Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. oktobris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Ukrainas tēmu bija grūti apiet, un tā atspoguļojas vēlēšanu rezultātos

Foto - LETAFoto - LETA

Tā sauktais Ukrainas faktors daļēji iespaidoja Saeimas vēlēšanu rezultātus. Bet tāpat “Vienotās Krievijas” partneri saņēma savu nomērīto tiesu, un droši vien saņemtu arī tad, ja Kremļa “zaļie” šiverētu, teiksim, Narvas apkārtnē vai vēl tuvāk Rīgai. No “sociāldemokrātiem” nesagaidījām novērtējumu, ka agresija pret Ukrainu ir netaisnīga. Turklāt tā ir arī noziedzīga. “Saskaņa” par šo patiesību atteicās runāt, un tas varbūt ir īstais apstāklis, kas partijai liedza naivo, bet ne gluži taisnīguma izjūtu pavisam zaudējušo latviešu un pārējo labticīgo vēlētāju pienesumu, par kuru politapvienība “SC”/”GKR” līksmoja pēc pašvaldību vēlēšanām. Jāpieļauj, ka arī daži t. s. latviskie uz varu pretendējošie politiķi labprātāk izliktos nemanām Ukrainas jautājumu – šo ziloni istabā, tomēr tēma bija neapejama, tāpēc kaut ko jau vajadzēja pateikt. Savukārt ievēlētajiem un valdībā izvirzītajiem drīzumā nāksies arī kaut ko darīt.

Sākotnēji kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts pārstāvjiem, taču, protams, šajā laukā darāmā pietiks visam 12. Saeimas pilnvaru laikam. Pietiekami ilgam, lai “Vienotība”, cerams, pagūtu atbrīvoties no savas iekšpolitikā augstprātīgās pozas. Būs jāpieliek zināmas pūles, lai daudzi vēlētāji uztvertu šo partiju par kaut ko vairāk, nevis tikai par mazāko ļaunumu. Tāpēc “priekšā mūs gaida grūts darbs” (Āboltiņa). Piemēram, reāli pārtraukt “Gazprom” monopolu, kam pēc likuma jābeidzas 2017. gadā. Kas arī, tāpat kā Ukraina un plašākā nozīmē ES partnerība, ir ārpolitisks jautājums. Kā tie tiks risināti, grūti paredzēt. Pat vienu un to pašu augstā stilā izmestu frāzi dažādi politiķi spēj piepildīt ar pilnīgi atšķirīgu saturu, tāpēc arī spārnotā atziņa, ka valdībai vajag “strādāt tikai Latvijas interesēs” (Lembergs), var izrādīties ar dubultu vai trīskāršu nozīmi. Jo dažu izpratnē “Latvijas intereses” būtu pakārtojamas viņu personiskajām.

Vai Latvijas valdība nenoraidīs varbūtējo lūgumu sniegt juridisku atbalstu Ukrainai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur Kijeva iesniegusi trīs prasības, no kurām galvenā ir par Krimas aneksiju? Rīgai tas esot neizdevīgi, saka eksperti, jo ko tad mēs, maza valsts, kuru Krievijas propaganda jau tagad iztēlo par lielāko ienaidnieku… Svarīgāk, protams, būtu tas, kā lietas iztēlo pati Latvija. Taču arvien nav īsti skaidrs, ciktāl politiskās aprindas apjauš pārmaiņas, kas norisinās aiz valsts austrumu robežām, un šo pārmaiņu izraisītās sekas, jo, lasot partiju priekšvēlēšanu sacerējumu tēzes, kopumā rodas pārliecība, ka nekādu seku nebūs.

Tikmēr nogruvums drošības situācijā aptver ne vien bijušo PSRS telpu, bet arī Eiropu un īpaši skar tās valstis, kuras saskaņā ar Putina loģiku ir izdarījušas nepareizo izvēli, iestājoties ES un NATO, un kuras kaut kādā veidā traucē impērijas atjaunošanas projektu. Tāpēc Rumānija un sevišķi Polija modernizē aizsardzību un, pats galvenais, piekopj aktīvu politiku. Francijas vēsturniece Fransuāza Toma apgalvo, ka viņu izvēle par labu Eiropai jādēvē nevis par ģeopolitisku, bet civilizācijas izvēli. Un tā bija samērā negaidīta Putinam, kurš arī mīl parunāt par “civilizācijām”. Nevar izslēgt, ka nepieciešamība pievērsties Ukrainai drusku izjauca Kremļa darba kārtību. Tagad militāro speciālistu analizētā t. s. hibrīdkara pirmās fāzes pazīmes, vismaz tās, kuras attiecas uz smadzeņu skalošanu, vispirms parādījās Baltijā. Mums tomēr arvien ir iespēja apliecināt savu izvēli demokrātiskā ceļā. Un varbūt zināms pienākums palīdzēt, lai tāda būtu arī citiem. Latvijas interesēs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+