas iestāžu aizliegtā Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kā viņa pati sevi dēvē. 1992. gadā no Maskavas patriarhāta paspārnē esošās Ukrainas Pareizticīgās baznīcas atšķēlās liela daļa draudžu un izveidoja jaunu neatkarīgu Kijevas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Pagaidām tās abas nav kanoniski atzītas ne no Ekumeniskā patriarha, ne no citām pareizticīgajām baznīcām. Statistika patlaban ir šāda – Maskavas patriarhāta pareizticīgajai baznīcai Ukrainā ir 12 000 draudžu, Kijevas patriarhāta baznīcai – 4400, bet Autokefālajai baznīcai – 1200. Starp citu, draudžu skaits turpina augt visām trim baznīcām, tai skaitā arī Maskavas patriarhāta baznīcai, neraugoties uz to, ka ik pa brīdim kāda šīs baznīcas draudze pāriet uz Kijevas patriarhāta baznīcu. Vēl viens apliecinājums tam, ka visas runas par Maskavas patriarhāta baznīcas vajāšanu Ukrainā ir nepatiesas.

Bet kāpēc notiek draudžu pāriešana no vienas baznīcas otrā?

Šie procesi atspoguļo vispārējo tautas noskaņojumu. Katrā draudzē ir ģimenes, kurās vīri vai dēli karojuši vai joprojām karo Pretterorisma operācijā Ukrainas austrumos. Ir kritušie un ievainotie. Kāpēc lai cilvēki apmeklētu baznīcu, kas ne reizi nav nosodījusi Krievijas agresiju pret Ukrainu? Kuras galva patriarhs Kirils ir viens no galvenajiem “krievu pasaules” ideologiem? Kāpēc jādzird visas šīs runas par vienoto krievu – ukraiņu – baltkrievu tautu? Diemžēl Maskavas patriarhāta paspārnē esošās Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadība iet šīs propagandas pavadā. Tāpēc jautājums par neatkarīgu, kanoniski atzītu autokefālu Ukrainas Pareizticīgo baznīcu ir ne tikai garīgs, tas ir arī politisks, varētu pat teikt – tas ir valsts drošības jautājums. Ukraina ir neatkarīga valsts, kas pierādījusi savu briedumu un spēju pastāvēt. Cilvēka pilngadības pierādījums ir pase. Tagad arī Ukrainas baznīca gaida savas pilngadības atzīšanu, savu “garīgo pasi”, ko tai var izsniegt Ekumeniskais patriarhāts.

Daudzi cerēja, ka autokefālija no Ekumeniskā patriarha rokām tiks saņemta jau šā gada vasarā, kad Ukraina svinēja Kijevas Krievzemes kristīšanas 1030. gadu jubileju. Tagad izskatās, ka tas notiks labi ja rudenī vai pat vēlāk.

Kas lēni nāk, tas labi nāk. Mēs esam gatavi gaidīt. Grieķijas baznīca deklarēja savu autokefāliju 1833. gadā, bet Konstantinopole to atzina tikai 1850. gadā. Rumānijas baznīca gaidīja 20 gadus, Albānijas baznīca – 15 gadus. Vis-ilgāk Maskavas baznīca, kas pasludināja autokefāliju 1448. gadā, bet saņēma tās atzīšanu tikai 1589. gadā. Un vienmēr šajos procesos bijušas iesaistītas valdošās varas, tātad politika. Arī Ukrainas baznīcas patstāvība ir tikai laika jautājums, to saprot visi, Maskavu ieskaitot. Vienīgais, ko tā var darīt – mēģināt novilcināt procesu.

Cik zināms, tad 31. augustā Stambulu apmeklēs patriarhs Kirils.

