Pasaulē
Eiropa

Ukrainas pieredze: kā dzīvot kara laikā. Ata Klimoviča reportāža 16


Karavīri Valentīns (no kreisās) un Aleksandrs ir gatavi atgriezties frontē, ja būs tāda nepieciešamība.
Karavīri Valentīns (no kreisās) un Aleksandrs ir gatavi atgriezties frontē, ja būs tāda nepieciešamība.
Foto – Atis Klimovičs

Vairāku augsta ranga Ukrainas amatpersonu un bruņoto spēku vadītāju izteikumiem par pēdējā laikā pieaugušo spriedzi frontes zonā valsts austrumos ir pamats – jūlijā Krievijas atbalstītie separātisti ievērojami biežāk pārkāpuši vienošanos par uguns pārtraukšanu. Tādēļ strauji pieaudzis arī kritušo ukraiņu karavīru skaits. Tas licis armijas vadībai izteikties par nopietnu atbildi agresoram. Tomēr drīzāk šis paziņojums bijis adresēts nevis pretinieka savaldīšanai, bet gan savas valsts pilsoņiem, kas ar neizpratni vēro Ukrainas vadības izvēlēto kara taktiku. Daudzi jautā – cik ilgi ukraiņu karavīriem netiks dota atļauja atbildēt uz pretinieka regulārajām apšaudēm?

Viens no tiem, kas situāciju uzskata par pietiekami nopietnu, ir ukraiņu ģenerālis Jevgēņijs Marčuks, Ukrainas pārstāvis trīspusējā kontaktgrupā situācijas noregulēšanai Donbasā. Nesen šīs grupas sanāksmē viņš runājis par Krievijas militāro klātbūtni Donbasā, atsaucoties uz separātistu publicēto – zināmā mērā pat pārsteidzoši atklāto informāciju. “Pateicoties Krievijas Federācijas bruņoto spēku atbalstam, DTR (“Doņeckas tautas republika”) būtiski palielinājusi bruņojuma daudzumu, tostarp nostiprinātas tanku un artilērijas brigādes, no Krievijas atbraukušos brīvprātīgos pretinieka uzveikšanai apmācījuši labākie Krievijas instruktori. Šorīt dzelzceļa stacijā “Doņecka-2″ pienāca vilciena sastāvs, vairāk nekā 30 platformas ar tankiem, pašgājēj­lielgabaliem, lielgabaliem, trīs vagoni ar apkalpēm un 10 cisternas ar degvielu. Saņemtā tehnika tiks nosūtīta uz priekšējām līnijām, lai sagatavotos uzbrukumam,” teikts DTR oficiālajā interneta vietnē.

“Kara stāvoklis bija jāpasludina jau sen”

Profesionālais karavīrs Valentīns 12 gadus nodienējis Ukrainas jūras kājnieku vienībā Krimā, tad dienestu atstājis un devies uz Maskavu, kur 10 gadus strādājis ievērojami labāk apmaksātu darbu. Kad sācies karš, esot devies uz Ukrainu, lai izvestu savus netālu no Poltavas dzīvojošos vecākus. “Mani bija apstrādājusi krievu propaganda, biju noticējis, ka Ukrainā iestājies fašisms. Kad atbraucu, divas dienas runāju ar tēvu. Viņš ir tāds stingrs vīrs, īsts kazaks un šajās dienās visu man izstāstīja, visu sapratu. Tad pieteicos Ukrainas bataljonā “Donbass”,” stāsta pieredzējušais praporsčiks. Vadījis izlūkgrupu, veicis daudzus reidus pretinieka kontrolētajā teritorijā. Parasti gājis grupas priekšgalā. Valentīns uzskata, ka viņam piemītot īpaša karavīra intuīcija – prasme izvairīties no pretinieka izliktajām mīnām. Iespējams, tas ļāvis visai viņa vienībai izvairīties no tām. Pieredzējušais izlūks sapieris guvis ievainojumu kaujā. Reiz viņa vienība satikusies ar Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes grupu – 16 cilvēkiem. Vismaz astoņi no pretiniekiem tur arī palikuši, kauja norisinājusies 30 – 40 metrus tuvā distancē. Pašreiz Valentīns iesaistījies no frontes atnākušo karavīru rehabilitācijā Karpatos, Verhovinas rajonā. Kā var noprast, palīdzība nepieciešama daudziem.

Viedoklim piekrīt arī cits bataljona “Donbass” karavīrs Aleksandrs. Pirms kara viņš dzīvojis Harkovā, strādājis par galdnieku, labi pelnījis. Lai gan iepriekš viņš nebija dienējis armijā, karā pēc divu nedēļu ilgas apmācības piedalījies rezervista statusā. “Ko tas nozīmē – kā var būt karojoši rezervisti! Un tādēļ, ka bija šis rezervista statuss, mums mēnesī maksāja 980 grivnas – veselus 20 amerikāņu dolārus!” Ilovaiskā 2014. gada augustā nokļuvis aplenkumā, tad Krievijas armijas gūstā. Pēc tam kopā ar citiem ukraiņu karavīriem nodots tā saucamajiem separātistiem. Četrus mēnešus atradies gūstā Doņeckā. “Tas bija tikai sešu kilometru attālumā no lidostas. Varējām labi dzirdēt šaušanu. Tik tuvu, tomēr izmukt gandrīz nebija iespēju. Turklāt sargi mums pateica, ka par vienu izmukušo tiks nošauti desmit citi.” Aleksandram, tāpat kā daudziem, iespējams, vairumam ukraiņu karavīru, ir skeptiska attieksme pret savu militāro vadību. Pēc viņa domām, plaši izplatīta esot korupcija. “Viens piemērs. Es pats atrados postenī un redzēju, kā separātistu pozīciju virzienā aizbrauca vairākas jaunas mūsu bruņumašīnas. Tas nozīmē, ka par šo “piegādi” kāds labi nopelnīja,” teica Aleksandrs.

Kijevietei Vitalīnai Mas­lovai, brīvprātīgajai, kura jau trešo gadu palīdz ukraiņu karavīriem, arī netrūkst stāstāmā par aizdomīgām lietām aizsardzības struktūrās. Visdrīzāk, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jau pirms zināma laika viņa pārtraukusi ierasto palīdzības vākšanu un nodošanu karavīriem frontē. “Ir pagājis laiks, kad tas bija nepieciešams. Bija jāpalīdz apgādāt puišus, kam nebija gandrīz nekā. Visiem nebija pat ieroču. Tad vajadzēja noturēties. Tagad to vairs nevajag turpināt, jo tā mēs tikai izlaižam ierēdņus un atbildīgos dienestus. Ja viņi redzēs, ka visu joprojām pieved brīvprātīgie, tad paši turpinās kā līdz šim – nepildīs savus pienākumus un zags.”

Gan Vitalīna, gan abi karavīri Aleksandrs un Valentīns uzskata, ka jau sen prezidentam bija jāpasludina kara stāvoklis valstī. Tas būtu devis skaidrību par to, kāds ir šis karš. Tad ukraiņiem vairs nebūtu jāmēģina pārliecināt, ka Ukrainā ir svešas valsts agresija, nevis pilsoņkarš – tieši tādu viedokli cenšas uzspiest Maskava. Droši vien tādā gadījumā frontē būtu labāka apgāde, bet vēl būtiskāk – arī labāka armijas vadība.

Tumsas cīņa ar gaismu

Lorem ipsum
FOTO: Leta
Saistītie raksti

Ukrainas grieķu katoļu baznīcas draudzes vadītājs Krivorivņas ciematā tēvs Ivans uzskata, ka palīdzība karavīriem esot nepieciešama. Tas esot veids, kā parādīt, ka par viņiem domā pārējā sabiedrība. “Mūsu ciems ir pavisam neliels, tikai pusotra tūkstoša iedzīvotāju. Vācām naudu un dabūjām 120 tūkstošus grivnu, ap 1000 grivnas no katra cilvēka. Tas ir daudz.” Mācītājs uzskata, ka šajā smagajā laikā katram ar vēl lielāku atbildību vajadzētu izturēties pret savu darbu. “Šis karš, Krievijas iebrukums ir vērtējams kā tumsas cīņa ar gaismu. Diemžēl šobrīd pasaulē tieši Krievija ir tā vieta, kur sakoncentrējies lielākais ļaunums. Tas jāzina, taču nevajag nolādēt un lamāt šo valsti un krievus. Viņi ir smagi slimi, un pareizi būtu lūgt par viņiem, lai nāk izveseļošanās. Mēs nedrīkstam nolaisties līdz ļaunumam un zemiskumam. To arī teicu savai draudzei šīsdienas dievkalpojumā. Tas no vienas puses, bet no otras – ja šurp nāk ar zobenu, tad mums arī jāņem rokās zobens un jāaizstāvas. Vajag aprast ar domu, ka cīņa ar ļaunumu var būt ilga,” stāstīja tēvs Ivans.

Luckas rajona Zmijiņecas ciema iedzīvotāja Natālija Bogdanoviča sagaida savā plašajā divstāvu namā, kuru ar savām rokām uzcēlis viņas vīrs Jurijs. Viņš miris 2015. gada 25. janvārī pēc kārtējās atgriešanās no frontes. Esam atveduši humāno palīdzību no Latvijas Natālijas dēliņam, astoņus gadus vecajam Iļjam. Sūtījumā ir skolā noderīgas lietas, apavi un drēbes, arī nauda un “Laimas” ražotie saldumi. Iļjas tēvs vairākas reizes devies uz fronti, būdams virsnieks, pildījis tur dažādus uzdevumus. 2015. gada janvārī atgriezies no turienes pēdējo reizi. “Teica, ka esot ļoti noguris. Acīmredzot bija daudz ko pārdzīvojis, un tas droši vien bija milzu stress, kas viņu nogalināja,” stāstīja Natālija. Jurijs nodarbojies ar pārvadājumu pakalpojumiem, arī ar smilšu un grants ieguvi. Lai arī viņu ģimenei finansiāli klājoties labi, Jurijs esot bijis kategorisks pastāvošās korumpētās kārtības pretinieks. “Tieši tādēļ, ka viņš vēlējās redzēt pārmaiņas Ukrainā, lai bērniem būtu labāka dzīve, Jurijs jau no paša sākuma devās uz Maidanu. Vēlāk, karam sākoties, viņš strādāja kara komisariātā un vairākas reizes brauca uz austrumiem ar karavīriem.” Pēc Natālijas domām, šis ir smags laiks, kas prasa lielāku tautas saliedētību. Daļa cilvēku dzīvojot tā, it kā uz viņiem karš vispār neattiektos. “Daži brauc atpūsties uz Maldivu salām. Esmu ticīgs cilvēks un uzskatu, ka šobrīd tā nedrīkst dzīvot. Domāju – par to tiks saņemts sods.”

LA.lv