Jā, viņa vizītes mērķis ir tikšanās ar Ekumenisko patriarhu. Šķiet gan, ka šāda vizīte uzskatāma par izmisuma soli, pat par pazemojumu. Par ko Kirils runās, nav grūti uzminēt. Visdrīzāk tā būs Ukraina. Kaut vai tādēļ, ka dažas dienas vēlāk, septembra sākumā, Stambulā notiks Ekumeniskā patriarhāta bīskapu sapulce, kur arī tiks pārrunāts stāvoklis Ukrainas baznīcā.

Ne jau tikai Krievija var izdarīt spiedienu. Vēl jau ir Amerika, arī Turcija, kuras teritorijā atrodas Ekumeniskais patriarhāts.

Amerika vienmēr uzturējusi ciešas attiecības ar Ekumenisko patriarhātu. Pirmkārt, Amerikā atrodas daudzas šim patriarhātam pakļautas draudzes. Otrkārt, amerikāņu politiķi visos laikos ir sapratuši, cik svarīgi ir ietekmēt garīgos procesus pasaulē. Bet Turcijas prezidents Erdogans ved pats savu politisko spēli. Vakar viņš bija Putina ienaidnieks, šodien draugs, kā būs rīt, kas to lai zina.

Cik zināms, tad Ekumeniskais patriarhs ir labvēlīgi noskaņots pret Ukrainu. Bet arī mums pašiem jābūt gataviem viņa pasniegtajai dāvanai. Autokefāliju nesaņems ne Ukraina kā valsts, ne arī ukraiņu tauta. Tā netiks piešķirta kādai konkrētai pareizticīgai baznīcai, kas patlaban darbojas Ukrainas teritorijā. Tā tiks piedāvāta jaunveidojamai baznīcai, kurā iekļausies visu triju pareizticīgo baznīcu draudzes.

Arī no Maskavas patriarhāta?

Ukrainā klīst runas, ka desmit Maskavas patriarhāta baznīcas bīskapi esot nosūtījuši Ekumeniskajam patriarham slepenu vēstuli, kurā izteikuši atbalstu autokefālas baznīcas idejai. Tomēr viņi baidās iziet atklātībā, jo labi saprot, ka tad viņu dienas augstajā amatā ir skaitītas. Labākā gadījumā noņems, sliktākajā – sameklēs vai noorganizēs kādu kompromatu.

Tas nu gan ir gluži vai trillera cienīgs sižets! Iepīts viss – slepenas vēstules, sirmais patriarhs eksotiskajā Stambulā, politiskās intrigas…

Tas tikai norāda, kādos apstākļos joprojām dzīvo Ukraina. Kā ar mums cenšas manipulēt, iespaidot visiem pieejamiem līdzekļiem, “maigo varu” ieskaitot, un Krievijas pareizticīgā baznīca ir viens no šīs varas instrumentiem. Simptomātiski, ka bīskaps Tihons, ko daudzi uzskata par prezidenta Putina garīgo tēvu, pat par biktstēvu, vasaras vidū saņēma visai interesantu nozīmējumu – viņš tika paaugstināts par metropolītu un Pleskavas Pečoru klostera arhimandrītu. Daži novērotāji Tihona nosūtīšanu uz nomaļajiem Pečoriem, kas atrodas tālu no Maskavas politiskajiem gaiteņiem, uzskata par savdabīgu trimdu. Runā, ka pats patriarhs Kirils esot mazliet greizsirdīgs uz Tihonu. Tomēr drīzāk izskatās, ka tas būs tramplīns tālākai karjerai. Metropolīta statuss Tihonam ļauj nākotnē pretendēt arī uz patriarha krēslu.

Viens no pirmajiem, kurš apmeklēja Tihonu viņa jaunajā amatā, bija pazīstamais krievu nacionālisma ideologs Aleksandrs Prohanovs. Viņa vadītajā laikrakstā “Zavtra” parādījās plaša intervija ar Tihonu, kurā apjūsmota Pečoru klostera garīgā aura. Un ne vārda par to, ka šī vieta saglabājās tikai tāpēc, ka 20. un 30. gados, kad Padomju Savienībā notika visbriesmīgākās baznīcas vajāšanas, Pečori atradās neatkarīgās Igaunijas teritorijā.

Par to nav ko brīnīties, šādu faktu pieminēšana šodien nav izdevīga. Jau Staļins, kuram vienīgā formālā izglītība bija Tiflisas pareizticīgo seminārā pavadītie gadi, lieliski saprata reliģijas ģeopolitisko nozīmi. Jā, padomju vara bija ateistiska, tā vajāja baznīcu. 1943. gadā, kad Staļins pieņēma lēmumu par Krievijas pareizticīgās baznīcas atjaunošanu tās pašreizējā veidolā, no 100 bīskapiem brīvībā atradās vien četri, pārēji bija ieslodzīti gulaga nometnēs. Tomēr tas netraucēja Staļinam izmantot reliģiju savu politisko mērķu sasniegšanai – gan mobilizējot tautu cīņā ar nacistisko Vāciju, gan pēckara gads, kad vajadzēja kontrolēt padomju impēriju.

Mēs atrodamies Ukrainas rietumu metropolē Ļvivā un spriežam par pareizticīgo baznīcu. Pilsētā ir neskaitāmi dievnami, no kuriem daudzi celti tradicionālajā Bizantijas stilā un kuros var dzirdēt pareizticīgo liturģiju ukraiņu valodā. Un tomēr tie nav pareizticīgo draudžu dievnami. Kas tad?

Tā ir grieķu – katoļu baznīca. Arī mana baznīca, jo pats esmu tās loceklis. Būtībā tā pati katoļu baznīca, kas par savu galvu atzīst Romas pāvestu, bet liturģijā izmanto nevis latīņu ritu, kādu pazīst Rietumeiropā un arī pie jums Latvijā, bet gan pareizticīgās baznīcas liturģisko kārtību. Pat mūsu dievnamu iekārtojums ar svētbildēm un ikonostasu, zeltītie kupoli ārēji atgādina pareizticīgo baznīcu. Ne reizi vien tūristi, sevišķi iebraucēji no Krievijas, nonākuši šādā baznīcā dievkalpojuma laikā, neizpratnē groza galvu. It kā tā pati pareizticīgo baznīca, it kā tomēr nav… Un tad parasti nodomā – laikam jau tie ir tie slavenie “atkritēji”, Kijevas patriarhāts.

Saprotams, šai baznīcai ir savas īpatnības. Zināms, ka Romas katoļu baznīcas priesteriem jādzīvo celibātā, viņi nedrīkst precēties. Savukārt grieķu – katoļu baznīcā var kalpot arī precēts vīrietis, ja vien viņš ir paspējis apņemt sievu pirms iesvētīšanas par priesteri. Pie mums joko, ka šī iemesla dēļ pēdējā kursa semināristi kļūstot visai nervozi un vairāk domājot par līgavas meklējumiem nekā par mācībām. Starp citu, izņēmuma gadījumos precēties drīkst arī priesteri, bet tam jānotiek ar paša Romas pāvesta atļauju. Pie mums Ļvivā bija šāds gadījums – kādam gados pavisam jaunam priesterim nomira sieva, viņš palika viens pats ar bērniem. Atraitnis nosūtīja lūgumu uz Romu un saņēma atļauju precēties vēlreiz.

Šodien Ukrainas grieķu – katoļu baznīca ar 3800 draudzēm un pieciem miljoniem sekotāju ir pati lielākā šāda veida baznīca pasaulē. Padomju laikos tā bija aizliegta, draudzes slēgtas vai pievienotas Krievijas pareizticīgajai baznīcai, kuras teritoriālā izplešanās visos laikos, gan pie cariem, gan pie komunistiem, gan šodien notikusi pēc principa – kur krievu zaldāts spēris savu kāju, tur ir arī mūsu baznīca. Tā rīkojās Krievijas cari, tā rīkojās Staļins un viņa mantinieki. Šī vēsturiskā pieredze ir vēl viens arguments par labu autokefālas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas izveidei.

LA.lv